Pateicoties tēvoča Lema profesijai, biju dzīvojusi daudzās dažādās vietās, un ne viena vien no tām bija krietni primitīvāka un piedāvāja mazāk ērtību nekā šī. Es diezgan viegli piemērojos skarbiem apstākļiem un nepārdzīvoju "civilizācijas" trūkumu, bet tikpat viegli es pieradu pie tādām jaukām lietām kā elektriskās plītis un karstā ūdens krāni. Lūkojoties uz klinti, es aukstajā vējā nosalu un apskāvu sevi.
Likās, ka racionālais prāts diez ko nepalīdz. Tāpēc pievērsos emocijām un, nepatikā noskurinājusies, sāku atsaukt atmiņā visādus sīkumus no savas laulības dzīves vispirms ar Frenku, tad ar Džeimiju. Šāda pieeja mani tikai satricināja un lika līt asarām, kas veidoja man uz sejas ledainas sliedītes.
Nu, ja ne prāts, ne emocijas nepalīdz, kā būtu ar pienākumu? Biju devusi Frenkam laulību solījumu, bez izlikšanās. To pašu biju solījusi Džeimijam, tikai apņēmusies pārkāpt to, cik drīz vien iespējams. Un kuru no viņiem es nodošu tagad? Kad saule noslīga zemu pie debesīm un bezdelīgas pazuda savās ligzdās, es aizvien vēl sēdēju.
Kad cauri melnajiem priežu zariem pazibēja Vakara zvaigzne, es secināju, ka šajā situācijā no prāta nav lielas jēgas. Man vajadzēs paļauties uz kaut ko citu; es tikai īsti nezināju, uz ko. Pagriezos pret pāršķelto klinti un paspēru soli, tad vēl vienu un vēl. Apstājusies es apgriezos un mēģināju iet citā virzienā. Solis, vēl viens un vēl, un, pa īstam neaptvērusi, ka esmu pieņēmusi lēmumu, biju jau pusceļā uz nogāzi, izmisīgi klūpot pāri ciņiem, slidot un krītot granīta atlūzām klātos laukumiņos.
Sasniedzu mājiņu, aizelsusies no bailēm, ka Džeimijs būs jau prom, bet uzreiz nomierinājos, jo netālu ieraudzīju sapīto Donasu, kurš plūca zāli. Zirgs pacēla galvu un naidīgi mani noskatīja. Klusi piegāju pie durvīm un tās atvēru.
Pirmajā istabā uz šaura ozolkoka sola aizmidzis gulēja Džeimijs. Viņš gulēja uz muguras, kā jau parasti, rokas salicis uz vēdera un mazliet pavērtu muti. Viņam aiz muguras pa logu iespīdēja pēdējie dienasgaismas stari, kas vērta viņa seju līdzīgu metāla maskai; uz zeltainās ādas iezīmējās sudrabainās sažuvušu asaru pēdas un nespodri vizēja bārdas vara krāsas rugāji.
Kādu bridi stāvēju un, vārdos neizsakāma maiguma pārņemta, vēroju viņu. Kustēdamās, cik klusi spēju, es apgūlos Džeimijam blakus uz šaurā sola un cieši piekļāvos. Miegā viņš pagriezās pret mani, kā tik bieži bija darījis, un apņēma mani no mugurpuses, piespiežot sev pie krūtīm, vaigu piekļāvis pie maniem matiem. Pusnomodā viņš pastiepa roku, lai atbīdītu matus no sejas; es jutu spējo saraušanos, kad viņš pamodās un aptvēra, ka esmu te, un tad mēs sasvērāmies un nogāzāmies uz grīdas, Džeimijs uzkrita man virsū.
Man nebija ne mazāko šaubu, ka viņš ir no miesas un asinīm. Es ņurdēdama iegrūdu viņam vēderā celi.
- Vācies nost! Es nevaru paelpot!
Bet viņš tikai vēl vairāk aizsita man elpu, viscaur skūpstot. Uz laiku nepievērsu uzmanību skābekļa trūkumam, lai koncentrētos uz svarīgākām lietām.
Mēs ilgi, neteikdami ne vārda, gulējām apskāvušies. Beidzot viņš manos matos nomurmināja: "Kāpēc?"
Es noskūpstīju viņa mitro un sāļo vaigu. Jutu, kā pret manām ribām sitas viņa sirds, un nevēlējos neko citu kā vien palikt tā mūžīgi nekustoties, nemīlējoties, tikai elpojot vienu gaisu.
- Es citādi nevarēju. Mazliet drebelīgi iesmējos. Tu nezini, cik maz trūka. Karsta vanna gandrīz uzvarēja. Un tad es raudāju, īsu bridi ļāvos trīsām tāpēc, ka izvēle bija tikai nupat izdarīta, un tāpēc, ka prieks par vīrieti, kurš turēja mani savās skavās, sajaucās ar mokošam bēdām par vīrieti, kuru es vairs nekad neredzēšu.
