Toties veiksminieks Ādams joprojām atradās uz zaļa zara un bija tik aizņemts kā vēl nekad. Viņš strādāja par apdrošināšanas sabiedrības statistiķi; trulāku darbu grūti pat iztēloties. “Teiksim atklāti, jebkurš, kas pelna iztiku, vācot un analizējot statistikas datus, lai tādējādi kalkulētu apdrošināšanas riskus un prēmijas, nekad nebūs īpaši interesanta persona. Lai jau Ādams uzskata mani par stulbeni,” Ītans prātoja. “Lai jau aizgūtnēm tīksminās par savu ekskluzīvo Range Rover, ja tas viņam šķiet tik nozīmīgi un ļauj justies vīrišķīgākam. Man patlaban rūp vienīgi izdzīvošana. Ak jā, arī vēlēšanās būt laimīgam. Ja es šad un tad piedzīvotu vienu otru patiesas laimes mirkli, ar to būtu pietiekami.”
Ītans iedzēra vēl malciņu vīna un nolika glāzi. Lai cik ļoti vilināja iespēja piedzerties līdz nemaņai ikreiz, kad nācās pieciest savu kaimiņu sabiedrību, Ītans ievēroja savu “zelta likumu” rīkoties gluži pretēji un apzināti samazināt alkohola patēriņu, citādi varēja gadīties, ka vīns atraisa mēli un izsprūk laukā viņa patiesās domas par šiem cilvēkiem.
– Es tomēr uzskatu, ka tev vajadzēja vērsties policijā, Ītan.
Uzrunātais pacēla acis no pusizēstā šķīvja – tunzivs varbūt bija zvejota videi un delfīniem draudzīgos ūdeņos, bet viņa kuņģī tā uzvedās pavisam nelāgi. Diezin vai viņš spēs norīt vēl kaut kumosu, un tas, savukārt, tracinās Frensīnu. “Sirsnīgs paldies, es stundām ilgi vergoju virtuvē, bet tu pat nepieskaries ēdienam!” Ak vai, Ītans atdotu nezin ko, lai tikai paglābtos no šīs nomācošās garlaicības. “Protams, tas ir tikai tāds izteiciens. Cilvēki mūždien apgalvo, ka atdos visu par tasi tējas vai darīs visu, lai iegūtu brītiņu miera un klusuma, bet pamēģini pieprasīt, lai kāds atdod māju un visus pasaulīgos ieguvumus par tasi tējas! Neviens nekad nedomā nopietni to, ko saka. Viss ir bezvērtīgas blēņas. Gluži kā šis vakars.” Ītans dziļi ieelpoja un izelpoja. Radās sajūta, ka viņš iekļuvis vakuumā un lēni, bet neatturami slāpst nost.
– Ītan?
“Ak debess, kāds pirms laba brīža bija man kaut ko teicis, vai ne?” Viņš iekšēji uzpurināja sevi vismaz pusapziņas stāvoklī un mēģināja izskatīties možs. Mēģināja atcerēties, kurš bija viņu uzrunājis, bet tas izrādījās pārāk grūts uzdevums. – Piedošanu, – viņš sacīja, – domās es biju aizklīdis tālu projām.
– Kāds tur brīnums! Tu droši vien esi šokā pēc tā vakardienas smagā pārdzīvojuma. – Kristīna no galda pretējās puses uzsmaidīja viņam caur sveču izkliedēto gaismu. – Tomēr Frensīnai taisnība, tev vajadzēja doties uz policiju.
Ītans automātiski pieskārās ausij, kuras ļipiņu sedza pārsējs. – Diezin vai tas būtu uzskatāms par smagu pārdzīvojumu, – viņš iebilda.
– Paklausieties vien! Ītans ir tik drošsirdīgs.
– Liecies mierā, Kristīna. – Ādams skaļi iesmējās. – Diezin vai par drošsirdību liecina fakts, ka viņu izglāba sieviete!
– Ādam, tu nudien esi pārāk nejauks pret nabaga Ītanu. Neliecies zinis, Ītan. Kas attiecas uz mani, es jūtos pateicīga tai sievietei, kas tev palīdzēja. Varu derēt, ka arī, Frensīna, vai nav tiesa?
– Protams.
Tobrīd Ītans manīja, ka sievas iznīcinošais skatiens pievēršas viņa šķīvim.
Iespējams, viņa klusībā prātoja, ka labprāt norautu vīram ausis, ja viņš neprotas parādīt pienācīgu godu viņas smago pūliņu augļiem. Ītans ievēroja, ka viņa galdabiedru šķīvji jau ir tukši, naži un dakšiņas glīti novietoti uz tiem. Ar pūlēm norijis vēl vienu kumosu, viņš atvainojās. – Piedošanu, šķiet, šovakar man galīgi nav apetītes.
