Diena bija skaista, ūdens rievotajā virsmā neskaidri atspīdēja stāvie krasti ar plaukstošo lapu zaļumu. Mūsu pavadonis, kaut arī izskatījās īgns, bija zinošs un runīgs, viņš stāstīja par salām, cietokšņiem un drupām garā, šaurā ezera krastos.
- Tur priekšā ir Ērkatas pils. Viņš norādīja uz gludu akmens sienu, ko caur kokiem varēja saskatīt tikai ar grūtībām. Pareizāk būtu teikt, tas, kas no pils atlicis. Pār to gūlās ielejas raganu lāsts, un tur notika nelaime pēc nelaimes.
Viņš mums pastāstīja par Mēriju Grāntu, Ērkatas pilskunga meitu, un viņas iemīļoto, dzejnieku Bohutinas Makdonalda dēlu Donaldu Donnu. Jauniešiem bija liegts satikties, jo tēvam bija iebildumi pret Donna iedabu "spert" lopus (vecs un godājams Hailendas amats, gids mums mēģināja iegalvot), tomēr viņi pārkāpa aizliegumu. Tēvs to padzirdējis, un Donalds saņēmis uzaicinājumu uz viltus tikšanos, kuras laikā viņu saņēma ciet. Būdams uz nāvi notiesāts, Donns lūdzies, lai viņam nocērt galvu kā džentlmenim, nevis pakar kā noziedznieku. Lūgums ticis apmierināts, un, kamēr viņu veduši pie bendes bluķa, nelaimīgais nemitējies atkārtot: "Velns paraus Grānta kungu, un Donaldu Donnu nepakārs." Tā ari notika, leģenda vēsta, ka, nocirstajai galvai noripojot no bluķa, tā runājusi: "Mērij, pacel manu galvu!"
Es nodrebinājos, un Frenks apskāva manus plecus.
- Viens no dzejoļiem saglabājies līdz mūsu dienām, viņš klusi ieminējās. Donalda Donna dzejolis. Tas skan šādi:
Rīt es būšu kalnā bez galvas,
Vai nav jums žēl manas skumstošās meitenes,
Manas Mērijas, gaišajiem matiem, maigajām acīm?
Saņēmu un viegli saspiedu vīra roku.
Cits citam sekoja neskaitāmi stāsti par nodevībām, slepkavībām un vardarbību, un man sāka likties, ka ezers savu slikto slavu ir pelnījis.
- Un kā tad ar briesmoni? es jautāju, pāri laivas malai lūkodamās duļķainajās dzīlēs. Likās, ka nezvērs šādā vidē pilnībā iederētos.
Mūsu gids paraustīja plecus un nospļāvās ūdenī.
- Nu, ezers ir ērmots, nav vārdam vietas. Protama lieta, ka ļaudis melš par vecu un ļaunu radījumu, kas mitis tā dzīlēs. Tam tika pienesti upuri kāda gotele un savureiz pat bērniņš kārklu grozā ielaists dzelmē. Viņš vēlreiz nospļāvās. Daži gvelž, ka ezeram neesot dibena tikai caurums pašā vidū, dziļākas vietas Skotijā neesot. Tomēr… krunkas ap gida acīm kļuva dziļākas, …pirms dažiem gadiem kāda ģimene no Lankašīras iebrāzās policijas iecirknī Invermoristonā, bļaudami un brēkdami, ka redzējuši briesmoni iznākam no ūdens un paslēpjamies brikšņos. Esot bijis baismīgs radījums, sarkanām spalvām apaudzis un briesmīgiem ragiem, kaut ko gremojis, asinis esot pilējušas no mutes. Gids pacēla roku, apklusinot manus šausmu izsaucienus.
- Konstebls, ko aizsūtīja šiem līdzi, atgriezies sacīja, ja nebūtu pilošās asinis, apraksts būtu mats matā, mūsu pavadonis apklusa, lai atstātu lielāku iespaidu, kā vienai jaukai Hailendas govij, kas brikšņos gremo zāli!
Mēs nobraucām apmēram pusi ezera garuma, tad izkāpām krastā ieturēt pavēlākas pusdienas. Tur iesēdāmies savā mašīnā un braucām atpakaļ cauri ielejai, neredzot neko ļaunāku par sarkanu lapsu uz ceļa, kas iztraucēta pacēla galvu, kad iznirām no līkuma; mutē tai karājās kāds šļaugans dzīvnieciņš. Lapsa metās uz ceļa malu un žigli kā ēna uzskrēja stāvajā nogāzē.
Bija jau patiešām vēls, kad, viegli streipuļodami, gājām pa taku uz Bērda kundzes pansiju. Balstoties viens pie otra, mēs bijām nonākuši pie sliekšņa un, kamēr Frenks meklēja atslēgu, joprojām smējāmies par dienā piedzīvoto.
Tikai tad, kad bijām jau izģērbušies, lai liktos gulēt, es atcerējos ieminēties Frenkam par nelielo kromlehu Kreignedanu. Viņa nogurums pagaisa kā nebijis.
- Tiešām? Un tu zini, kur tas atrodas? Cik brīnišķīgi, Klēra! Frenks starodams sāka grabināties pa savu čemodānu.
