Kaut kas smags trāpīja man pa krustiem, un es kritu uz priekšu, nostiepos garšļaukus tā, ka aizsitās elpa. Rupji tiku apgriezta uz muguras, un kapteinis Džonatans Rendels uzmetās ar ceļiem man virsū. Viņš smagi elsa un skrējienā bija pazaudējis zobenu. Švītīgais virsnieks izskatījās saburzījies, netīrs un briesmīgi nikns.
- Nolādēts, vai iedomājāties, ka varēsiet aizmukt? viņš noprasīja. Bieza tumši brūno matu šķipsna bija noslīgusi pāri pierei, vēl vairāk pastiprinot nepatikamo līdzību ar Frenku.
Rendels paliecās uz priekšu un satvēra mani aiz rokām. Lai gan vēl joprojām īsti nebiju atguvusi elpu, es visiem spēkiem centos atbrīvoties, bet panācu tikai to, ka uzrāvu uzbrucēju sev virsū.
Viņš zaudēja līdzsvaru un visā augumā uzkrita man virsū, atkal piespiežot mani pie zemes. Lai cik neticami tas liktos, šķita, ka viņa dusmas pagaisušas.
- 0, tev tas patīk, vai ne? viņš iesmējās. Es ar lielāko prieku tev pakalpotu, merģelīt, bet sanācis tā, ka tu esi izvēlējusies visnepiemērotāko bridi. Vīrieša svars spieda manus gurnus pie zemes, un mugurā sāpīgi dūrās neliels olis. Es sāku locīties, lai atbrīvotos no sāpēm. Vīrietis kļāva savus gurnus pie manējiem un ar rokām turēja manus plecus pie zemes. Man no aizvainojuma atdarījās mute.
- Ko tu… es iesāku, bet viņš nolieca galvu un ar skūpstu aprāva manus protestus. Mēle ietriecās man mutē un ar nekaunīgu familiaritāti pētīja, taustoties, spiežoties dziļāk, atkāpjoties un atkal metoties uzbrukumā. Tad, tikpat pēkšņi kā sācis, viņš atliecās.
Rendels viegli paplikšķināja man pa vaigu.
- Tīri patīkami, merģelīt. Varbūt vēlāk, kad man būs brīvs brītiņš tevi kārtīgi apkalpot.
Tagad jau biju atguvusi elpu un liku to lietā. Iekliedzu uzmākulim tieši ausī, un viņš sarāvās, it kā es būtu iedūrusi viņam ar nokaitētu adatu. Izmantoju bridi un triecu ar saliektu celi viņam pa neaizsargāto sānu, nogrūžot viņu garšļaukus uz satrūdējušo lapu paklāja.
Neveikli uzslējos stāvus. Rendels veikli pavēlās un bija kājās reizē ar mani. Izmisīgi vēros apkārt, meklēdama ceļu uz glābiņu, bet mēs bijām nonākuši pie viena no tiem augstajiem granīta klintsbluķiem, kas Skotijas kalnienē gluži vai izaug no zemes. Vajātājs bija notvēris mani vietā, kur klints siena liecās uz iekšu, veidojot seklu iedobi. Atspiedis izplestas rokas pret iedobes malām, viņš aizšķērsoja man ceļu, bet glītā, tumsnējā seja pauda vienlaikus dusmas un ziņkāri.
- Pie kā tu biji? viņš skarbi prasīja. Pie tā sazin kāda Frenka? Manā rotā nav neviena Frenka. Vai arī tas ir kāds vietējais? Rendels nicīgi iesmējās. Tava āda nesmird pēc mēsliem, tātad ar algādzi tu neesi pinusies. Turklāt tu izskaties mazliet dārgāka, nekā šejienes zemnieki var atļauties.
Es savilku rokas dūrēs un izslēju zodu. Lai kas šim jokdarim bija padomā, es to netaisījos paciest.
- Man nav ne mazākās jausmas, par ko jūs runājat, un es būtu pateicīga, ja jūs nekavējoties ļautu man iet! es teicu savā visvaldonīgākajā virsmāsas toni. Tas parasti iedarbojās uz nepaklausīgiem sanitāriem un jauniem interniem, bet likās, ka kapteini Rendelu mana izturēšanās tikai uzjautrina. Es apņēmīgi apspiedu bailes un apjukumu, kas drebēja man zem ribām kā izbiedētu vistu bars.
Viņš lēnām grozīja galvu, atkal mani sīki pētīdams.
- Vēl mazliet jāpagaida, merģelīt. Es sev jautāju, viņš draudzīgi sacīja, kādēļ gan padauza, kas izgājusi no mājas kreklā, ir apāvusi kurpes? Turklāt diezgan smalkas, viņš piebilda, pametis skatienu uz manām vienkāršajām, brūnajām kurpēm.
- Ko! es iekliedzos.
Virsnieks izlikās kurls pret manu izsaucienu. Skatiens bija atgriezies pie manas sejas, pēkšņi viņš spēra soli uz priekšu un satvēra mani aiz zoda. Es ieķēros viņa rokā un parāvu.
