- Kā tad, taisnība gan. Džeimijs apsēdās man blakus un vairākas minūtes nenolaida no akmens ne acu. Paberzēju ar mitro audumu seju, jo aizvien vēl jutos apjukusi un apreibusi. Pēkšņi Džeimijs pielēca kājās, piegāja pie akmens un piespieda roku.
Nekas nenotika, un pēc brīža viņš sašļucis atgriezās pie manis.
- Varbūt tas iedarbojas tikai uz sievietēm, es, nespēdama vēl skaidri domāt, izteicu minējumu. Leģendās stāsta tikai par sievietēm. Vai arī tikai uz mani.
- Nu, uz mani katrā ziņā tas nedarbojas, Džeimijs noteica. Tomēr es gribēju pārliecināties.
- Džeimij! Esi uzmanīgs! es kliedzu, bet veltīgi. Viņš piesoļoja pie akmens, atkal uzsita pa to, uzkrita virsū, iegāja atverē un atkal iznāca ārā, bet nekas nemainījās, tas bija un palika tikai milzīgs klintsbluķis. Bet es nodrebēju no domas, ka vēlreiz varētu tuvoties šīm durvīm uz ārprātu.
Un tomēr. Tomēr, kad tuvojos šīs haosa pasaules robežai, es biju domājusi par Frenku. Biju viņu jutusi, to es zināju droši. Kaut kur dziļumā mita sīksīks gaismas punktiņš, un tajā bija viņš. Es zināju. Bet es zināju ari to, ka ir vēl viens gaismas punkts, tas, kurš aizvien vēl sēž man blakus, blenžot uz akmeni, tas, kura vaigi spīdēja no sviedriem, lai arī diena bija vēsa.
Beidzot Džeimijs pagriezās un saņēma manas rokas. Tad pacēla pie lūpām un katru svinīgi noskūpstīja.
- Mana kundze, viņš klusi sacīja. Mana… Klēra. Nav jēgas gaidīt. Mums ir jāšķiras.
Manas lūpas bija pārāk stīvas, lai es spētu parunāt, bet sejā laikam atkal varēja lasīt kā grāmatā.
- Klēra, Džeimijs dedzīgi ierunājās, aiz šī… otrā pusē ir tavs īstais laiks. Tur ir tavas mājas, tava vieta. Lietas, pie kurām esi pieradusi. Un… un Frenks.
- Jā, es teicu, tur ir Frenks.
Džeimijs satvēra mani aiz pleciem un uzrāva kājās, tad lūdzot sapurināja.
- Šajā pusē, zeltenīt, tev nav nekā! Nekā, izņemot vardarbību un briesmas. Ej! Viņš pastūma mani pret akmeņu loku un viegli pagrūda uz priekšu. Es pagriezos atpakaļ un satvēru Džeimija rokas.
- Vai tiešām man šeit nekā nav, Džeimij? Es skatījos viņam acīs, neļaujot novērsties.
Viņš neatbildējis saudzīgi atraisījās no manām rokām un atkāpās, pēkšņi kļuvis par tēlu no cita laika, kā bareljefs uz miglā tītu kalnu fona, dzīvību sejā tikai maldinoši radījušas ēnainās klintis, seja likās kā saplacināta zem krāsas slāņiem, kā mākslinieka atmiņas par aizmirstām vietām un kaislībām, kas nu pārvērtušās pīšļos.
Ieskatījos Džeimijam acīs, kas bija sāpju un ilgu pilnas, un viņš vienā mirklī atkal kļuva dzīvs, īsts, ne iedomu tēls, bet mīlētājs, vīrs, vīrietis.
Mokas, ko jutu, laikam atspoguļojās man sejā, jo viņš sāka šaubīi ies, tad pagriezās uz austrumiem un norādīja lejup uz nogāzi.
- Vai redzi to vietu aiz mazā ozolu pudura? Apmēram pusceļā.
Es redzēju puduri un redzēju, uz ko viņš rāda, daļēji sabrukušu, spoku apsēstajā kalnā pamestu rentnieka namiņu.
- Es iešu lejā uz to māju un palikšu tur līdz vakaram. Lai būtu drošs… lai būtu drošs, ka tev nekas nekaiš. Viņš palūkojās uz mani, bet nepieskārās man. Tad aizvēra acis, it kā vairs nespētu uz mani skatīties.
- Paliec sveika, viņš īsi izmeta un devās projām.
Es, neko nejuzdama, viņu vēroju, bet tad atcerējos. Man taču bija vēl kas sakāms. Es iesaucos:
- Džeimij!
Viņš apstājās un bridi stāvēja nekustīgs, cenšoties savaldīties. Kad viņš pagriezās atpakaļ, seja bija balta, saspringusi un lūpas līķa bālumā. -Jā?
- Kaut kas… tas ir, man tev kas jāsaka… pirms dodos projām.
Džeimijs uz mirkli aizvēra acis un, šķiet, sašūpojās, bet varbūt tas
bija tikai vējš, kas pluinīja kiltus.
- Nav vajadzības, viņš atteica. Nē. Ej, zeltenīt. Nekavējies. Ej. Viņš grasījās novērsties, bet es satvēru viņu aiz piedurknes.
- Džeimij, klausies! Tev ir jāklausās! Viņš bezpalīdzīgi purināja galvu un pacēla roku, it kā vēlētos mani atgrūst.
