Выбрать главу

Pēc tam viņas nāca ik pa brītiņam, pa vienai, divām vai trijām, uz takas skanēja slāpēti smiekli un čuksti, kas, viņām iznākot akmens lokā, uzreiz noklusa.

Dažas es pazinu. Pasta priekšniece Bjūkenena kundze, kuras gaišie mati nesen bija ieveidoti ilgviļņos un spēcīgi izplatīja "Vakars Parīzē" aromātu. Es apspiedu smieklus. Lūk, kā izskatās mūsdienu druīdi!

Kopā sanāca piecpadsmit cilvēku, visas sievietes, un vecuma ziņā no Greiema kundzes, kurai bija mazliet pāri par sešdesmit, līdz jaunai māmiņai ap gadiem divdesmit, kuru pirms divām dienām biju redzē­jusi pie veikala stumjam bērnu ratiņus. Viņas visas bija ģērbušās, it kā grasītos doties tālā ceļā, un visas bija padusē pasitušas baltu saini. Gandrīz nesakot ne vārda, sievietes pazuda aiz akmeņiem vai krūmiem un iznira tukšām rokām, kas bija kailas līdz pleciem, ģērbušās viscaur baltā. Kad viena no sievietēm gāja garām mūsu paslēptuvei krūmos, man degunā iesitās veļas ziepju smārds, un es redzēju, ka viņas tērps ir uz pleca sasiets palags.

Sievietes sastājās rindā ārpus akmens loka, no vecākās līdz jaunā­kajai, un klusēdamas gaidīja. Austrumu pamale kļuva gaišāka.

Kamēr saule gausi virzījās pa savu ceļu debesīs, arī sieviešu rinda sakustējās un lēnām izslīdēja starp diviem akmeņiem. Vadītāja aizveda visas uz pašu loka centru, tad vadāja uz riņķi, joprojām lēni, lēni; sie­vietes cēli kā gulbji virzījās apļa gājienā.

Pēkšņi pirmā sieviete apstājās, pacēla rokas un izgāja apļa vidū. Pagriezusi seju pret diviem vistālāk uz austrumiem stāvošiem akme­ņiem, viņa spalgi kaut ko uzsauca. Ne skaļi, bet pietiekami skaidri, lai dzirdētu visā lokā. Sastingusi migla uztvēra vārdus un meta atpa­kaļ atbalsi; likās, ka skaņas nāktu no visām pusēm, no pašiem akme­ņiem.

Nezinu, ko nozīmēja viņas kliedziens, bet dejotājas to atkārtoja. Jo viņas tagad bija kļuvušas par dejotājām. Izstiepušas rokas cita pret citu, tomēr nesaskaroties, sievietes, joprojām stāvēdamas aplī, locījās un vijās. Pēkšņi aplis sadalījās divās daļās. Septiņas dejotājas virzījās pulksteņa rādītāju kustības virzienā pa loku. Pārējās kustējās pretējā virzienā. Divi pusapļi slīdēja viens otram garām arvien ātrāk, reizēm izveidojot vienu apli, reizēm divkāršu līniju. Vadītāja, kas kā sastin­gusi atradās loka vidū, tikai atkal un atkal izkliedza sērīgo, spalgo klie­dzienu sen mirušā valodā.

Tādas izdarības noteikti izskatītos muļķīgi, un varbūt tā ari bija. Palagos satinušos sieviešu bariņš (daudzas bija apaļīgas un nebūt ne veiklas) griež deju riņķus kalna virsotnē. Bet, atskanot kliedzienam, man uz skausta saslējās matiņi.

Visas kā viena apstājās un pavērsa sejas pret austošo sauli, sievie­tes bija izveidojušas divus pusapļus, un pa vidu starp abām pusēm stie­pās skaidri redzama taka. Saulei kāpjot augstāk, plata gaismas straume plūda starp austrumpuses akmeņiem, kā ar nazi pārdalot dejotāju loku divās daļās, un skāra lielo, sašķelto akmeni kromleha pretējā pusē.

Kādu brīdi dejotājas nekustīgi stāvēja ēnās abpus gaismas kūlim. Tad Greiema kundze atkal tajā pašā savādajā valodā kaut ko pateica, bet šoreiz kā runājot. Viņa apcirtās un, stalti izslietu augumu, sudra­bainajiem matu viļņiem zaigojot saulē, gāja pa gaismas taku. Nesakot ne vārda, dejotājas viņai sekoja. Pa vienai viņas izgāja pa plaisu galve­najā akmenī un pazuda klusumā.

Mēs tupējām alkšņu pudurī, līdz sievietes, tagad gluži parasti sme­joties un tērzējot, bija atkal apģērbušās un bariņā pametušas kalnu, lai dotos uz vikāra māju dzert kafiju.

-    Apžēliņ! Es izstaipījos, cenšoties iekustināt savilkto muskuļu mezglus mugurā un kājās. Tas tik bija skats, vai ne?