- Laid vaļā! Vīrieša pirksti bija stipri kā tērauds. Nepievēršot uzmanību manām pūlēm atbrīvoties, viņš grozīja manu seju uz vienu un otru pusi, lai to apspīdētu gaistošā pēcpusdienas gaisma.
- Ada nudien kā dāmai, viņš purpināja. Paliecies uz priekšu, viņš paošņāja gaisu. Un matos franču smaržas. Tad tvēriens atlaidās un es sāku dusmīgi berzēt zodu, it kā gribēdama izdzēst pieskārienu, ko joprojām jutu uz ādas.
- To var nopirkt par tava patrona naudu, viņš pie sevis prātoja, taču arī valoda tev kā dāmai.
- Milzīgs paldies! es izsmējīgi pateicos. Nost no ceļa! Mani gaida vīrs; ja neatgriezīšos desmit minūšu laikā, viņš nāks mani meklēt.
- Ak vīrs? Nicīgā apbrīna viņa sejā mazinājās, taču pavisam neizzuda. Un kā tad, lūgtum, sauc tavu vīru? Un kur viņš ir? Kāpēc viņš ļauj savai sievai vienai un pusplikai klīst pa meža biezokņiem?
Līdz šim biju mēģinājusi apklusināt to smadzeņu daļu, kas plīsa vai gabalos, cenšoties kaut cik sakarīgi izskaidrot pēcpusdienas notikumus. Tagad tai uz brīdi izdevās izlauzties brīvībā un pavēstīt, ka, par spīti šo pašu smadzeņu izdarītajiem, manuprāt, absurdajiem secinājumiem, iekulšos vēl lielākās nepatikšanās, ja nosaukšu šim cilvēkam Frenka uzvārdu, tādu pašu kā svešajam. Tāpēc es atstāju Rendela jautājumu bez ievērības un centos paspraukties viņam garām. Bet viena viņa muskuļotā roka aizšķērsoja ceļu un otra sniedzās pēc manis.
Piepeši gaisā kaut kas nošvīkstēja, man gar acīm nozibēja neskaidra ēna un atskanēja dobjš būkšķis. Kapteinis Rendels gulēja man pie kājām zem kustīgas masas, kas izskatījās pēc veca, skrandās saplēsta pleda vikšķa. No vīstokļa izšāvās brūna, kā akmens cieta dūre, un, spriežot pēc krakšķa, kas tūlīt atskanēja, tā ar milzu spēku triecās pret kaulu. Kapteiņa kājas nospodrinātajos, brūnajos stulmeņos, kas visu laiku bija spirinājušās pa gaisu, spēji norima.
Attapos, ka man pretī veras divas spožas, melnas acis. Stiegrainā roka, kas uz laiku bija pārtraukusi kapteiņa nevēlamos uzmanības apliecinājumus, turējās man pie delma kā piesūkusies dēle.
- Sasodīts, un kas jūs tāds būtu? man pārsteigumā izlauzās. Mans glābējs, ja es viņu varētu tā godāt, augumā bija dažas collas īsāks par mani un diezgan kārns, bet kailās rokas, kuras neapsedza noskrandušais krekls, izskatījās kā muskuļu kamoli, un stāvs radīja iespaidu, ka viņš veidots no tāda paša elastīga materiāla kā gultas atsperes. Nekāds skaistulis ar bakurētaino seju, zemo pieri un šauro žokli viņš vis nebija.
- Nāc šu'. Viņš paraustīja mani aiz rokas, un es paklausīgi sekoju, jo biju gluži apdullusi no straujās notikumu maiņas.
Mans jaunais pavadonis veikli atbrīvoja mums ceļu cauri alkšņu biežņai, apmeta loku ap lielu akmensbluķi, un mēs atradāmies uz takas. Aizaugusi ar irbulenēm un viršiem un tik līkumota, ka nekad nebija redzama vairāk kā sešas pēdas uz priekšu, tomēr tā pilnīgi noteikti bija taka, kas veda stāvus augšā uz kalna kori.
Tikai tad, kad jau uzmanīgi kāpām lejup otrā kalna pusē, es beidzot biju atguvusi pietiekami daudz elpas un spriešanas spēju, lai pajautātu, uz kurieni mēs ejam. Nesaņēmusi no ceļabiedra atbildi, es atkārtoju jau skaļāk:
- Pie velna, uz kurieni mēs ejam?
Man par lielu izbrīnu, vīriņš saviebies apcirtās riņķī un nogrūda mani no takas. Kad pavēru muti, lai protestētu, viņš aizspieda to ar plaukstu, norāva mani zemē un uzvēlās virsū.
Atkal! man caur galvu izšāvās doma, un es sāku izmisīgi raustīties augšā lejā, cenšoties atbrīvoties, bet tad saklausīju to, ko skrandainis bija dzirdējis jau agrāk, tāpēc paliku rāmi guļam. Cilvēku sasaukšanās, soļu dunēšana un šļakstināšanās. Tās nepārprotami bija angļu balsis. Sparīgi cīnījos nokratīt roku, kas sedza manu muti. Iecirtu gūstītāja plaukstā zobus, un man pietika tikai tik daudz laika, lai aptvertu, ka viņš ar pirkstiem ēdis marinētu siļķi, kad kaut kas atsitās man pret pakausi un viss satumsa.