Džeimijs dziļi ievilka elpu un pamāja ar galvu pāri tīrelim uz tālumā redzamo kalnu pāreju starp divām klintsradzēm.
- Tāpēc tagad laikam es varu darīt otru grūtāko lietu. Viņš viegli iebakstīja zirgam sānos un noklakšķināja mēli. Mēs dodamies mājās, Ārmaliet. Uz Lelibroku.
PIEKTĀ DAĻA LELIBROKA
./.
26 pilskunga atgriešanās
Sākumā mēs bijām tik laimīgi par to vien, ka atkal esam kopā un prom no Leohas, ka neko daudz nerunājām. Pāri līdzenajam tīrelim Donass bez grūtībām varēja panest mūs abus, tāpēc es sēdēju zirgā, aptvērusi Džeimija vidukli, un priecājos par saules sasildīto muskuļu kustēšanos man pie vaiga. Lai kādi sarežģījumi gaidīja nākotnē un es zināju, ka tādu būs daudz, mēs bijām kopā. Uz visiem laikiem. Un ar to bija gana.
Kad pirmā laimes eiforija pakāpeniski bija pārvērtusies biedriskā labsajūtā, mēs atkal sākām runāt. Vispirms par apkārt redzamo ainavu. Tad piesardzīgi ieminējāmies par to, kas noticis ar mani un no kurienes esmu ieradusies. Džeimijs kā apburts klausījās manos 20. gadsimta dzīves aprakstos, lai ari vairums no tiem viņam likās kā pasaka. īpaši viņam patika stāsti par automobiļiem, tankiem un lidmašīnām, par tiem viņš lika man stāstīt atkal un atkal, cik vien sīki spēju. Bet Frenku pēc vārdos neizteiktas vienošanās mēs vairījāmies pieminēt.
Turpinot ceļu, pēc kāda laika saruna atkal atgriezās pie tagadnes: Kolama, pils, tad pie briežu medībām un hercoga.
- Liekas, viņš ir tīri sakarīgs vīrs, Džeimijs izmeta piezīmi. Kad ceļš kļuva sliktāks, viņš nokāpa zemē un gāja zirgam blakus, tāpēc sarunāties bija vieglāk.
- Man ari tā likās, es piekritu. Bet…
- Ak jā, mūsu laikos uz izskatu diez ko paļauties nevar, mēs bijām vienisprātis. Taču mēs ar hercogu sapratāmies labi. Visu vakaru nosēdējām medību namiņā pie pavarda un runājām. Viņš ir krietni gudrāks, nekā man sākumā likās, tas, pirmkārt, bet, otrkārt, viņš apzinās, kādu iespaidu atstāj viņa balss, un, manuprāt, viņš tīšuprāt izliekas par muļķi, bet aiz šī teātra prātiņš čakli strādā.
- Mmm. No tā jau es baidījos. Vai tu… viņam izstāstīji?
Džeimijs paraustīja plecus.
- Drusku. Protams, no iepriekšējām ciemošanās reizēm pilī viņš zināja manu vārdu.
Atcerējusies Džeimija stāstīto par to reizi, sāku smieties.
- Vai jūs… ē… kavējāties atmiņās par bijušajiem laikiem?
Džeimija sejā, ap kuru rudens vējā plīvoja sarkanie mati, iegūla
smaids.
- 0, mazliet. Hercogs jautāja, vai man vēl apsāpoties vēders. Es nopietnu ģīmi atbildēju, ka parasti viss ir kārtībā, bet liekas, tieši šobrīd atkal kaut kas sažņaudzas. Viņš smējās un izteica cerības, ka tas neradot neērtības manai skaistajai sievai.
Ari es smējos. Šajā brīdī tas, ko hercogs varētu darīt vai nedarīt, nešķita īpaši svarīgi. Tomēr kādu dienu viņš, iespējams, izrādīsies noderīgs.
- Es viņam šo to pastāstīju, Džeimijs turpināja. Ka esmu izsludināts ārpus likuma, bet vainīgs neesmu, tomēr man nav lielu izredžu to pierādīt. Man šķita, Sendringems juta man līdzi, bet es piesargājos stāstīt par apstākļiem, kādos tas notika, nemaz nerunājot par faktu, ka par manu galvu izsludināta atlīdzība. Vēl nebiju izlēmis, vai uzticēt viņam visu pārējo, kad… nu, kad kā plēsts nometnē ienesās vecais Aleks, it kā pats nelabais mītu viņam uz papēžiem, tad mēs ar Mērtegu metāmies tādā pašā veidā atpakaļ.
Šie vārdi man kaut ko atgādināja.