- Klēra… nē. Es nevaru. Vējš sariesa viņam acīs asaras.
- Runa ir par sacelšanos, es uzstājīgi teicu, kratot viņa roku. Džeimij, klausies. Princis Čārlijs… viņa armija. Kolamam ir taisnība! Vai tu mani dzirdi, Džeimij? Kolamam ir taisnība, nevis Dūgalam.
- Ko? Ko tu ar to gribi teikt, zeltenīt? Beidzot biju piesaistījusi Džeimija uzmanību. Viņš ar piedurkni nobrauca pār seju un acīm, kas caururbjošas un skaidras lūkojās manī. Man ausīs dziedāja vējš.
- Princis Čārlijs. Būs sacelšanās, šajā ziņā Dūgalam ir taisnība, bet tā izgāzīsies. Kādu laiku Čārlija armija gūs panākumus, tomēr dumpis beigsies ar asinspirti. Kalodenā, tur visam pienāks gals. Visi… klani… Ar gara acīm es redzēju kapakmeņus, pa visu lauku izkaisītus pelēkus bluķus, un uz katra minēts tikai klans, kuram piederēja vīri, kas noslepkavoti gulēs zem tā. Es ievilku elpu un satvēru Džeimija roku, lai atgūtu līdzsvaru. Pirksti bija auksti kā nāve. Es nodrebinājos un aizvēru acis, lai koncentrētos uz to, kas man sakāms.
- Kalnieši… visi klani, kas atbalsta Čārliju… tiks noslaucīti no zemes virsas. Simtiem un simtiem klanu vīru mirs Kalodenā; tos, kas paliks dzīvi, vajās un noslepkavos. Klanus iznīcinās… un tie vairs necelsies. Ne tavā laikā… pat ne manējā.
Es atvēru acis un redzēju, ka viņš blenž manī gluži mēms.
- Džeimij, turies no sacelšanās pa gabalu! es viņu lūdzu. Ja vari, tad nejauj saviem ļaudīm tur piedalīties, bet, Dieva dēļ… Džeimij, ja tu… Man aizlūza balss. Biju gribējusi teikt: "Džeimij, ja tu mani mīli." Bet nevarēju. Tūlīt es viņu zaudēšu uz visiem laikiem, un, ja nespēju atzīties mīlestībā agrāk, tad tagad es to vairs nedrīkstēju.
- Nevajag uz Franciju, es klusi turpināju. Dodies uz Ameriku, Spāniju vai Itāliju. Bet to cilvēku dēļ, kas tevi mii, Džeimij, nesper kāju Kalodenas laukā.
Viņš joprojām manī raudzījās. Sāku šaubīties, vai viņš ir dzirdējis.
- Džeimij? Vai tu mani dzirdēji? Vai tu saproti?
Pēc brīža viņš mēmi pamāja ar galvu.
- Jā. Es tikai ar mokām saklausīju viņa balsi pāri vēja aukām. Jā, es dzirdu. Viņš atlaida manu roku.
- Ej ar Dievu… mo duinne.
Džeimijs nokāpa no plato un devās lejup pa stāvo nokalni, sasprindzinājis kājas, lai noturētos aiz zāles kumšķiem, tveroties pie zariem, lai nepakristu, un ne reizi neatskatījās. Es pavadīju viņu ar skatienu līdz ozolu birzij, noraudzījos lēnajā gaitā, kā iet ievainotais, kurš zina, ka jāturpina ceļš, bet jūt, ka dzīvība pamazām iztek pa brūcei piespiesto pirkstu starpām.
Man drebēja ceļi. Gausi es noslīgu uz granīta plato, sakrustoju kājas zem sevis un vēroju, kā savās gaitās šaudās bezdelīgas. Lejā es varēju saskatīt tikai jumtu no mājas, kurā šobrīd atradās mana pagātne. Aiz muguras drūmi slējās pāršķeltā klints. Un mana nākotne.
Visu pēcpusdienu nosēdēju nepakustējusies. Centos padzīt no prāta emocijas un likt lietā vienīgi loģiku. Džeimijs nepārprotami sprieda loģiski, sakot, ka man jāatgriežas otrā pusē: mājas, drošība, Frenks; pat ikdienas dzīves sīkās ērtības, kuru man laiku pa laikam ļoti pietrūka, piemēram, karsta vanna un santehnika, nemaz nerunājot par nopietnākām jomām, tādām kā atbilstoša medicīniskā aprūpe un ērts transports.
Un tomēr, kaut ari es pilnīgi noteikti atzīstu, ka šajā vietā es piedzīvoju zināmas neērtības un pat tiešas briesmas, man vajadzēja atzīt arī to, ka daudzas šīs dzīves puses es baudīju ar prieku. Un, lai gan ceļošana bija neērta, ainavu nebojāja milzīgi betona laukumi, ne arī trokšņaini, smirdīgi auto ierīces, kas pašas radīja zināmu apdraudējumu, es sev atgādināju. Dzīve bija daudz vienkāršāka un ari ļaudis. Ne lielāki muļķi, bet tiešāki ar dažiem īpašiem izņēmumiem, kā, piemēram, Kolams ben Kempbels Makenzijs, ar drūmu ironiju nodomāju.