– Varbūt tev līdzēs maza izkustēšanās. – Skaudro dzēlīgumu Frensīna prata mīkstināt ar tādām kā pieglaudīgām intonācijām. – Tu vari aiznest šķīvjus uz virtuvi, tikai neliec tos trauku mazgājamā mašīnā, tas ir smalks porcelāns. Lai mirkst izlietnē, nomazgāsi vēlāk. – Viņa ar uzsvērtu žestu pasniedza Ītanam savu šķīvi.
Rau, tā tev būs mācība citreiz uzvesties kā labam zēnam pieklājas un apēst visu, kas uzlikts.
– Paga, ļauj palīdzēt. – Kristīna pielēca no sava krēsla, pirms Ītans paguva uzslieties kājās.
“Vareni,” viņš nodomāja, “man pietrūkst tikai vēl komiskas skraidelēšanas pa virtuvi Benija Hila garā.”
Virtuvē Ītans tūdaļ sāka piepildīt izlietni ar karstu ūdeni, tomēr nelikties zinis par Kristīnu nebija iespējams, jo viņas plaukstas jau gulēja uz viņa pleciem. – Ītan, tu esi tik saspringts! Vai es varu tev kaut kā palīdzēt?
– Tu varētu man padot to šķīvi, esi tik laba.
Sieviete iesmējās. – Man gan bija prātā kaut kas daudz jautrāks, lai iedabūtu tavā aplam nopietnajā sejā smaidu.
– Hmm… nevaru iedomāties…
Vēl viena smieklu šalts. Plaukstas noslīdēja zemāk un apvijās viņa krūtīm. Kristīna nopūtās un noguldīja galvu viņam uz pleca. Viņš sajuta sievietes šķebinoši spēcīgās smaržas, manīja, ka viņas nagi iespiežas miesā. Ītans uz mirkli sastinga, tad nokratīja uzmācīgās rokas un pagriezās. – Paklau, Kristīna, manuprāt, tev derētu šo visu izbeigt.
Viņa atlieca galvu klasiskajā pozīcijā, kas it kā mudināja: “Noskūpsti mani, ja vēlies.” Lūpas bija pavērtas, pamatīgi uzkrāsoto acu plakstiņi līdz pusei aiztaisīti. – Tu nemaz tā nedomā, – Kristīna klusi noteica. – Es redzu, kādām acīm tu mani vēro. Zinu, ka tu iekāro mani, tikai baidies, ka Frensīna uzzinās. Es apsolu, ka neuzzinās vis, es būšu klusa kā kaps.
– Pārstāj, Kristīna.
– Mēs abi zinām, ka starp mums vienmēr bijusi īpaša saikne.
– Tu maldies, – Ītans apņēmīgi iebilda. – Patiesībā pat ļoti rūgti maldies. Labāk ej atpakaļ pie pārējiem.
Viņa raudzījās pretī ieplestām acīm, tad ļoti lēni iztaisnoja muguru un izslēja zodu. – Tu izdari lielu kļūdu, Ītan.
– Ne tik milzīgu kā tā, uz kuru tu mēģini mani pamudināt.
Sievietes seja nocietinājās, viņa saspringa un pakāpās atpakaļ. – Netici tam.
– Es tomēr pamēģināšu.
Kad viņi dzīvojamā istabā dzēra kafiju, Ādams ņēmās klāstīt, ka beidzot esot apstiprināts viņa pirms desmit mēnešiem mirušās mātes testaments, un tagad viņu ģimene esot saskārusies ar ļoti sarežģītu problēmu, proti, kur ieguldīt šo jauniegūto naudu – pirkt otru īpašumu kādā no smalkākajiem golfa kompleksiem, vai arī kaut kur tuvāk šīm mājām. “Ārzemēs!” Ītanam gribējās saukt. “Irākā! Kābulā! Tur, kur pastāv liela iespēja, ka jūs sašaus lupatās! Droši vien kādā kara plosītā valstī tomēr atrastos vismaz viens golfa komplekss, vai ne?”
Un tūdaļ, itin kā izjūtot nepieciešamību iesaistīties darbībā, ierunājās Frensīna. – Uzminiet, kas mums padomā! Mēs pārveidosim ēdamistabas interjeru. – Pat Ītana ausīm šis jaunums izklausījās pārāk nenozīmīgs, ja to salīdzina ar villu smalkā golfa kompleksā, ar vai bez apšaudēm. Kaut arī Ītanam tā bija pirmā dzirdēšana, viņš ar gudru ziņu nevēra muti vaļā.