Pēc viņiem iela pamazām kļuva tukša. iVlanuprāt, izrādes visur jau bija sākušās. Uz ielas bija redzami vairs tikai bodnieki un kaķi. Debess bija skaidra, bet no ielas malā augošajiem gumijkokiem mirdzums jau bija nozudis. Uz pretējās ietves tabakas veikala īpašnieks bija iznesis un nolicis pie savām durvīm krēslu un, jāteniski uz tā uzsēdies, atspiedās abām rokām pret krēsla atzveltni. Nupat vēl pārpildītie tramvaji tagad brauca gandrīz tukši. Kafejnīciņā «Pie Pjēro», kas atradās blakus tabakas veikalam, viesmīlis slaucīja zāģskaidām nokaisīto tukšās zāles grīdu. iTā bija īsta svētdiena.
Es pagriezu krēslu otrādi un, nolicis to tāpat kā tabakas veikala īpašnieks, atzinu, ka tā sēdēt ir ērtāk. Izpīpējis divas cigaretes, iegāju atpakaļ istabā, paņēmu gabaliņu šokolādes un, atgriezies, atkal apsēdos pie loga, lai šokolādi apēstu. Pēc «brīža debess apmācās, un es nodomāju, ka nupat uznāks pēkšņs vasaras negaiss. Taču debess pamazām noskaidrojās. Bet no pāri slīdošajiem mākoņiem, kas solīja lietu, iela satumsa. Es ilgi paliku pie loga un lūkojos debesīs.
Pulksten plecos atkal dārdēdami aiztrauca tramvaji. Tie veda atpakaj no piepilsētas stadiona sporta mīļotājus, kas veseliem ķekariem bija sametušies gan uz pakāpieniem, gan uz platformām. Nākamie tramvaji pārveda pašus spēlētājus, kurus es pazinu pēc viņu mazajām ceļasomām. Viņi dziedāja un bļāva pilnā rīklē, ka viņu klubs ir neuzvarams. Daži man māja ar roku. Viens pat uzsauca: «Mēs viņiem sadevām!» Un es atbildēju: «Braši!», apstiprinoši purinādams galvu. Beidzot sāka straumēm plūst automašīnas.
Diena vēl mazliet uzkavējās. Debess virs jumtiem kļuva iesarkana, tin līdz ar krēslas iestāšanos Ielas atdzīvojās. Pamazām cilvēki atgriezās no pastaigas. Citu vidū es saskatīju izsmalcināto kungu. Bērni činkstēja, un vecākiem tie bija jāvelk līdzi aiz rokas. Gandrīz tai pašā brīdī mūsu kvartāla kinoteātri izmeta uz ielas veselu skatītāju pūli. Viņu vidū dažu jaunekļu žesti bija kļuvuši daudz asāki nekā parasti, un es nospriedu, ka viņi nupat noskatījušies kādu piedzīvojumu filmu. Tie, kas atgriezās no centra kinoteātriem, pārbrauca mazliet vēlāk. Viņi izskatījās nopietnāki. Viņi gan vēl smējās, bet brīžiem jau likās esam noguruši un miegaini. Viņi vēl kavējās uz ielas, šurpu turpu staigādami pa pretējo ietvi. Mūsu kvartāla jaunās meičas, saķērušās rokās, arī pastaigājās kailām galvām. Jaunekļi lūkoja aizšķērsot viņām ceļu un bārstīja visādus jokus, par kuriem, galvas aizgriezušas, viņas smējās. Dažas no viņām, kuras cs pazinu, māja man ar galvu.
Pēkšņi iedegās ielas laternas, un pirmās nakts debesīs uzlēkušās zvaigznes nobālēja. Es jutu, ka acis sāk nogurt, skatoties uz gaismas un cilvēku pārpilnajām ietvēm. Mitrais bruģa asfalts laistījās laternu gaisma, un tramvaji ar regulārām laika atstarpēm meta savu uguņu atspulgus uz mirdzošajiem matiem, smaidošajām lūpām vai sudraba aproci. Mazliet vēlāk, kad tramvaji brauca aizvien retāk un par kokiem un laternām jau klājās melna tumsa, kvartāls nemanot kļuva tukšs un pār atkal tukšo ielu lēnām pārskrēja pirmais kaķis. Tad es Iedomājos, ka vajadzētu paēst pusdienas. Man mazliet sāpēja kakls no ilgās atspiešanās pret krēsla atzveltni. Es nogāju uz veikalu un, nopircis maizi un marmelādi, pagatavoju sev ēdienu un, kājās stāvēdams, paēdu. Gribēju pie loga izpīpēt cigareti, bet gaiss bija kļuvis vēss, un man mazliet sala. Es aizvēru logus un, atgriezdamies istabā, ieraudzīju spogulī galda stūri ar spirta lampiņu un maizes gabaliem. Un nodomāju, ka svētdienu esmu pārlaidis, ka mamma tagad ir apglabāta, ka es atkal iešu darbā un ka vispār nekas nav grozījies.
Šodien es krietni pastrādāju kantorī. Patrons bija itin laipns. Apjautājās, vai es neesot pārāk noguris, un gribēja zināt, cik gadu bijis mammai. «Kādi sešdesmit,» es atbildēju, lai pārāk nekļūdītos, un nezin kāpēc šķita, it kā viņam būtu kļuvis vieglāk, jo šo lietu nu varēja uzskatīt par nokārtotu.
Uz mana galda bija sakrājusies vesela kaudzīte pavadzīmju, un man tās visas bija jāizskata. Pirms iziešanas no kantora, lai dotos brokastīs, es nomazgāju rokas. Dienas vidū es to labprāt daru. Vakarā man tas patīk daudz mazāk, jo dvielis uz ruļļa ir pavisam mitrs no nepārtrauktas lietošanas. Reiz es par to ieminējos patronam. Viņš atbildēja, ka patīkami jau neesot, bet tomēr tas esot gluži nesvarīgs sīkums. Es izgāju mazliet vēlāk kopā ar Emanuēlu, kas strādā ekspedīcijā. Mūsu kantoris atrodas jūras pusē, un mēs brīdi uzkavējāmies, vērodami kravas kuģus, kas stāvēja saules apmirdzētā ostā. Patlaban bija piebraukusi smagā mašīna — žvadzēja ķēdes un rūca motors. Emanuēls ieprasījās: «Vai nepabrauksim?», un es sāku skriet. Bet smagā mašīna bija jau garām, un mēs metamies tai pakaļ. Es iejuku troksnī un putekļos. Es nekā neredzēju un nejutu nekā cita kā vienīgi šo neganto joņo- šanu starp vinčām un celtņiem, starp kuģu mastiem, kas lī_gojās pie apvāršņa, un kuģiem, kuriem mēs skrējām garām. Es pirmais pieķēros pie mašīnas malas un ielēcu kravas kastē. Pēc tam palīdzēju ierāpties Emanuēlam. Mēs bijām gluži bez elpas, mašīna lēkāja pa krastmalas nelīdzenajiem bruģakmeņiem, visapkārt griezās putekļi un spīdēja spoža saule; Emanuēls locīdamies smējās.