- Ko tu meklē?
- Modinātājpulksteni, viņš atbildēja, beidzot atradis meklēto.
- Kāpēc? es izbrīnīta jautāju.
- Gribu piecelties laikā, lai viņas redzētu.
- Ko tad?
- Raganas.
- Raganas? Kas tev teica, ka tur ir raganas?
- Vikārs, Frenks atbildēja, acīmredzot priecādamies par joku. Viena no tām ir viņa saimniecības vadītāja.
Es iedomājos par cienīgo Greiema kundzi un nicinoši nosprauslojos.
- Nerunā muļķības!
- Ne nu gluži raganas. Simtiem gadu visā Skotijā ir čumējis un mudžējis no raganām tās tika dedzinātas pat vēl 18. gadsimtā -, bet šīs kundzītes it kā esot druīdi vai kaut kas līdzīgs. Nedomāju, ka tā būtu īsta raganu nakts tas ir, ne gluži velna pielūgšana. Bet vikārs stāstīja, ka daļa vietējo joprojām ievērojot vecos saulgriežu rituālus. Zini, sava amata dēļ viņš nevar izrādīt lielu interesi par šādiem notikumiem, bet viņš ir pārāk zinātkārs, lai vispār tiem nepievērstu uzmanību. Viņš nezina, kur šīs ceremonijas notiek, bet, ja te tuvumā atrodas akmens loks, tad tas noteikti ir tur. Frenks nepacietībā saberzēja rokas. Kāda veiksme!
Vienu reizi celties no gultas vēl tumsā, lai dotos meklēt piedzīvojumus, ir aizraujoši. Divreiz divās dienās jau ož pēc mazohisma.
Turklāt šoreiz nebija ne siltas segas mašīnā, ne termosa. Samiegojusies Frenkam aiz muguras klumzāju augšup kalnā, kājas ķērās aiz koku saknēm, un purngali sāpīgi atsitās pret akmeņiem. Bija auksts un miglains, tāpēc sabāzu rokas dziļāk adītās jakas kabatās.
Vēl pēdējā piepūle, un iznācām kalna galā; mums tieši pretī tik tikko nojaušams pirmsausmas nespodrajā puskrēslā vērās milzu akmeņu loks. Frenks stāvēja kā sasalis, apbrīnodams akmens stabus, tikmēr es, smagi elsdama, atslīgu uz sēdēšanai piemērota klintsbluķa.
- Skaisti, viņš izdvesa. Frenks klusiņām lavījās uz loka ārmalu, un viņa ēna tūdaļ saplūda ar lielākajām akmeņu ēnām. Patiesi šie milzeņi bija skaisti un arī sasodīti pārdabiski. Mani sapurināja drebuļi un ne tikai aukstuma dēļ. Ja tie, kas akmeņus te izkārtoja, bija vēlējušies atstāt iespaidu, tad viņi zināja, ko dara.
Pēc mirkļa Frenks bija atpakaļ.
- Neviena vēl nav, es satrūkos, kad viņš negaidīti man aiz muguras nočukstēja. Nāc, es atradu vietiņu, no kuras varēsim visu noskatīties.
Austrumu pusē jau sāka svīst gaisma, tikai par mata tiesu gaišāks pelēkums pamalē, bet ar to pietika, lai es vairs nekluptu, kad Frenks mani ieveda pa spraugu alkšņu krūmā netālu no vietas, kur beidzās taka. Koku pudurī bija pavisam mazs laukumiņš, tur tik tikko pietika vietas mums abiem, ja stāvējām, cieši saspiedušies. Taču taka bija skaidri pārredzama un tāpat arī akmens loka iekšpuse, kas atradās ne vairāk kā divdesmit pēdu no mums. Ne jau pirmo reizi man radās jautājums: kādi īsti bijuši Frenka pienākumi kara laikā? Izskatījās, ka viņš ļoti labi zina, kā tumsā pārvietoties bez trokšņa.
Kaudamās ar miegu, es nevēlējos itin neko citu kā vien saritināties zem piemērota krūma un gulēt. Taču te nepietika vietas, tāpēc es turpināju stāvēt, cieši skatoties uz stāvo taku, lai nepalaistu garām tuvojošos druīdus. Man mugurā iemetās krika un kājas sāka sāpēt, bet ilgi, šķiet, nebija vairs jāgaida; gaišā josla austrumos bija iekrāsojusies blāvi sārta, un es lēsu, ka līdz saullēktam atlikusi ne vairāk kā pusstunda.
Pirmā nācēja kustējās gandrīz tikpat klusi kā Frenks pirmīt. Atskanēja tikko dzirdams krakšķis, kad viņas kāja izkustināja kādu oli netālu no kalna virsotnes, un tad pilnīgā klusumā mūsu redzeslokā parādījās sirmā galva ar kārtīgo frizūru. Greiema kundze. Tātad tā bija taisnība. Vikāra saimniecības vadītāja bija saprātīgi ģērbusies tvīda svārkos un vilnas jakā, padusē viņa nesa baltu saini. Klusi kā rēgs viņa aizslīdēja aiz viena no stāvajiem akmeņiem.