- Varētu pamēģināt, es noteicu, saglaužot viņam matus. Bet vēl mēs varētu pamēģināt agrīnas pusdienas. Mūsu skatieni satikās.
- A, Frenks atkal novilka jau pavisam citādā tonī. Viņš lēnām pārlaida plaukstu man pa roku un gar kaklu, īkšķis viegli pakutināja manu auss ļipiņu. To mēs varam.
- Ja vien tev pārāk stipri negribas ēst, es viņu ķircināju. Otra roka atrada ceļu man aiz muguras. Pirkstus izpletis, viņš piekļāva mani sev klāt, un delna slīdēja zemāk un zemāk. Frenka lūpas mazliet pavērās un pūta, pavisam viegli, man kleitas izgriezumā, siltā elpa kutināja man krūšu galus.
Viņš lēnām noguldīja mani zālē, likās, ka smalkie zirdzenes ziediņi peld gaisā viņam ap galvu. Viņš paliecās uz priekšu, maigi noskūpstīja mani un turpināja skūpstīt, pogu pa pogai verot vaļā kleitu, tad meta mieru, iebāza roku aiz malas un paspēlējās ar maniem piebriedušajiem krūšu galiņiem. Beidzot kleita no kakla līdz viduklim bija vaļā.
- A, viņš vēlreiz izdvesa, atkal citā tonī. Kā balts samts. Balss bija piesmakusi, un mati atkal sakrita uz priekšu, bet viņš nepūlējās tos atbīdīt atpakaļ.
Ar vienu prasmīgu īkšķa kustību Frenks atāķēja man krūšturi un pieliecās, lai izrādītu manām krūtīm pienācīgo cieņu. Tad izslējās un, saņēmis krūtis ar abām rokām, lēnām vilka uz leju, lai plaukstas satiktos starp abiem apaļumiem, pēc tam neapstājoties vilka atkal tās maigi uz augšu, izsekodams krūškurvja līnijai līdz mugurai. Augšup lejup, lejup un apkārt, kamēr es sāku vaidēt un pagriezos pret viņu. Mūsu lūpas sakļāvās, viņš spieda mani sev klāt, līdz mūsu gurni saskārās. Frenks pieliecās pie manis, knibinādamies ap auss ļipiņu.
Rokas, kas glāstīja manu muguru, slīdēja zemāk un zemāk, bet pēkšņi pārsteigumā apstājās. Atkal to sajutis, Frenks pacēla galvu un smaidot skatījās lejup uz mani.
- Kas tas ir? viņš jautāja, tēlodams ciema policistu. Vai arī pareizāk būtu teikt: kā nav?
- Esmu tikai sagatavojusies, šķīsti noteicu. Medmāsas ir mācītas būt gatavas visām nejaušībām.
- Nudien, Klēra, viņš nomurmināja, pabāzis roku man zem svārkiem, un slidināja to augšup pa cisku līdz maigajai, neaizsargātajai vietiņai starp kājām, tu esi visburvīgākā praktiskā sieviete, ko pazīstu.
Tovakar, kad ar grāmatu klēpī sēdēju viesistabā atzveltnes krēslā, pienāca Frenks un nostājās man aiz muguras.
- Ko tu dari? viņš jautāja. Rokas maigi uzgūla man uz pleciem.
- Meklēju to puķi, es atbildēju, ielikusi pirkstu starp lapām, lai nepazaudētu vietu, kur lasīju. To, kuru redzēju akmens lokā. Paskaties… Es atvēru grāmatu. Tā varētu būt no pulkstenītēm vai genciānām, kāpnīšu vai skarbjlapu dzimtas tomēr, visticamāk, neaizmirstules bet, iespējams, kāds variants no Anemone patens. Es norādīju uz krāsainu silpurenes fotogrāfiju. Nedomāju, ka tā ir kāda no genciānām; ziedlapiņas nav apaļas, bet…
- Tu taču vēlreiz vari aiziet uz turieni un paskatīties, Frenks ieminējās. Kruķa tēvs tev aizdos savu veco klaberkasti, varbūt, vai… nē, man ir labāka ideja. Aizņemies no Bērda kundzes mašīnu, tā būs drošāk. No ceļa līdz kalnam nav tālu.
- Un tad kādi tūkstoš jardi jārāpjas stāvā kalnā, es novaikstījos. Kāpēc tevi tas tik ļoti interesē? Es pagriezos pret vīru. Viesistabas lampa apņēma viņa galvu ar šauru, zeltainu līniju kā svētajam viduslaiku gravīrā.
- Ne jau puķe mani interesē. Bet, ja tu tāpat iesi uz turieni, tad varbūt uzmetīsi aci ārējam lokam.
- Labi, es piekāpos. Kas man tur jāmeklē?
- Ugunskura pēdas, Frenks sacīja. Rakstos, ko man gadījies lasīt par pavasara saulgriežiem, visos rituālos minēti ugunskuri, bet šorīt redzētās sievietes uguni nekūra. Iedomājos, varbūt viņas svētku ugunskuru kurināja jau iepriekšējā naktī, bet šorīt atgriezās uzdejot. Lai gan vēsturiski uguni kur govju gani. Loka iekšpusē nebija nodzēsta ugunskura, viņš piebilda. Bet mēs aizgājām, kad man vēl nebija ienācis prātā pārbaudīt loka ārpusi.
