Viņš mani nesteidzināja un izturējās mīli, bet runāja maz. Pēc brokastīm viņš veikli novāca mūsu nelielo nometni un apsegloja Donasu.
Aizvien kā apdullusi pēc iepriekšējās dienas piedzīvojumiem, es pat nejautāju, uz kurieni mēs dodamies. Sēžot zirgā aiz Džeimija, es apmierināta piekļāvu vaigu platajiem pleciem un ļāvos šūpām, kas mani ieaijāja bezdomu transā.
Nogāze izveda mūs netālu no Lokmedoka, un mēs pa vēso rīta dūmaku bridām uz pagaidām vēl pelēkā klajuma krastu. Pamazām no niedrēm, kas apjoza purvus, izkliedētos baros sāka celties meža pīles un ar savu pēkšķināšanu modināja guļavas. Kontrastā pāri galvām aizlidoja ļoti kārtīgs zosu kāsis, putni izkliedza lauztas sirds un vientulības sāpes.
Pelēkā migla izklīda tikai nākamajā dienā ap pusdienlaiku, un blāva saule apspīdēja dzeltenām irbulenēm un slotzariem pilnās pļavas. Mēs iznācām uz šaura ceļa dažas jūdzes aiz ezera un pagriezāmies uz ziemeļrietumiem. Ceļš atkal vijās augšup lēzenā, paugurainā kalnienē, kas laiku pa laikam atkāpās granīta atsegumu un klinšu priekšā. Tikai paretam satikām kādu cilvēku un ikreiz, kad priekšā izdzirdējām pakavu dimdēšanu, piesardzīgi iegriezāmies krūmājā.
Pakāpeniski ainavu pārņēma priežu meži. Es dziļi, ar baudu elpoju dzestro, pēc skujām smaržojošo gaisu, kaut ari novakarēs kļuva vēsāks. Naktsguļai nomaļus no takas atradām nelielu pļaviņu. No priežu skujām un segām mēs izveidojām ligzdai līdzīgu guļvietu, saspiedāmies cieši kopā, lai būtu siltāk, un apsedzāmies ar Džeimija pledu un segu.
Bija jau tumšs, kad viņš mani pamodināja, un mēs mīlējāmies, lēnām un nesteidzīgi, neko nerunādami. Lūkojos zvaigznēs cauri melno zaru režģim, kas pletās mums pāri, un atkal aizmigu, kamēr vīrieša mierinoši smagais un siltais augums vēl gulēja man virsū.
No rīta likās, ka Džeimijs ir labākā omā, nu, vismaz mierīgāks, it kā l>utu pieņēmis grūtu lēmumu. Viņš man solīja vakariņās karstu tēju, las gan tobrīd aukstumā bija vājš mierinājums. Samiegojusies, purinādama no svārkiem priežu skujas un mazus zirneklīšus, es sekoju viņam uz takas pusi. Šaurais ceļš līdz pusdienai pamazām kļuva tikai par iemītu sliedi, kas vijās starp aso aitu auzeņu puduriem un meta likumus ap lielākiem akmeņiem.
Līdz šim apkārtnei gandrīz nebiju pievērsusi uzmanību, jo sapņaini baudīju sauli, kas sildīja arvien siltāk, bet pēkšņi manu skatienu piesaistīja tāds kā redzēts klints siluets, un es spēji atmodos no savas apātijas. Es zināju, kur mēs esam. Un ari kāpēc.
- Džeimij!
Pēc mana izsauciena viņš pagriezās.
- Tu nezināji? viņš nobrīnījās.
- To, ka mēs dodamies šurp? Nē, protams, nezināju. Man mazliet apšķebināja dūšu. Līdz Kreignedanam bija nepilna jūdze; cauri rīta miglas pēdējām svēdrām redzēju tā kumpaino apveidu.
Es skaļi noriju siekalas. Gandrīz sešus mēnešus veltīgi biju centusies atgriezties šajā vietā. Tagad, kad beidzot te atrados, es vēlējos būt kaut kur citur. No apakšas stāvos akmeņus nevarēja redzēt, bet likās, ka tie izplata smalkas baiļu strāvas, kas tiecas pie manis.
Jau krietnu gabalu no virsotnes Donass vairs nespēja atrast drošu pamatu zem pakaviem. Mēs nokāpām no zirga, piesējām to pie nelielas priedes un turpinājām ceļu kājām.
Kad sasniedzām granīta radzi, es jau biju aizelsusies un nosvīdusi, bet nekas neliecināja, ka Džeimijs būtu noguris, tikai viegls pietvīkums iekrāsoja viņa kaklu. Te, virs priežu galotnēm, valdīja klusums, tikai vējš pastāvīgi klusi svilpoja klints plaisās. Gar radzi šaudījās bezdelīgas, uzspurdzot ar gaisa strāvām pakaļ kukaiņiem, tad, plati izpletušas slaidos spārnus, piķēja kā bumbvedēji.