-    Vienreizīgs! Frenks jūsmoja. Ne par kādu naudu pasaulē es negribētu to palaist garām. Pametis mani staipāmies, viņš kā čūska izslīdēja no krūmāja un apskrēja akmens loka iekšpusi, degunu zemei piegrūdis kā medību suns.

-    Ko tu meklē? es uzsaucu. Mirkli svārstījusies, iegāju loka vidū. Diena bija pilnībā ataususi, un, kaut akmens milzeņi joprojām izskatījās iespaidīgi, krietnu tiesu no sava rītausmā izstarotā drūmā draudīguma tie jau bija zaudējuši.

-    Zimes, viņš atbildēja, nometies četrrāpus; skatiens kā piekalts ka­vējās pie īsās zāles klājiena. Kā viņas zināja, kur sākt un kur apstāties?

-     Labs jautājums. Es neko neredzu. Taču, laižot skatienu pa zemi, es kāda augsta akmens pakājē ieraudzīju interesantu augu. Purva neaiz­mirstule? Nē, droši vien ne; šai ir oranži vidiņi un tumšzilas ziedlapas. Ieinteresēta es devos pie puķītes. Frenks, kuram bija asāka dzirde, pie­lēca kājās, saķēra mani aiz rokas un izrāva no loka, mirkli pirms no otras puses ienāca viena no rita dejotājām.

Tā bija Grānta jaunkundze, mazā, apaļīgā sieviete, kurai atbilstoši tam, kā viņa izskatījās, Lielajā ielā piederēja saldumu un konditorejas veikals. Viņa tuvredzīgām acīm paskatījās apkārt, tad taustījās kabatā pēc brillēm. Uzspraudusi acenes uz deguna, viņa soļoja pa loku, līdz uzgāja pazaudēto matu sprādzi, pēc kuras bija atgriezusies. Atlikusi to atpakaļ savā vietā biezajās, spožajās lokās, Grānta jaunkundze nemaz nesteidzās atgriezties pie darba, bet apsēdās uz klintsbluķa, paļāvīgi atspieda muguru pret gigantisko akmeni un dīki aizsmēķēja cigareti.

Man blakus stāvošais Frenks izmisumā slāpēti nopūtās.

-    Nu, viņš samierinājies noteica, labāk iesim. Pēc visa sprie­žot, viņa te var nosēdēt līdz pusdienai. Un personiski es nekādas zīmes neredzēju.

-    Varbūt varam atnākt šurp vēlāk, es ieminējos, man joprojām nedeva miera zilā, stīgojošā puķīte.

-    Jā, labi. Bet skaidri varēja redzēt, ka Frenks bija zaudējis interesi par pašu akmens loku, jo nu bija iegrimis ceremonijas detaļās. Pa ceļam lejā no kalna viņš nemitējās mani iztaujāt, mudinot pēc iespējas precī­zāk atsaukt atmiņā izkliegtos vārdus un dejas figūru ilgumu.

-     Ziemeļi, viņš beidzot apmierināts noteica. Atslēgas vārdi ir senie ziemeļnieki, esmu par to gandrīz pārliecināts. Bet deja, viņš prātodams papurināja galvu. Nē, deja ir daudz senāka. Vikingiem gan ir riņķa dejas. Viņš kritiski savilka uzacis, it kā es būtu apgalvojusi pretējo. Bet tas šūpojošais raksts ar divkāršo rindu, tas ir… hmm, tas atgādina… nu, daži raksti auklu keramikas kultūras māla trauku izstādē bija gandrīz tādi paši, bet atkal… hmm…

Frenks kārtējo reizi bija iegrimis vienā no saviem zinātniskajiem transiem un laiku pa laikam pie sevis kaut ko nomurmināja. Transs izklīda tikai tad, kad viņš nejauši paklupa aiz kāda šķēršļa gandrīz pašā kalna pakājē. Sabijies viņš iekliedzās un izstiepa rokas, bet kājas saļima, un atlikušās dažas pēdas viņš noripoja, līdz apstājās zirdzeņu pudurī.

Metos pa nogāzi vīram pakaļ, bet, kad tiku lejā, viņš jau sēdēja starp drebelīgajiem kātiem.

-    Vai tu sasities? es jautāju, lai arī redzēju, ka viņam nekas nekaiš.

-     Laikam. Viņš apdullis pārlaida ar roku pierei, atglaužot tumšos matus. Aiz kā es aizķēros?

-     Aiz šitās. Pacēlu sardīņu kārbu, ko bija pametis kāds apmeklē­tājs. Aiz viena no civilizācijas ļaunumiem.

-     A. Frenks paņēma no manis konservu kārbu, ieskatījās iekšā un pārmeta pāri plecam. Žēl, ka tukša. Pēc ekskursijas stipri gribas ēst. Vai paskatīsimies, ko Bērda kundze var mums piedāvāt vēlīnās brokastīs?