Выбрать главу

-    Tas, kas nobeidza Artūru Dankenu. Tā ir viena sasodīti ātras iedarbības, spēcīga inde. Visai izplatīta manā laikā, bet ne šeit. Es domīgi nolaizīju lūpas.

-    Sajutu tās garšu uz upura lūpām, un ar to mazumiņu pietika, lai visa seja kļūtu nejūtīga. Kā tu redzēji, tā iedarbojas uzreiz. Man jau tad vajadzēja saprast nu, par Geilisu. Laikam jau viņa indi ieguva no per­siku un ķiršu kauliņiem; dauzīt kauliņus ir velnišķīgs darbs.

-    Vai viņa tev sacīja, kāpēc tā darīja?

Es nopūtos un paberzēju sev pēdas. Cīņā pie ezera biju pazaudējusi apavus un, tā kā manas pēdas nebija tā norūdītas kā Džeimijam, tad uzlasīju visādus stiebriņus un pogaļas.

To un vēl daudz vairāk. Ja tavā seglu somā ir kas ēdams, tad velc arā, un es tev visu izstāstīšu.

Nākamajā dienā mēs iegājām Broktūrekas ielejā. Kad nācām lejup no pēdējiem pakalniem, es pa gabalu pamanīju vientuļu jātnieku, kurš devās apmēram tajā pašā virzienā, kur mēs. Tas bija pirmais cilvēks, ko redzēju kopš bēgšanas no Kreinsmūras.

Vīrietis, kurš mums tuvojās, bija liela, masīva auguma, pēc skata spriežot, dižmanīgs, izturīga, pelēka sarža svārkos, tik garos, ka tie gandrīz nosedza bikses, atstājot redzamas tikai pāris collas, un snieg­baltu kravati ap kaklu.

Mēs teju nedēļu bijām pavadījuši ceļā, gulējuši zem klajas debess, mazgājušies aukstajos, dzidrajos avotu ūdeņos, tīri labi iztikuši no tru­šiem un zivīm, ko Džeimijam izdevās noķert, un augiem un ogām, ko man izdevās atrast. Ja neņem vērā pūles, kādas prasīja ēdiena sagādā­šana, tad mūsu uzturs bija labāks nekā pilī, svaigāks un noteikti daudz­veidīgāks, varbūt vienīgi mazliet neregulārs.

Bet, ja iztiku šāda klejotāju dzīve piedāvāja labu, tad izskats jau bija pavisam cits jautājums, un es aši to novērtēju, kad svešais kungs tā kā saminstinājās, pieri saraucis, apdomājās, mainīja virzienu un lēnā riksī tuvojās mums, lai noskaidrotu, kas te notiek.

Džeimijs, kurš bija uzstājis, ka lielāko tiesu ceļa, lai saudzētu zirgu, ies kājām, patiešām izskatījās atbaidošs: bikses līdz ceļgaliem klāja sar­kanīgi putekļi, krekls uzplēsts brikšņos uz zariem un vaigus un žokļus klāja nedēļu neskūti, nikni saslējušies bārdas rugāji.

Pēdējos mēnešos mati viņam bija izauguši līdz pleciem. Parasti kār­tīgi sapiti bizē vai sasieti uz pakauša, tagad biezie, nevaldāmie mati, atlaisti vaļā, bija savēlušies vara krāsas pinkās, kuras bija pilnas sīkiem lapu un zaru krikumiem. Seja bija nokaitusi tumšā bronzas tonī, zābaki no staigāšanas saplaisājuši, pie jostas duncis un zobens, viņš nudien izskatījās kā mežonīgs kalnietis.

Un es jau neizskatījos labāk. Kautrīgi ietinusies Džeimija platajā goda krekla un sava krekla driskās, kailām kājām, uz pleciem uzme­tusi viņa pledu, es izskatījos kā īsts skrandainis. Miglas, ķemmes un sukas trūkuma iedrošinātas, manas sprogas uz galvas bija sarīkojušas dumpi. Arī mani mati īslaicīgās uzturēšanās laikā pilī bija izauguši un nu, sapinkājušies kā mākonis, vēlās pār pleciem, bet, kad vējš kā tieši šobrīd pūta no mugurpuses, krita acīs.

Atbīdījusi plīvojošās šķipsnas no sejas, es vēroju pelēkā kunga pie­sardzīgo tuvošanos. Džeimijs, viņu ieraudzījis, bija apturējis zirgu un gaidīja, kad ceļinieks pienāks pietiekami tuvu, lai varētu sarunāties.

-    Tas ir Džoks Greiems, viņš man sacīja, no Mūrknārdagas.

Vīrietis piejāja dažu jardu attālumā, pievilka grožus un sēdēja,

uzmanīgi mūs pētīdams. Taukos iegrimušās acis samiedzās un ar aiz­domām kavējās pie Džeimija, tad negaidīti iepletās.

-    Lelibrokas kungs? viņš neticīgi noprasīja.

Džeimijs labdabīgi palocīja galvu. Ar pilnīgi nepamatoti īpašniecisku žestu viņš uzlika roku man uz ciskas un paziņoja:

-    Un mana Lelibrokas kundze.

