3 vīrietis meža
E
s viņus ieraudzīju jau pa lielu gabalu. Divi vai trīs kiltos ģērbušies vīrieši kā plēsti joņoja pāri nelielai kucītei. Tālumā skanēja blīkšķi; miglaini apjautu, ka tie ir šāvieni.'
Biju pārliecināta, ka joprojām redzu halucinācijas, kad troksnim pa pēdām, vicinot pa gaisu musketes, parādījās pieci seši vīri sarkanos kamzoļos un biksēs līdz ceļgaliem. Samirkšķināju plakstus un blenzu šajā parādībā. Pacēlu roku un izslēju acu priekšā divus pirkstus. Redzēju divus pirkstus viss, kā nākas. Redze skaidra. Piesardzīgi paošņāju gaisu. Stipra plaukstošu lapu smarža un viegla dvesma, kas uzvējoja no āboliņa pudura turpat man pie kājām. Nekādu ožas halucināciju.
Aptaustīju galvu. Nekur nekas nesāpēja. Tātad diez vai tas ir smadzeņu satricinājums. Pulss mazliet paātrināts, bet stabils.
Pēkšņi attālo bļaustīšanos nomainīja cits troksnis. Dimdēja pakavi, un tieši man virsū traucās vairāki zirgi ar jātniekiem kiltos ģērbtiem skotiem, kas kaut ko jodelēja gēlu valodā. Es pamuku malā tik žigli, ka par fiziskiem ievainojumiem, šķiet, nevarēja būt ne runas, lai arī kāds būtu mans garīgais stāvoklis.
Un tad, kad viens no sarkansvārčiem, kuru bija nogrūdis zemē bēgošs skots, uzrausās kājās un teatrāli kratīja nopakaļ zirgiem dūri, es visu sapratu. Protams. Filmēšana! Nogrozīju galvu par savu neattapību. Viss ir gaužām vienkārši, šeit tiek uzņemta kostīmfilma. Bez šaubām, kārtējā par tēmu ""skaistais princis" virsājā".
Labi. Lai kāda būtu filmas mākslinieciskā vērtība, grupa man paldies neteiks, ka kadros esmu ieviesusi vēsturei neatbilstošus elementus.
Kāpos atpakaļ mežā, jo gribēju ar plašu loku apiet klajumu un nokļūt uz ceļa, kur biju atstājusi mašīnu. Taču iet izrādījās grūtāk, nekā biju iedomājusies. Koki nebija nekādi lielie, un pameža augi ķērās man drēbēs. Nācās uzmanīgi spraukties starp tievajām atvasēm un laiku pa laikam atbrīvot zaros ieķērušos svārku stērbeles.
Ja viņš būtu čūska, tad es būtu uzkāpusi viņam virsū. Vīrietis tievo kociņu saaudzē stāvēja tik kluss, it kā pats būtu viens no tiem, un es viņu pamanīju tikai tad, kad kāds ar zibenīgu kustību satvēra manu roku.
Otra roka uzgūla manai mutei, un es atmuguriski tiku ievilkta ozolu birzī, kaut ari, panikas pārņemta, sparīgi turējos pretī. Gūstītājs, lai kas viņš ari būtu, likās augumā nebija diez ko garāks par mani, bet loti spēcīgs. Es saodu vieglu puķu, līdzīgu kā lavandas smaržūdens, aromātu sajaukumā ar asāku vīrieša sviedru dvaku. Taču, kamēr aiz mums sakļāvās koku zari, ievēroju, ka roka un apakšdelms, kas turēja manu vidukli, šķiet tādi kā redzēti.
Purinot galvu, es atbrīvojos no delnas, kas sedza manu muti.
- Frenk! es iebļāvos. Nolādēts, ko tu te āksties? Mani plosīja pretrunīgas jūtas atvieglojums, ka esmu satikusi vīru, un dusmas par rupjajām izdarībām. Tā kā joprojām nebiju atguvusi līdzsvaru pēc piedzīvotā akmeņu lokā, man nebija noskaņojuma nodoties skarbām spēlītēm.
Rokas atlaidās, bet, jau griežoties apkārt, es jautu, ka kaut kas nav kārtībā. Tā lika domāt ne vien svešais odekolona aromāts, bet vēl kaut kas netveramāks. Es stāvēju kā sastingusi un jutu, ka mati uz skausta slienas stāvus.
- Jūs neesat Frenks, es nočukstēju.
- Nē, neesmu gan, vīrietis piekrita, ar neslēptu interesi pētot mani. Taču man ir brālēns ar tādu vārdu. Tomēr šaubos, kundze, vai jūs mani sajaucāt ar viņu. Mēs necik daudz neesam līdzīgi.
Lai kam ari līdzinātos šī vīrieša brālēns, pats viņš varēja būt pat Frenka brālis. Tāds pats lokans, kalsns augums un smalki kauli, tādi paši klasiski sejas vaibsti, taisnas uzacis un brūnas acis un tādi paši tumši, pierei gludi pārķemmēti mati.
