Pēc zināmas pieklājīgas minstināšanās starp Frenku un vikāru, pēdējais ieguva godpilno iespēju pastāstīt man par atklājumu. Acīmredzot šī apdriskāto papīru kaudze vedināja domāt, ka Frenka sencis, slavenais nelietis Melnais Džeks Rendels, bijis ne tikai drosmīgs Kroņa kareivis, bet arī uzticams un slepens Sendringemas hercoga aģents.
- Gandrīz provokators, vai jūs tā neteiktu, Rendel? Vikārs augstsirdīgi pameta bumbu atkal Frenkam, kurš to dedzīgi satvēra.
- Jā gan. Teksti, protams, ir ļoti piesardzīgi… Viņš maigi ar tīri nomazgātu rādītājpirkstu šķīra lappuses.
- Tiešām? es iestarpināju.
- Bet tas, ko varam lasīt šeit, liek domāt, ka Džonatanam Rendelam bijis uzticēts uzdevums modināt jakobītu patriotiskās jūtas, ja tādas vispār eksistēja, šī apgabala ievērojamākajās skotu ģimenēs. Ar nolūku izkvēpināt no alām jebkādus baronetus vai klanu vadoņus, kas varētu lolot slepenu līdzjūtību tajā virzienā. Bet tas ir savādi. Vai tad Sendringemu pašu neturēja aizdomās par simpatizēšanu jakobītiem? Frenks, savilcis seju jautājošā grimasē, vērsās pie vikāra. Mācītāja gludais, kailais pauris sakrunkojās, paužot tādu pašu neizpratni.
- Nūjā, domāju, ka jums ir taisnība. Bet, pag, pārbaudīsim Kameronu… viņš metās pie grāmatplaukta, kas bija cieši piebāzts ar sējumiem teļādas vākos, …viņš noteikti minēs Sendringemu.
- Cik neiedomājami aizraujoši, es nomurmināju, ļaujot uzmanībai aizklīst līdz milzīgajam korķa panelim, kas sedza visu kabineta sienu no grīdas līdz pat griestiem.
Tur piestiprināto lietu daudzveidība mani izbrīnīja; vairākums bija dažādi papīri gāzes rēķini, vēstules, zīmītes no diacēzes padomes, romānu lapas, piezīmes paša vikāra rokrakstā -, bet bija ari ar spraudītēm un aukliņām piestiprināti sīki priekšmeti, piemēram, atslēgas, pudeļu korķi un, šķiet, sīkas automašīnu detaļas.
Dīki pētīju šo mistrojumu, ar pusausi klausīdamās diskusijā, kas risinājās man aiz muguras. (Sendringemas hercogs, visticamāk, bijis jakobīts, abi vīri nosprieda.) Manu uzmanību piesaistīja ģenealoģiskā tabula, kas bija piesprausta sāņus no pārējiem priekšmetiem, bet īpaši rūpīgi, ar četrām spraudītēm, pa vienai katrā stūri. Tur bija kāds vārds, pašā apakšā: Rodžers V. (Makenzijs) Veikfīlds.
- Atvainojiet, es ieminējos, pārtraucot diskusijas pēdējo spurtu par to, vai leopards hercoga ģerbonī ķepā tur liliju vai ari tas varētu būt krokuss. Vai tas ir jūsu dēla dzimtas koks?
- Ē? 0, nūjā, jā. Iztraucētais mācītājs steidzās pie manis, atkal starodams pa visu seju. Viņš ļoti saudzīgi noņēma no sienas shēmu un izklāja man priekšā uz galda.
- Redziet, es negribēju, ka viņš aizmirst savu ģimeni, Veikfīlds skaidroja. Radniecības līnija aizstiepjas diezgan tālu, līdz tūkstoš sešsimtajam gadam. Strupais rādītājpirksts gandrīz bijīgi vilka pa līnijām.
- Devu zēnam savu vārdu, tā likās vispareizāk, jo viņš dzīvo šeit, bet es nevēlos, lai Rodžers aizmirstu, no kurienes ir cēlies. Viņš kā atvainodamies saviebās. Diemžēl es ar savu ģimeni vēsturiskā aspektā nevaru lepoties. Vikāri un palīgmācītāji, dažādībai piemests pa kādam bukinistam, un izsekot bija iespējams tikai apmēram līdz 1762. gadam. Nu, visai trūcīgi reģistri. Veikfīlds ar nožēlu papurināja galvu par savu senču kūtrumu.
Bija jau diezgan vēls, kad mēs beidzot devāmies mājās, un vikārs mūs pavadīja ar solījumiem, ka rīt no paša rīta ies uz pilsētu uztaisīt vēstulēm kopijas. Gandrīz visu ceļu līdz Bērda kundzes pansijai Frenks priecīgi pļāpāja par spiegiem un jakobītiem. Taču pēdīgi viņš pamanīja manu klusēšanu.
- Kas noticis, mīļā? viņš jautāja, gādīgi satvēris manu roku. Nejūties labi? Jautājums izskanēja balsī, kurā jaucās rūpes un cerības.