- Kur ir Mērtegs? es jautāju. Vai viņš kopā ar tevi atgriezās Leohā? Cerēju, ka mazais vīriņš nav kritis vai nu Kolama, vai Kreinsmūras ļaužu rokās.
- Mēs izjājām reizē, bet lopiņš, kura mugurā viņš sēdēja, nejaudāja mēroties ar Donasu. Jā, tu esi viens labs zēns, Donas, mo buidheag.[6] Viņš uzplāja ar plaukstu pa vizošo, sarkanbrūno kaklu, Donass nosprauslojās un sapurināja krēpes. Džeimijs paskatījās uz mani un pasmaidīja.
- Par Mērtegu neraizējies. Tas pigornieks pats pratis par sevi parūpēties.
- Pigornieks? Mērtegs? Es zināju, ka šis vārds nozīmē "jautrs", un man tas likās stipri neatbilstošs apzīmējums. Šaubos, vai esmu redzējusi viņu kādreiz smaidām. Un tu?
- 0 jā. Pāris reižu.
- Cik ilgi tu viņu pazīsti?
- Divdesmit trīs gadus. Viņš ir mans krusttēvs.
- O! Nu, tas vieš zināmu skaidrību. Nebiju domājusi, ka viņš manis dēļ tā pūlētos.
Džeimijs noglāstīja man kāju.
- Skaidrs, ka pūlētos. Tu viņam patīc.
- Labi, es tev ticēšu.
Tādējādi pietuvojusies pēdējo notikumu tēmai, es dziļi ievilku elpu un pajautāju to, ko briesmīgi gribēju zināt.
- Džeimij? "Jā?
- Geilisa Dankena. Vai viņi… vai viņu tiešām sadedzinās?
Džeimijs paskatījās augšup uz mani, viegli sarauca pieri un pamāja
ar galvu.
- Droši vien. Taču tikai tad, kad būs piedzimis bērns. Vai tas tev nedod miera?
- Arī. Džeimij, paskaties! Es mēģināju pabīdīt uz augšu kuplo piedurkni, bet man neizdevās, un tad es ņēmos vilkt nost kreklu no pleca, lai parādītu potes rētu.
- Dievs debesīs, Džeimijs izdvesa, kad biju visu izstāstījusi. Viņš cieši manī palūkojās. Tad tāpēc… vai viņa ir no tava laika?
Es bezpalīdzīgi paraustīju plecus.
- Nezinu. Varu pateikt tikai to, ka viņa dzimusi pēc 1920. gada; tad sākās vispārēja vakcinācija. Es atskatījos pār plecu, bet zemu gulošie mākoņi apslēpa klintis, kas mūs šķīra no Leohas. Laikam jau es nekad neuzzināšanu… vairs.
Džeimijs satvēra Donasu aiz grožiem un paveda ceļa malā pie nelielas priežu skupsnas mazas tērcītes krastā. Viņš saņēma mani ap vidu un nocēla zemē.
- Par Geilisu nebēdā, viņš stingri noteica, nelaižot mani vaļā. Viņa ir ļauna sieviete; ja ari nav ragana, tad slepkava gan. Viņa taču nogalēja savu viru, vai ne?
- Jā, es atzinu un, atcerējusies Artūra Dankena aizmigloto skatienu, nodrebēju.
- Taču es joprojām nesaprotu, kāpēc viņai to vajadzēja darīt. Džeimijs neizpratnē purināja galvu. Viņam bij nauda, augsts amats. Un nez vai viņš sievu sita.
Milzīgā izbrīnā paskatījos uz viņu.
- Un tāds, tavuprāt, ir labs vīrs?
- Nu… jā, viņš, pieri saraucis, novilka. Ko vēl sieviete var vēlēties?
- Ko vēl? Biju satriekta, tāpēc kādu brīdi tikai raudzījos savā vīrā, tad apsēdos zālē un sāku smieties.
- Kas tur tik smieklīgs? Man likās, ka notikusi slepkavība. Džeimijs tomēr smaidīja un apskāva mani ap vidu.
- Es tikai domāju, teicu, vēl mazliet sprauslādama, ja tev labs vīrs ir turīgs cilvēks augstā amatā, kurš nesit sievu… tad kāds esi tu?
- 0! Viņš pasmaidīja. Nu, Ārmaliet, es nekad neesmu teicis, ka esmu labs vīrs. Un tu ari neesi to teikusi. "Sadists", man šķiet, tā tu mani reiz nosauci un vēl dažos vārdos, kurus es pieklājības dēļ neatkārtošu. Bet ne par labu vīru.
- Labi. Tad nejutīšu tieksmi noindēt tevi ar ciānkāliju.
- Ciānkāliju? Džeimijs ziņkāri palūkojās manī. Kas tas tāds?