Выбрать главу

Diāna Gabaldone

Svešzemniece

Veltu savas mātes Žaklīnas Saiksas Gabaldones piemiņai, jo viņa iemācīja man lasīt

Cilvēki pazūd nepārtraukti. Pajautājiet jebkuram poli­cistam. Taču vēl labāk jautājiet žurnālistam. Cilvēku pazu­šana ir žurnālista dienišķā maize.

No mājām aizbēg jaunas meitenes. Mazi bērni noklīst no vecākiem, un viņus neviens nekad vairs neatrod. Māj­saimnieču pacietība izsīkst, viņas paņem saimniecības naudu, iesēžas taksometrā un dodas uz staciju. Starptau­tiska mēroga baņķieri maina vārdu un izgaist svešzemju cigāru dūmu miglā.

Daudzus no pazudušajiem tomēr atrod, dzīvus vai mirušus. Galu galā cilvēka pazušanai ir izskaidrojums.

Parasti.

*

PIRMA daĻa Invernesa, 1945

1 jauns sākums

Nešķita, ka šajā vietā kāds varētu pazust, vismaz ne no pirmā acu uzmetiena. Bērda kundzes pansija līdzinājās tūkstošiem citu Hailendas viesu māju, kur 1945. gadā varēja dabūt gultu un brokastis; tīra un klusa, ar izbalējušām ziedu rakstu tapetēm, spodrām grīdām, tualetē atradās karstā ūdens aparāts, kas darbojās, ja tajā iemeta monētu. Pati Bērda kundze bija ducīga un runātīga, viņai nebija iebildumu, ka Frenks dzīvojamā istabā tapetes ar sīko rozīšu rakstu aizsedza, nokraujot pie sienas desmitiem ķīpu ar grāmatām un dokumentiem, kurus viņš visur vadāja līdzi.

Ejot ārā, priekšnamā satiku Bērda kundzi. Viņa mani apturēja, satverot ar tuklo roku aiz elkoņa, tad noglauda man matus.

-    Mīļo stundiņ, Rendela kundze, jūs tak nevarat iet uz ielas šitādā paskatā! Ļaujiet man te drusku piekārtot. Tā! Nu jau ir labāk. Ziniet, māsīca man stāstīja par tiem jaunajiem ilgviļņiem, viņa esot izmēģinā­jusi, izskatās smuki un turas stingri, vienkārši sapnis; varbūt nākam­reiz jums vajadzētu tos pamēģināt.

Man pietrūka dūšas pateikt, ka manu gaišbrūno, sprogaino matu izlaidība bija tikai un vienīgi dabas kļūda, nevis ilgviļņu ruļļu ražo­tāju neprasme. Viņas pašas cieši "iecepinātās" lokās šāda nepiedienība nebija skārusi.

-   Jā, tā arī turpmāk darīšu, Bērda kundze, es meloju. Bet es eju tikai lejā uz ciemu, mēs ar Frenku sarunājām tur satikties. Uz tēju būsim atpakaļ. Izspruku pa durvīm un steidzos projām pa taku, iekams saimniece bija paguvusi pamanīt vēl kādas nepilnības manā nekārtīgajā ārienē. Pēc četriem gadiem, ko nodienēju Lielbritānijas Bru­ņotajos spēkos kā medmāsa, priecājoties, ka pienācis gals formas tērpu un kartīšu laikiem, es aizrāvos ar koši rakstainām, plānām kokvilnas kleitiņām, kas bija pilnīgi nepiemērotas brišanai pa viršu laukiem.

Es gan nebiju plānojusi tik daudz laika veltīt staigāšanai; manas domas vairāk rosījās ap rītiem, kad varēšu ilgāk pagulēt, un garām, dīkām pēcpusdienām, kuras pavadīšu gultā ar Frenku, protams, ne jau miegā. Taču izrādījās, ka nav viegli saglabāt atbilstošu, romantiski tvīksmīgu noskaņu, kad aiz durvīm čakli darbojas Bērda kundze ar putekļsūcēju.

"Tas noteikti ir visnetīrākais paklājs visā Skotijas kalnienē," Frenks bija ieminējies no rīta, kad mēs gulējām gultā un klausījāmies, kā gai­tenī nikni rūc putekļsūcējs.

"Gandrīz tikpat netīrs kā mūsu saimnieces iztēle," es biju vienis­prātis ar vīru. "Varbūt tomēr vajadzēja braukt uz Braitonu." Brīvdienas, pirms Frenks sāks vēstures pasniedzēja darbu Oksfordā, bijām izvēlē­jušies pavadīt Hailendā tāpēc, ka karš Skotijā, kā mums šķita, nebija atstājis gluži tik daudz postījumu kā citās Lielbritānijas daļās, un tāpēc, ka te varētu būt mazāk jūtamas pēckara neprātīgās jautrības izpaus­mes, kas bija saindējušas gandrīz visas iecienītākās atpūtas vietas.