Džeimijs aiz rokas pavilka mani pēdējos soļus līdz platam, līdzenam laukumam pāršķeltās klints pamatnē. Viņš mani vairs neatlaida, bet piekļāva sev cieši klāt un uzmanīgi skatījās uz mani, it kā vēlētos paturēt atmiņā manus vaibstus.
- Kāpēc…? es aizelsusies izdvesu.
- Ši ir tā vieta, viņš strupi sacija. Vai ne?
- Jā. Kā hipnotizēta raudzījos uz akmeņu loku. Izskatās tieši tāda.
Džeimijs sekoja man loka iekšpusē. Saņēmis mani aiz rokas, viņš
noteiktiem soļiem devās pie sašķeltās klints.
- Vai šī ir īstā? viņš stingri noprasīja.
- Jā. Es centos atkāpties. Uzmanies! Nepieej par tuvu! Viņš skatījās te uz mani, te uz klinti, un sejā skaidri atspoguļojās viņa skepse. Varbūt viņam bija iemesls tādam būt. Pēkšņi pati sāku šaubīties par savu stāstu.
- Es… es neko par to nezinu. Varbūt… kas nu tas ir… aizvērās aiz manis. Varbūt tas darbojas tikai noteiktos gadalaikos. Kad es iznācu, tuvojās pavasara saulgrieži.
Džeimijs pāri plecam atskatījās uz sauli, plakanu disku, kas aiz plāna mākoņu aizsega karājās pusdienas debesīs.
- Nu jau būs Ražas svētki, viņš rēķināja. Visu svēto vakars. Ļoti piemērots laiks, vai ne? Par spīti jokam, viņš nevilšus nodrebēja. Pirms tu… iznāci. Ko tu darīji?
Centos atcerēties. Man ļoti sala, un es sabāzu rokas padusēs.
- Es gāju pa apli, kaut ko meklēdama. Taču uz labu laimi, bez noteikta plāna. Un tad es nonācu pie sašķeltās klints, saklausīju dūkšanu, tā kā bites…
Tas joprojām dūca kā bites. Es atrāvos, it kā būtu izdzirdējusi klaburčūskas klabināšanu.
- Tas vēl tur ir! Es panikā metos atpakaļ, apķēros ap kaklu Džeimijam, bet viņš, noteiktām kustībām no manis atbrīvojies, nobālējis pagrieza mani atkal pret akmeni.
- Kas bija tālāk? Man ausīs skanēja vēja vaimanas, taču Džeimija balss bija vēl spalgāka.
- Es uzliku roku uz akmens.
- Nu tad dari tā. Viņš pastūma mani uz priekšu, bet, kad es neklausīju, satvēra manu roku un stingri piespieda delnu pie akmens raibās virsmas.
No klints izšāvās haoss un sagrāba mani.
Beidzot man aiz plakstiem izbeidza virpuļot saule un ausis apklusa spalgs kliedziens. To nomainīja cits uzstājīgs troksnis Džeimijs sauca manu vārdu.
Jutos pārāk nelabi, lai pieceltos sēdus vai atvērtu acis, bet vārgi pakustināju roku, lai dotu ziņu, ka joprojām esmu dzīva.
- Man nekas nekaiš, es nočukstēju.
- Tiešām? Ak Dievs, Klēra! Džeimijs atkal cieši pieklāva mani pie krūtīm. Jēzus, Klēra. Es domāju, ka tu esi pagalam, nopietni. Tu… tu sāki… kaut kā iet projām. Sejā parādījās briesmīga izteiksme, it kā būtu pārbijusies līdz nāvei. Es… es atrāvu tevi no akmens. Es tevi apturēju. Man tā nevajadzēja darīt… piedod, meitenīt.
Tagad manas acis bija pietiekami plati atvērtas, lai saskatītu sev priekšā Džeimija seju, satriektu un izbijušos.
- Viss kārtībā. Runāšana man joprojām sagādāja grūtības, un es sajutos smaguma pielijuši un satricināta, bet apkārtne sāka skaidroties. Mēģināju pasmaidīt, bet jutu, ka lūpas tikai viegli noraustās.
- Vismaz… mēs zinām… ka tas vēl darbojas.
- Ak Dievs. Un kā vēl. Viņš veltīja akmenim baiļpilnu skatienu.
Džeimijs pameta mani tikai tik ilgi, lai samērcētu mutautu akmens
iedobē, kur bija sakrājies lietusūdens. Ar to viņš mitrināja manu seju, joprojām murminādams mierinājuma vārdus un atvainošanos. Beidzot es jutos pietiekami stipra, lai varētu piecelties sēdus.
- Tātad tu man neticēji? Lai arī biju vēl apdullusi, tomēr jutu zināmu gandarījumu. Taču tā ir taisnība.