Vīrietis, ar kuru viņš bija sakāvies, bija šās sievietes brālis. Sintess teica, ka viņš šo sievieti uzturējis. Es liekā neatbildēju, bet viņš tomēr tūdaļ piebilda, ka zinot, ko par viņu mūsu kvartālā runā, taču viņa sirdsapziņa esot tīra un viņš tiešām strādājot par noliktavas pārzini.
— Bet pirms stāstu par savu piedzīvojumu, — Sintess sacīja, — gadījās, ka es pamanīju krāpšanu. .
Mīļākai viņš devis tik daudz, lai varētu iztikt. Pats maksājis īri par viņas istabu un devis viņai divdesmit franku dienā uzturam.
Trīssimt franku par istabu, sešsimt franku uzturam, laiku pa laikam zeķu pāris, kopā sanāca tūkstoš franku. Un kundze taču nestrādāja. Tomēr viņa man žēlojās, ka ar to, cik es dodot, nevarot izdzīvot. Bet es viņai teicu: «Kāpēc tu pusi dienas nestrādā? Man būtu daudz vieglāk, ja tu pati pirktu sev visādus sīkumus. Šomēnes es tev nopirku kostīmu, maksāju ik dienas divdesmit franku, maksāju tavu īri, bet tu pēcpusdienās dzer kafiju ar savām draudzenēm. Tu dod viņām kafiju un cukuru. Bet es tev dodu naudu. Es par tevi gādāju, bet tu pret mani izturies slikti.» Viņa tomēr nestrādāja un vienmēr žēlojās, ka nevarot izdzīvot, un tad es pamanīju krāpšanu.
Raimons pastāstīja, ka reiz atradis viņas somiņā lote* rijas biļeti un viņa nav varējusi paskaidrot, kur tā biļete viņai gadījusies. Mazliet vēlāk viņš atradis lombarda kvīti par divām ieķīlātām aprocēm. Līdz šim viņš nebija nekā zinājis ne par kādātn aprocēm.
— Tad nu es skaidri redzēju, ka te notiek krāpšana. Un pametu viņu. Bet papriekš piekāvu. Un pēc tam pateicu viņai visu taisnību. Pateicu, ka viņai nekā cita nevajag kā tikai jautri uzdzīvot. Un saprotiet, Merso kungs, ka pēc tam es viņai pateicu: «Vai tu neredzi, ka cilvēki tevi apskauž laimes dēļ, ko es tev sagādāju. Gan tu vēlāk sapratīsi, kāda laime tev bijusi.»
Viņš bija sievieti piekāvis līdz asinīm. Agrāk nebija sitis.
Biju viņu šad tad iepēris, bet, tā teikt, aiz mīlības. Viņa mazliet pabļāva. Es aizvēru slēģus, un tā tas parasti beidzās. Bet tagad tas bija nopietni. Taču tā vien šķiet, ka vēl par maz viņu sodīju.