Vienīgi šim vīrietim mati bija gari un sasieti pakausī ar ādas siksniņu. Čigāniski tumsnējā ādas krāsa liecināja, ka iedegums ieēdies uz palikšanu, tas iegūts daudzu mēnešu, nē, gadu garumā, dzīvojot zem klajas debess, ne tas zeltainais tonis, kādu Frenks bija ieguvis mūsu brīvdienu laikā Skotijā.
- Kas jūs tāds esat? es noprasīju, jūtoties pavisam neomulīgi. Frenkam gan bija neskaitāmi radi un paziņas, taču domāju, ka ģimenes atzaru, kas dzīvoja Lielbritānijā, es pazinu. Skaidrs, ka viņu vidū nebija neviena, kas izskatītos tā kā šis svešinieks. Frenks taču noteikti būtu ieminējies, ja Hailendā dzīvotu kāds tuvs radagabals, vai ne? Ko runāt par ieminēšanos, viņš nebūtu licies mierā, ka mums šis cilvēks jāapciemo, ņemot līdzi parasto ģenealoģisko shēmu un piezīmju krājumu, jo Frenku ne uz mirkli nepameta alkas uzzināt itin visus sīkumus, ko dzimtas vēsture varētu atklāt par slaveno Melno Džeku Rendelu.
Svešinieks par atbildi uz manu jautājumu savilka uzacis.
- Kas es esmu? Kundze, tādu pašu jautājumu es varētu uzdot jums, turklāt ar nesalīdzināmi lielāku pamatojumu. Viņš ar acīm mani gandrīz aptaustīja, tās slīdēja man pāri no galvas līdz kājām, ar nekaunīgas atzinības izteiksmi sejā viņš noskatīja plāno, peoniju ziedu raksta katūna kleitu, un pēdīgi skatiens, kas pauda savādu uzjautrinājumu, apstājās man pie kājām. Es neizpratu šo skatienu, bet tas darīja mani ārkārtīgi nervozu, tāpēc es kāpos atpakaļ, līdz biju spiesta apstāties, kad atdūros pret koka stumbru.
Vīrietis pēdīgi novērsās un pagriezās sāņus. Jutos tā, it kā viņš būtu palaidis mani vaļā, un es izdvesu atvieglojuma nopūtu; līdz šim brīdim nebiju pat apzinājusies, ka esmu aizturējusi elpu.
Viņš bija pagriezies, lai paņemtu savus svārkus, kas bija pārmesti pār maza ozoliņa apakšējo zaru. Notraucis no svārkiem dažas sausas lapas, viņš vilka tos mugurā.
Laikam jau biju noelsusies, jo vīrietis atkal paskatījās uz mani. Svārki bija tumšsarkanā krāsā, ar garu aizmugurējo daļu, bez atlokiem un priekšpusē aizāķējami. Atloku dzeltenbrūnie apšuvumi nosedza krietnas sešas collas no piedurknes garuma, un pie viena uzpleča karājās neliels zeltītas pīnes līkums. Tas bija dragūnu formas tērpa frencis, virsnieka frencis. Tad es attapos protams, viņš taču bija aktieris no tās kompānijas, ko biju redzējusi otrpus mežam. Lai gan īsais zobens, ko viņš šobrīd stiprināja pie jostas, likās daudz īstāks nekā līdz šim redzētie rekvizīti.
Kļāvos pie koka, kas auga man aiz muguras, tas sniedza man mierinošu atbalstu. Kā aizsargājoties sakrustoju rokas uz krūtim.
- Velns un elle, kas jūs tāds esat? es vēlreiz noprasīju. Šoreiz jautājums izskanēja ķērcienā, kas pat manām ausīm izklausījās pilns baiļu.
It kā nebūtu dzirdējis, vīrietis ignorēja manu jautājumu un nesteidzīgi āķēja ciet savu frenci. Tikai beidzis darboties, viņš atkal pievērsa uzmanību man. Roku krūtīm piespiedis, viņš izsmējīgi man paklanījās.
- Es, kundze, esmu Džonatans Rendels, eskvairs, Viņa Majestātes 8. dragūnu pulka kapteinis. Jūsu padevīgs kalps, kundze.
Metos skriet. Elpa sēca man krūtīs, kad lauzos cauri ozolu un alkšņu biežņai, neliekoties ne zinis ne par kazenājiem, ne nātrēm, ne akmeņiem, ne kritušiem koku stumbriem, nemanot neko, kas trāpījās ceļā. Kaut kur aiz muguras dzirdēju kliedzienu, bet, panikas pārņemta, nespēju noteikt, no kuras puses tas skan.
Kā akla traucos uz priekšu, zari skrāpēja man seju un rokas, potītes mežģījās, kad iekāpu bedrītēs vai uzminu uz akmeņiem. Galvā nebija vietas nevienai racionālai domai; gribēju tikai tikt tālāk no svešā vīrieša.