- Labi, es atkal piekritu un nožāvājos. Divas reizes divās dienās tik agra mošanās nevarēja palikt bez sekām. Es aizvēru grāmatu un piecēlos. Ja vien man nav jākāpj ārā no gultas pirms deviņiem.
Bet bija jau gandrīz vienpadsmit, kad es nonācu pie akmens loka. Smidzināja lietus, un es biju izmirkuši līdz ādai, jo nebiju iedomājusies paņemt lietusmēteli. Pavirši pārlaidu skatienu zālei loka ārpusē, bet, ja te kādreiz kurināts ugunskurs, tad kāds bija papūlējies novākt visas pēdas.
Puķi atrast bija vieglāk. Tā auga tur, kur man bija licies, visaugstākā akmens apakšā. Es nogriezu vairākus gabaliņus no stīgas un pagaidām ietinu kabatlakatā, nodomājusi salikt tos kārtīgāk, kad iekāpšu Bērda kundzes mazajā mašīnā, kurā biju atstājusi smagās augu preses.
Šajā augstajā akmenī bija plaisa, vertikāls šķēlums sadalīja masīvo bluķi divos gabalos. Savādi, tie kaut kādā veidā bija atbīdīti. Lai arī varēja redzēt, ka malas sakrita, tās šķīra divas vai trīs pēdas plata plaisa.
Kaut kur netālu skanēja dobja dūkšana. Iedomājos, ka klintsbluķa plaisā iemitinājies bišu spiets, atspiedos ar roku pret akmeni un paliecos tuvāk.
Akmens iespiedzās.
Atsprāgu atpakaļ tik ātri, ka paklupu aiz īsa zāles kušķa un smagi nosēdos zemē. Sviedriem noplūdusi, skatījos uz akmeni.
Nekad nebiju dzirdējusi kādu dzīvu būtni radām tādu skaņu. To nav iespējams aprakstīt, var vienīgi pateikt, ka tāds kliedziens sagaidāms tikai no akmens. Tas bija baismīgs.
Arī pārējie akmeņi sāka kliegt. Skanēja kaujas troksnis, mirstošu viru un sakropļotu zirgu vaimanas.
Spēcīgi papurināju galvu, lai noskaidrotu domas, bet troksnis turpinājās. Uzrausos kājās un streipuļoju uz akmens loka malu. Visapkārt skanēja troksnis, no tā man sāka smelgt zobi un griezties galva. Acu priekšā viss pamazām izplūda.
Tagad es vairs nezinu, vai es devos uz plaisu galvenajā akmeni vai ari tas notika nejauši, akli klistot cauri trokšņa miglai.
Reiz nakti braucu mašīnā, sēdēju priekšējā sēdeklī; motora rūkšanas un kustības ieaijāta, es iemigu, un man radās rāma bezsvara stāvokļa ilūzija. Mašīnas vadītājs pārāk strauji uzbrauca uz tilta, nespēja novaldīt mašīnu, es uztrūkos no plūstošā sapņa un nokļuvu tieši tālo gaismu naidīgajā spožumā un šķebīgajā ātra kritiena sajūtā. Šī negaidītā pāreja ir tuvākais salīdzinājums, ko es spēju atrast, lai aprakstītu piedzīvoto sajūtu, taču tas ir tikai nožēlojams mēģinājums.
Varu pateikt, ka mans redzeslauks sarāvās līdz vienam tumšam punktam, tad pazuda pavisam, atstājot nevis tumsu, bet spožu tukšumu. Jutos kā iekļuvusi virpulī vai it kā kāds mani izvērstu uz āru. Tas viss atbilst patiesībai, taču neviens no šiem aprakstiem nesniedz pilnīgo sabrukšanas sajūtu, it kā mani triektu pret kaut ko, kā tur nav.
Patiesība ir tāda, ka nekas nekustējās, nekas nemainījās, likās, ka nekas nenotiek, un tomēr es piedzīvoju tik lielas pirmatnējas bailes, ka zaudēju jebkādu apjēgu, kas es biju un kur atrados. Es biju nonākusi pašā haosa centrā, un nekāda prāta vai ķermeņa spēks pret to neko nenozīmēja.
Nevarētu teikt, ka zaudēju samaņu, bet katrā ziņā kādu laiku es sevi neapzinājos. Es "pamodos", ja tas ir pareizais vārds, kad paklupu uz akmens netālu no kalna pakājes. Pa pusei skrēju, pa pusei slidēju dažas atlikušās pēdas un nokļuvu starp biezu zāli apaugušiem ciņiem.
Man bija slikta dūša un griezās galva. Aizrāpoju līdz jaunu ozoliņu birztalai un atspiedos pret vienu kociņu. Netālu skanēja kliedzienu jūklis, kas man atgādināja skaņas, ko dzirdēju un jutu akmens lokā. Taču tas neatgādināja vardarbību; izklausījās pēc parasta konflikta, un es pagriezos uz to pusi.