Tad viņš man paskaidroja, ka tieši šai sakarā viņam vajadzīgs padoms. Viņš apklusa, lai noregulētu kūpošās lampas dakti. Es joprojām uzmanīgi viņā klausījos. Biju izdzēris gandrīz litru vīna un deniņos jutu karstumu. Es pīpēju Raimona cigaretes, jo savējās biju izpīpējis. Garām brauca pēdējie tramvaji, aiznesdami līdzi jau apklusto- šos priekšpilsētas trokšņus. Raimons turpināja. Viņu kaitināja tas, ka viņš vēl aizvien nespēj aizmirst savu padauzu. Bet viņš to gribēja sodīt. Sākumā bija domājis aizvest to uz viesnīcu un atsaukt tikumības policiju, lai sarīkotu skandālu un sievišķi reģistrētu kā prostitūtu. Pēc tam viņš bija aprunājies ar saviem draugiem, kādi viņam bija noziedznieku vidū. Bet tie nekā nebija varējuši izgudrot. Un, kā Raimons izteicās, vai tad ar tādiem bija vērts ielaisties. Tā viņš tiem arī pateicis, un tad tie piedāvājās tam sievišķim pārtaisīt ģīmi. Taču tas nebija tas, ko viņš, Raimons, gribēja. Viņš nolēma padomāt. Sākumā viņš gribējis no manis kaut ko palūgt. Bet papriekš gribot zināt, ko es par šo notikumu domājot. Atbildēju, ka es nekā nedomāju, bet ka tas ir interesanti. Viņš jautāja, vai es to uzskatot par krāpšanu, un man tiešām likās, ka tā bija krāpšana; un kā es domājot, vai to sievišķi vajadzētu sodīt un ko es darītu, būdams viņa vietā; atbildēju, ka nekad nevar iepriekš zināt, bet es saprotu, ka viņam to gribas pārmācīt. Es vēl iedzēru mazliet vīna. Raimons aizkūpināja cigareti un atklāja man savu nodomu. Viņš gribēja uzrakstīt viņai vēstuli, tādu, kurā bulu gan apslēpts dzēlieris, gan kaut kas tāds, lai viņai būtu ko nožēlot. Pēc tam kad viņa atkal atnāktu, viņš gulēšot ar viņu un «tieši pirms pašām beigām» iespļaušot viņai sejā un izmetīšot laukā pa durvīm. Es atzinu, ka tas viņai tiešām būtu sods. Bet Raimons sacīja, ka diez vai viņš pratīšot sacerēt šādu vēstuli un tālab nodomājis palūgt mani to uzrakstīt. Tā kā es nekā neatbildēju, viņš apjautājās, vai man nebūtu grūti uzrakstīt to tūlīt pat, un es atbildēju, ka nebūtu.
Tad, izdzēris glāzi vīna, Raimons piecēlās. Viņš pastūma sānis šķīvjus un neapēstās, atdzisušās asinsdesas paliekas. Rūpīgi noslaucīja vaskadrānas galdautu. No naktsgaldiņa atvilktnes izņēma loksni rūtiņpapīra, dzeltenu aploksni, sarkanu koka spalvaskātu un kvadrātveida tintnīcu ar violetu tinti. Kad viņš nosauca tās sievietes vārdu, es sapratu, ka tā ir arābiete. Es uzrakstīju vēstuli. Rakstīju to mazliet uz labu laimi, taču ari cenzdamies iztapt Raimonam, jo man nebija iemesla viņam neiztapt. Pēc tam es vēstuli skaļā balsī nolasīju. Raimons manī klausījās pīpēdams un piekrītoši mādams ar galvu, pēc tam palūdza vēlreiz izlasīt. Viņš bija glūzi apmierināts. Viņš sacīja:
— Es taču zināju, ka tu pazīsti dzīvi.
Sākumā es neievēroju, ka viņš mani uzrunā uz «tu». Tikai tad, kad viņš pateica:
— Tagad tu man esi īsts draugs, — tas mani pārsteidza. So teikumu viņš atkārtoja vēlreiz, un es sacīju:
— Jā.
Man bija vienalga, vai esmu vai neesmu viņam draugs, bet viņš, liekas, to tiešām vēlējās. Vēstuli viņš aizlīmēja, un mēs izdzērām atlikušo vīnu. Pēc tam kādu brīdi klusēdami pīpējām. Laukā uz ielas viss bija klusu, un mēs dzirdējām, kā nošvirkst garāmbraucoša automašīna. Es sacīju: «Ir jau vēls.» Arī Raimons bija tādās pašās domās. Viņš piebilda, ka laiks ātri aizritot, un zināmā mērā tā bija taisnība. Man nāca miegs, bet bija grūti piecelties. Droši vien es izskatījos noguris, jo Raimons teica, ka nevajagot nolaisties. Sākumā es nesapratu. Tad viņš paskaidroja, ka dabūjis zināt par manas mammas nāvi, bet ka agri vai vēlu tam tik un tā būtu jānotiek. Arī es domāju tāpat.