Pie Selesta mēs ieradāmies galīgi nosvīduši. Viņš kā parasti atradās savā vietā, ar savu resno vēderu, priekšautu un sirmajām ūsārn. Viņš apvaicājās, kā man klājas. Es' atbildēju, ka veicas un ka esmu izsalcis. Es ļoti ātri paēdu un padzēru kafiju. Pēc tam iegriezos mājās, mazliet pagulēju, jo biju pavairāk iedzēris vīnu, un, kad pamodos, man gribējās uzpīpēt. Bija jau vēls, un es skrēju, lai noķertu tramvaju. Visu pēcpusdienu nostrādāju. Kantorī bija ļoti karsti, un vakarā, iznākot uz ielas, priecīgs gāju rnājās, lēnām soļodams gar krastmalām. Debess bija zaļa, es jutos apmierināts. Un tomēr devos tieši uz mājām, jo gribēju sev izvārīt kartupeļus.
Iedams augšā pa tumšajām trepēm, es sadūros ar veco Salamano, savu kaimiņu. Viņš veda saitē savu suni. Jau astoņi gadi, kopš redzu viņus vienmēr kopā. Viņa spanie- lam ir kāda ādas slimība, liekas, roze, kuras dēļ gandrīz nogājušas visas spalvas un āda pārklāta vātīm un brūnām krevelēm. Būdams spiests dzīvot kopā ar suni vienā mazā istabiņā, vecais Salamano galu galā ir kļuvis tam līdzīgs. Sejas āda viņam ir noklāta sarkanīgām krevelēm un retiem, dzelteniem sariem. Toties suns no sava saimnieka ir pārņēmis salīkušo gaitu, uz priekšu pastieptu purnu un izstieptu kaklu. Izskatās, ka viņi ir vienas sugas, bet tomēr viens otru ienīst. Divreiz dienā, vienpadsmitos no rīta un sešos vakarā, sirmgalvis ved suni pastaigā. Visus astoņus gadus savu maršrutu viņi nav grozījuši. Viņus var redzēt Lionas ielā — suns tik stipri rauj uz priekšu veco vīru, ka Salamano paklūp. Tad viņš suni sit un lamā. Aiz bailēm suns sāk līst uz vēdera, un sirmgalvim viņš ir jāvelk. Tagad ir sirmgalvja kārta savilkt saiti. Kad suns ir visu aizmirsis, viņš no jauna velk līdzi saimnieku, un tas viņu. no jauna sit un lamā. Tad viņi abi paliek stāvam uz ietves un viens otrā skatās, suns — ar šausmām, cilvēks — ar milzīgu naidu. Un tā katru dienu. Kad suns grib čurāt, sirmgalvis tam nedod pietiekami laika, rauj to projām, un suns tek viņam līdzi, un aiz viņa stiepjas gara pilienu rinda. Ja gadās, ka suns nogrēkojas istabā, vecais vīrs viņu atkal sit. Tā tas ilgst jau astoņus gadus. Selesls vienmēr saka: «Tie nu gan ir nelaimīgi», bet īstenībā neviens to nevar zināt. Kad es kāpnēs satiku Salamano, viņš pašlaik lamāja savu suni.
Viņš saucas «Draņķi! Maita!», un suns kauca. Es pateicu: «Labvakar!», bet sirmgalvis joprojām lamājās. Tad es apjautājos, ko tad suns viņam nodarījis. Viņš neatbildēja. Tikai noteica: «Draņķis! Maita!» Man likās, ka, pieliecies pie suņa, Salamano knibinās ap kaklasiksnu. Es atkārtoju savu jautājumu skaļākā balsī. Tad, pret mani nepagriezies, viņš atbildēja tādās kā apvaldītās dusmās: «Un mūžīgi šitā!» Pēc tam viņš aizgāja, raudams līdzi suni, kas ar visām četrām turējās pretī un kauca.