Džoka Greiema mute pavērās, bet tad steigšus tika savilkta nervozā cieņas izteiksmē.

-    A… cienītā… kundze. Vīrietis ar nokavēšanos pacēla cepuri un palocījās manā virzienā. Jūs tātad dodaties… ē… mājup? viņš jau­tāja, visiem spēkiem pūlēdamies novērst degošo skatienu no manas kājas, kas saplīsušās kleitas dēļ bija redzama līdz celim kaila un notrai­pīta ar plūškoka sulu.

-    Jā. Džeimijs palūkojās pāri plecam uz spraugu kalnā, par kuru viņš man bija stāstījis, ka tā ir ieeja Broktūrekā. Vai tu, Džok, esi tur pēdējā laikā bijis?

Greiems atrāva acis no manis un paskatījās uz Džeimiju.

-    Ko? Ak tā, jā. Esmu tur bijis. Viss kārtībā. Droši vien mājinieki priecāsies tevi redzēt. Nu lai tad veicas, Freizer. Un, aši iebikstījis zir­gam sānos, viņš pagriezās malā un turpināja ceļu uz ieleju.

Mēs noskatījāmies Greiemam pakaļ. Pēkšņi aptuveni simt jardu attālumā vīrietis apstājās. Pagriezās seglos, pacēlās uz augšu kāpšļos un pielika pie mutes rokas, lai uzkliegtu. Skaņa, ko uztvēra vējš, sasnie­dza mūsu ausis paklusi, bet skaidri.

-     Priecājos, ka esi mājās!

Un tad viņš pazuda aiz kalna gala.

Broktūreka nozīmē "ziemeļu tornis". Pats tornis, kas devis mazajai muižai nosaukumu, no kalna nogāzes izskatījās tikai kā viens no dau­dzajiem klintsbluķiem, ļoti līdzīgs tiem, kurus ceļā redzējām izmētātus kalnu pakājēs.

Mēs iznācām pa šauru aizu starp diviem klinšu atsegumiem, vedot zirgu apkārt akmens blāķiem. Iet kļuva vieglāk, nogāze lēzenāk lie­cās lejup starp laukiem un šur tur izkaisītām mājām, līdz beidzot mēs nonācām pie šaura, līkumota ceļa, kas aizveda mūs līdz mājai.

Nebiju domājusi, ka tā ir tik liela; skaista trīsstāvu muižas ēka no apmestiem baltiem akmeņiem, logi apmaloti ar dabisku, pelēku akmeni, augsts slānekļa jumts ar daudziem skursteņiem un vairākas mazas, balsinātas ēkas, kas drūzmējās ap dzīvojamo māju kā cāļi ap vistu. Vecais akmens tornis, kurš atradās nelielā uzkalniņā aiz mājas, slējās sešdesmit pēdu augstumā virs līdzenuma; tam bija raganas cepu­rei līdzīgs konusveida jumts, ko apjoza trīs rindas šauru šaujamlūku.

Mums tuvojoties, pie saimniecības ēkām pēkšņi sacēlās milzīga jezga, un Donass satrūcies saslējās kājās. Nebiju nekāda labā jātniece, tāpēc es izslīdēju no segliem un apkaunojoši nokritu uz putekļainā ceļa. Džeimijam bija uztrenēta acs, kas ātri spēja novērtēt notikumu svarīgumu, tāpēc viņš traucās satvert nokritušo pavadu, atstājot mani pašas ziņā.

Kamēr tiku kājās, mani jau bija apstājuši rejoši un rūcoši suņi. Manām baiļpilnajām acīm likās, ka vismaz ducis niknu četrkājainu atiezuši pret mani baltus zobus. Atskanēja Džeimija uzkliedziens:

-     Bran! Lūk! Sheas! [7]

Suņi apjukuši apstājās kā zemē iemieti dažas pēdas no manis. Tie, nedroši ņurdēdami, staigāja man apkārt, līdz Džeimijs atkal ierunājās.

-    Sheas, mo maise![8] mierā, pagāni tādi! Bars paklausīja, un lielākā suņa aste pamazām, kā šauboties sāka vēcināties: vienreiz, divreiz.

-     Klēra! Nāc paņem zirgu! Viņš nelaidis suņus sev klāt, un tie grib tikt pie manis. Nāc lēnām; suņi tev neko nedarīs. Džeimijs runāja mierīgi, lai vēl vairāk nesatrauktu ne zirgu, ne suņus. Es nebiju tik aukstasinīga, bet piesardzīgi virzījos tuvāk. Kad saņēmu pavadu, Donass parāva galvu un pārgrieza acis, bet man nebija noskaņojuma ļauties tā niķiem, tāpēc es stingri parāvu grožus uz leju un satvēru ap­aušus.

Biezās, samtainās lūpas atiezās, bet es parāvu stingrāk. Piebāzu seju pavisam tuvu pie lielās, negantās, zeltainās acs un tikpat nikni lūrēju pretī.

-    Neuzdrošinies! es brīdināju Donasu. Citādi suņi tevi aprīs un es nepakustināšu ne pirksta, lai tevi glābtu.