Tāpat ari mēs, kaut nebijām to apsprieduši, jutām, ka te būs sim­boliska vieta, kur atjaunot mūsu laulību; pirms septiņiem gadiem mēs Hailendā apprecējāmies un pavadījām divu dienu medusmēnesi, bet drīz pēc tam sākās karš. Mierīgs patvērums, mēs spriedām, kur no jauna iepazīt vienam otru, neaptverot, ka Skotijas populārākie sporta veidi brīvā dabā ir golfs un makšķerēšana, bet zem jumta tenkošana. Un, ja līst tik bieži kā Skotijā, tad cilvēki ļoti daudz laika pavada zem jumta.

"Kur tu iesi?" es jautāju, kad Frenks piecēlās sēdus.

"Ļoti negribētos sagādāt vecajai dāmai vilšanos," viņš atbildēja. Sēdēdams uz mūžvecās gultas malas, viņš viegli pašūpojās augšā lejā, un atsperes atsaucās ar ritmisku čīkstēšanu. Putekļsūcēja rūkoņa gai­tenī spēji apklusa. Vēl pāris reižu pašūpojies, Frenks izdvesa skaļu, teatrālu vaidu un atmuguriski ievēlās gultā, atsperēm protestā notrinkšķot. Es, nespēdama valdīt smieklus, ķiķināju spilvenā, lai neiztraucētu aiz durvīm valdošo absolūto klusumu.

Frenks savilka uz augšu uzacis.

"Tev tagad vajadzētu ekstāzē elsot, nevis ķiķināt," viņš mani čuk­stus norāja. "Viņa vēl nodomās, ka esmu slikts mīlētājs."

"Ja gribi sagaidīt, lai es ekstāzē elsoju, tad tev tas jādara ilgāk," es aizrādīju. "Divas minūtes neko vairāk par ķiķināšanu nav pelnījušas."

"Ak tu neiejūtīgā skuķe. Neaizmirsti, ka es te braucu atpūsties."

"Sliņķis tāds. Ja nekļūsi drusciņ čaklāks, tev nemūžam neizdosies izaudzēt jaunu zaru savam dzimtas kokam."

Frenka kaislīgā aizraušanās ar ģenealoģiju bija vēl viens iemesls, kāpēc brīvdienām bijām izvēlējušies Hailendu. Nosmulēta papīra skranda, kuru mans vīrs visur staipīja līdzi, vēstīja, ka kādam no viņa apnicīgajiem senčiem 18. gadsimtā vai varbūt 17. gadsimta vidū bijis šāds vai tāds sakars ar šo apgabalu.

"Ja es savā dzimtas kokā palikšu kā bezbērnu stumbenis, tad tā pil­nīgi noteikti būs mūsu nenogurdināmi čaklās namamātes vaina. Galu galā mēs esam precējušies gandrīz astoņus gadus. Frenks juniors būtu pilnīgi likumīgs bērns, pat ja tiktu ieņemts bez aculiecinieku klātbūtnes."

"Ja viņš vispār tiks ieņemts," es pesimistiski novilku. Nedēļu pirms došanās uz patvērumu Hailendā mēs kārtējo reizi bijām piedzīvojuši vilšanos.

"Kad mums ir tik daudz spirdzinoša svaiga gaisa un veselīga ēdiena, mēs nemaz nevaram izvairīties no ieņemšanas!" Vakariņās bija pasniegta siļķe, cepta. Pusdienās bija siļķe, marinēta. Un sīvais aro­māts, kas cēlās augšup gaitenī, gandrīz nepārprotami vēstīja, ka arī brokastīs būs siļķe, kūpināta.

"Ja vien tu neesi iecerējis atkārtot savu izrādi Bērda kundzes izglī­tošanai," es ieminējos, "tev būtu laiks sākt ģērbties. Vai tad desmi­tos neesi sarunājis tikties ar to cienīgtēvu?" Vietējās draudzes vikārs Dr. Redžinalds Veikfīlds bija apsolījis ļaut Frenkam izpētīt bezgala sais­tošus kristību reģistrus, un kur vēl spožās izredzes, ka mācītājs būs izracis kādas apsvilušas armijas depešas vai kaut ko tamlīdzīgu, kur būtu minēts bēdīgi slavenais sencis.

"Pasaki vēlreiz, kā sauca to tavu vecvecvecvecvectēvu?" es jautāju. "To, kurš te klīda vienas sacelšanās laikā? Nevaru atcerēties, kā viņu dēvēja par Villiju vai Valteru."

"Patiesību sakot, viņš bija Džonatans." Manu pilnīgo vienaldzību pret dzimtas vēsturi Frenks uztvēra mierīgi, taču viņš vienmēr bija modrs, gatavs izmantot manu vismazāko ziņkārības izpausmi, uzska­tot to par iemeslu, lai izklāstītu visus līdz šim zināmos faktus par pir­majiem Rendeliem un viņu atzariem. Pogājot kreklu, vira acis iespīdējās fanātiska lektora entuziasmā.

"Džonatans Vulvertons Rendels Vulvertons nāk no viņa mātes tēvoča, nenozīmīga Saseksas bruņinieka. Taču vairāk viņu pazina pēc uzkrītošās iesaukas "Melnais Džeks", to viņš ieguva armijā, visticamāk, šeit." Es nometos gultā uz vēdera un izlikos, ka krācu. Nelikdamies ne zinis par manām izdarībām, Frenks turpināja savu zinātnisko ekseģēzi.