Džeimijs turēja mani cieši apskautu, spiežot pie zemes ar savu svaru, it kā sargādams, lai neļautu mani aizraut aurojošajam akmens loka spēkam. Beidzot asaras izsīka un es gulēju iztukšota, galvu piekļāvusi krūtīm, kas man sniedza mierinājumu. Pa to laiku bija pavisam satumsis, bet Džeimijs joprojām mani turēja, klusi kaut ko murminādams, it kā es būtu no tumsas sabijies bērns. Mēs turējāmies viens pie otra, nevēlēdamies laist otru vaļā, pat lai iekurtu uguni vai iedegtu sveci.
Beidzot Džeimijs piecēlās, piecēla arī mani, aiznesa uz solu, kur apsēdās, un auklēja mani klēpī. Mājas durvis joprojām stāvēja vaļā, un mēs redzējām, kā lejā virs ielejas pamazām iedegas zvaigznes.
- Vai tu zini, es miegaini ierunājos, ka šo zvaigžņu gaismai vajag tūkstošiem un tūkstošiem gadu, lai nonāktu līdz mums? Faktiski dažas no tām, ko šobrīd redzam, patiesībā jau apdzisušas, bet mēs to nevaram zināt, jo aizvien vēl redzam gaismu.
- Tiešām? viņš pārjautāja, glāstīdams manu muguru. To es nezināju.
Laikam biju aizmigusi, galvu piekļāvusi viņa plecam, bet uz mirkli pamodos, kad viņš saudzīgi noguldīja mani uz grīdas no seglu segām improvizētā gultā. Viņš apgūlās man cieši blakus un pievilka sev klāt.
- Čuči nu, zeltenīt, viņš čukstēja. Rīt es tevi vedīšu mājās.
Mēs piecēlāmies īsi pirms rītausmas un, kad saule lēca, bijām jau ceļā, gribēdami pēc iespējas ātrāk attālināties no Kreignedana.
- Uz kurieni mēs dodamies, Džeimij? es jautāju, priecādamās, ka varu raudzīties nākotnē, kurā ir vieta viņam, lai gan biju tikko atteikusies no pēdējās iespējas atgriezties pie vīrieša, kurš bija… kurš būtu mani reiz mīlējis.
Džeimijs pievilka grožus un uz brīdi apstājās, lai atskatītos pāri plecam. No šejienes biedējošais akmeņu aplis nebija redzams, bet ar radžu šķautnēm un irbuleņu krūmiem klātā klintaine likās nepārejama. Zemnieka mājas brūkošās sienas atgādināja vienu no akmeņiem kaula izaugumu uz kalna granita dūres.
- Kaut es būtu varējis ar viņu par tevi cīnīties, Džeimijs strupi sacīja, atskatījies uz mani. Zilās acis bija tumšas un nopietnas.
Es aizkustināta viņam uzsmaidīju.
- Tā nebija tava kauja, bet manējā. Taču tu to uzvarēji. Es saspiedu Džeimija roku.
- Jā, bet ne jau to es domāju. Ja es būtu stājies viņam pretī kā vīrs pret vīru un guvis uzvaru, tad tev nevajadzētu nožēlot. Viņš svārstījās. -Ja kādreiz…
- Nekādu "ja" vairs nav, stingri noteicu. Es tos visus vakar izcilāju un joprojām esmu te.
- Paldies Dievam. Viņš pasmaidīja. Un lai Dievs stāv tev klāt. Tad piebilda: Kaut arī es nekad nesapratīšu, kāpēc tu tā darīji.
Es apskāvu viņa vidukli un turējos cieši, kamēr zirgs kāpa lejup pa stāvo nogāzi.
- Tāpēc, es sacīju, ka es, sasodīts, nevaru bez tevis, Džeimij Freizer, un viss. Uz kurieni tu mani ved?
Džeimijs pagrozījās seglos, lai atskatītos uz kalnu.
- Vakar, jājot augšup pa šo nogāzi, es lūdzu Dievu, viņš klusi sacīja. Es nelūdzu, lai tu paliec; nedomāju, ka tas būtu pareizi. Es lūdzu, lai esmu pietiekami stiprs un man pietiktu spēka ļaut tev iet. Viņš papurināja galvu, aizvien vēl nenovērsdams domīgu skatienu no kalna.
- Es teicu: "Kungs, ja kādreiz mūžā esmu bijis drosmīgs, lai ari tagad varu tāds būt. Ļauj man būt gana stipram, lai nekrītu ceļos un nelūdzu viņu palikt." Viņš novērsa acis no mājiņas un īsi uzsmaidīja man.
- Tas bija grūtākais, ko esmu savā dzīvē darījis, Ārmaliet. Džeimijs pagriezās seglos un ar grožiem pavērsa zirgu uz austrumiem. Bija reti spožs rīts, un saule apzeltīja pasauli, novelkot gar grožu malu, gar zirga kakla izliekumu un Džeimija vaigu un plato plecu kontūru tievu, ugunīgu līniju.