Tieši tai brīdī pienāca mans otrs kaimiņš no tās pašas kāpņu telpas. Kvartālā klīda baumas, ka viņš dzīvojot uz sieviešu rēķina. Taču, kad viņam jautā, ar ko viņš nodarbojas, viņš atbild, ka esot noliktavas pārzinis. Vispār viņš nav iemīļots. Bet ar mani viņš bieži aprunājas un dažreiz uz brīdi pat ienāk pie manis, tālab ka es viņu uzklausu. Manuprāt, viņš stāsta daudz ko interesantu. Turklāt man nav nekāda iemesla ar viņu nerunāt. Viņa vārds ir Rai- mons Sintess. Viņš ir pamaza auguma, platiem pleciem, un viņam ir boksera deguns. Viņš vienmēr ir pieklājīgi apģērbies. Runādams par Salamano, arī viņš reiz teica: «Tie nu gan ir nelaimīgi!» Viņš pat vaicāja, vai man neriebjoties uz viņiem skatīties, un es atbildēju, ka neriebjas.
Kad bijām uzgājuši augšā un es jau grasījos no viņa atvadīties, viņš sacīja:
— Man mājās ir asinsdesa un vīns. Vai jūs neiekostu kopā ar mani?…
Es iedomājos, ka tad man nevajadzēs gatavot vakariņas, un ielūgumu pieņēmu. Arī viņam ir tikai viena istaba un virtuve bez loga. Pie gultas karājas no balta un sārta ģipša darināts eņģelis, čempionu fotogrāfijas un pāris no žurnāliem izgrieztu kailu sieviešu bildītes. Istaba bija netīra, gulta nesaklāta. Vispirms Raimons iededza petrolejas lampu, tad izvilka no kabatas apšaubāmi tīru pārsēju un pārsaitēja sev labo roku. Es apjautājos, kas viņam vainas. Viņš teica, ka esot sakāvies ar kādu tipu, kas viņu neliekot mierā.
— Vai zināt, Merso kungs, — viņš sacīja, — es nebūt neesmu ļauns, bet man ir strauja daba. Un tas tips man teica: «Kāp laukā no tramvaja, ja esi vīrs.» Es viņam atbildēju: «Liecies nu mierā.» Tad viņš sacīja, tātad es neesot vīrs. Tad es izkāpu no tramvaja un teicu: «Liecies labāk mierā, citādi es tev parādīšu.» Viņš man atbildēja: «Ko tad?» Un tad es viņam vilku. Viņš nogāzās. Es pic- gāju, gribēdams viņu piecelt. Bet šis guļ zemē un sper man. Tad nu es viņu piespiedu ar celi pie zemes un iecirtu divas p|aukas, Viss ģīmis bija asinīs. Es pajautāju, vai nu viņam pietiek. Viņš atbildēja: «Jā pietiek.»
Visu šo stāstīdams, Sintess noņēmās ar savu pārsēju. Es biju apsēdies uz gultas. Viņš sacīja:
— Jūs tačtf redzat, ne jau es biju meklējis kašķi. Viņš pats uzmācās.
Tā bija taisnība, un es to atzinu. Tad viņš man pavēstīja, ka gribējis tieši lūgt man padomu šai sakarā, jo es esot īsts vīrs, man esot dzīves pieredze, es varētu viņam palīdzēt un pēc tam viņš kļūtu mans draugs. Es nekā neatbildēju, un viņš man vēlreiz jautāja, vai es gribot būt viņa draugs. Es sacīju, ka man ir vienalga, un viņš izskatījās apmierināts. Viņš sadabūja asinsdesu, uzcepa to pannā, uzlika galdā glāzes, šķīvjus, nažus, dakšiņas un divas pudeles vīna. To visu viņš darīja klusēdams. Pēc tam mēs ķērāmies pie vakariņām. Ēdot viņš man sāka stāstīt savu piedzīvojumu. Sākumā mazliet raustīdamies.
— Esmu iepazinies ar kādu dāmu,,, tā sakot, viņa ir mana mī|ākā.