- Nē, man nekas nekaiš. Es tikai domāju… Brīdi svārstījos, jo bijām šo tēmu apsprieduši jau agrāk. Es domāju par Rodžeru.
- Par Rodžeru?
Nepacietīgi nopūtos.
- Nu, Frenk! Kā tu vari būt tik… neuzmanīgs! Rodžers, Veikfīlda dēls.
- Ak tā. Jā, protams, viņš izklaidīgi sacīja. Burvīgs puika. Kas ir ar viņu?
- Nu… tikai tas, ka tādu bērnu ir daudz. Nu, bāreņu.
Frenks uzmeta man asu skatienu un papurināja galvu.
- Nē, Klēra. Patiešām, es labprāt, bet esmu tev jau teicis, ko domāju par adopciju. Tas ir… Es nevaru just patiesas jūtas pret bērnu, kas nav…
nu, nav manu asiņu. Tas, bez šaubām, ir muļķīgi un savtīgi, bet tā ir. Varbūt ar laiku es domāšu citādi, bet tagad… Mēs paspērām dažus soļus naidīgā klusumā. Pēkšņi Frenks apstājās, pagriezās pret mani un satvēra manas rokas.
- Klēra, viņš piesmacis sacīja, es gribu mūsu bērnu. Tu man visā pasaulē esi vissvarīgākā. Visvairāk es vēlos, lai tu būtu laimīga, bet es gribu… nu, es gribu paturēt tevi sev. Baidos, ka bērns no ārpuses, kuram nav īstas radniecības ar mums, liksies kā ienācējs un man viņš nepatiks. Bet, ja es spētu dot tev bērnu, skatīties, kā tas aug tevī, kā piedzimst… tad man liktos, ka tas ir vairāk nekā… varbūt tavs turpinājums. Un mans. īsta ģimenes sastāvdaļa. Frenka plati ieplestajās acīs bija redzams lūgums.
- Jā, labi. Es saprotu. Gribēju beigt šo tēmu pagaidām. Es pagriezos, lai ietu uz priekšu, bet Frenks mani aizturēja un apskāva.
- Klēra. Es tevi mīlu. Maigums viņa balsī bija neatvairāms, un es piespiedu pieri pie viņa žaketes, izjūtot roku, kuru apskāvienā atrados, siltumu un spēku.
- Es ari tevi mīlu. Brīdi mēs stāvējām sakļāvušies, viegli šūpodamies vējā, kas pūta uz ielas. Pēkšņi Frenks atkāpās un smaidīdams raudzījās manī no augšas.
- Turklāt, viņš klusi ierunājās, atglauzdams man matus no pieres, ko vējš bija izpurinājis, mēs taču vēl neesam padevušies, vai ne?
Arī es pasmaidīju.
- Nē.
Viņš saņēma manu roku, cieši piespieda ar elkoni pie sāniem, un mēs pagriezāmies uz māju pusi.
- Vai tev ir noskaņojums pamēģināt vēlreiz?
- Jā. Kāpēc ne? Rokās sadevušies, mēs soļojām uz Džerisaidas ceļu. Ieraudzīju Bāregmoru, piktu akmeni, kas stāvēja krustcelēs. Tas man atgādināja par senatni.
- Gandrīz aizmirsu! skali iesaucos. Es gribu parādīt tev kaut ko interesantu. Frenks palūkojās manī no augšas un pievilka sev klāt. Viņš saspieda manu roku.
- Es arī. Viņš smaidīja. Tu man varēsi parādīt rit.
Taču, kad pienāca rītdiena, mums bija darāmas citas lietas. Bijū piemirsusi, ka grasījāmies doties vienas dienas ekskursijā uz Lohnesas Greitglenu.
Tā kā ielejas apskatei vajadzēja daudz laika, ceļā mēs devāmies agri, saule vēl nebija uzlēkusi. Ritausmā valdīja liels aukstums, un, kad tiku mašīnā, kas jau gaidīja, mani pārņēma milzīga labsajūta, ka varu atlaisties zem segas un sajust, kā rokās un kājās atgriežas siltums. Reizē ar to atnāca salds snaudiens, tāpēc es, atbalstījusi galvu Frenkam uz pleca, svētlaimīgi laidos miegā, un pēdējais, ko uztvēra mana apziņa, bija vadītāja galvas sarkanais siluets uz austošās saules iekrāsotajām debesīm.
Bija jau pāri deviņiem, kad sasniedzām galamērķi, un gids, ar kuru Frenks bija vienojies pa telefonu, gaidīja mūs ezera malā mazā laiviņā.
- Ja jums nav iebildumu, kungs, palaidīsim kādu gabaliņu gar krastu līdz Ērkatas pilij. Pēcāk tur kaut ko uzkodīsim un tad dosimies tālāk. Gids, maza auguma vīrs apvalkātā katūna kreklā un velveta biksēs, ar skābu seju, rūpīgi novietoja zem sola piknika grozu, tad sniedza man tulznainu roku, lai palīdzētu iekāpt laivā.