Džeimijs tikmēr lēnām, izstiepis dūrē savilktu roku, gāja pretī suņiem. Tas, kas man sākumā likās milzu bars, patiesībā izrādījās tikai četri suņi: mazs, brūngans putnusuns, divi pinkaini un raibi ganu suņi un milzīgs, melns ar dzeltenu briesmonis, kas bez vārda runas varētu būt Bāskervilas suņa prototips.
Šis noslienājies radījums izstiepa kaklu, kas bija resnāks par manu vidukli, un apošņāja pastieptos pirkstus. Aste ar pieaugošu dedzību sāka šaudīties kā kuģa tauva. Tad briesmonis atgāza savu milzu galvu, ierējās no prieka un metās virsū saimniekam, nogāžot viņu atmuguriski uz ceļa.
- "Odisejs pat vēl šai gadā uz mīlamo dzimteni pārnāks…" es noritēju zirgam pie auss, bet tas īsi nosprauslojās, paužot savus uzskatus vai nu par Homēru, vai necienīgo emociju izpausmi, kas norisinājās uz ceļa.
Suņiem, kas visi reizē centās nolaizīt viņam seju, Džeimijs smiedamies bužināja spalvu un plūkāja ausis. Beidzot bija izdevies puslīdz atsist suņu uzbrukumu, un viņš, ar mokām turēdamies pretī to ekstāzes izpausmēm, cēlās kājās.
- Nu, vismaz kāds priecājas, mani ieraugot. Džeimijs smaidīja, glaudīdams nezvēra galvu. Tas ir Lūks… Viņš norādīja uz putnusuni. Elfins un Marss. Tie ir brāļi un ļoti labi ganu suņi. Un šis, viņš ar mīlestību uzlika roku uz milzīgās, melnās galvas sunim, kas no laimes slienājās, ir Brans.
- Es tev ticēšu, teicu, piesardzīgi pastiepdama pirkstus, lai Brans var tos apošņāt. Kas ir viņš?
- Briežu medību suns. Džeimijs paraustīja saspicētās ausis un nocitēja:
Tā Fingals izraudzījās savus suņus: Acis kā dzeloņplūme, ausis kā lapas, Krūtis kā zirgam, ķepas kā izkapts, Un aste tālu no galvas.
- Ja tās ir laba suņa pazīmes, tad esi izvēlējies pareizo, es teicu, noskatīdama Branu. Ja viņa aste būtu no galvas vēl tālāk, tad tu varētu ar šo lopu jāt.
- Agrāk, kad biju mazs, es tā arī darīju… ne jau ar Branu, bet ar viņa vectēvu Nērnu.
Džeimijs vēlreiz noglauda sunim galvu un izslējās, tad pievērsa skatienu mājai. Saņēma niķīgā Donasa pavadu un pagrieza, lai vestu lejā no kalna.
- "Odisejs, man ienāca prātā… viņš arī, līdzīgos kankaros ģērbies, pa pasauli klejo…" Džeimijs nocitēja grieķu valodā, turpinādams manu pirmīt izmesto piezīmi. Un tagad, viņš ar zināmu svinīgumu sakārtoja sev apkakli, tagad pienācis laiks iet un tikt galā ar Pēnelopi un viņas pielūdzējiem.
Kad apstājāmies pie divviru durvīm, suņiem elšājot mums uz pēdām, Džeimijs saminstinājās.
- Vai mums vajadzētu klauvēt? es, mazliet satraukta, jautāju. Viņš izbrīnīts paskatījās uz mani.
- Šīs ir manas mājas, un atgrūda durvis.
Džeimijs veda mani cauri mājai, nelikdamies ne zinis gar dažiem izbiedētiem kalpiem, kuriem pagājām garām, tad cauri priekšnamam un nelielai ieroču telpai, līdz nonācām dzīvojamā istabā. Tajā lepni dižojās plats kamīns ar nospodrinātu dzegu, un šur tur pavizēja pa sudraba un stikla rotājumam, kas atspoguļoja pēcpusdienas saules zibšņus. Vienu bridi man likās, ka istaba ir tukša. Tad pamanīju, ka kaktā pie kamīna kaut kas sakustas.
Viņa bija mazāka, nekā biju domājusi. Ja viņas brālis ir tāds kā Džeimijs, tad iedomājos, ka viņa būs vismaz mana auguma, ja ne garāka, bet sieviete, kas sēdēja pie uguns, bija tikko piecas pēdas gara. Viņa bija pavērsusies pret mums ar muguru un pastiepusi roku, lai kaut ko paņemtu no plauktiņa ar porcelāna traukiem, kleitas jostas gali bija nokārušies gandrīz līdz grīdai.
Džeimijs, sievieti ieraudzījis, sastinga.
- Dženij, viņš ierunājās.
Sieviete pagriezās, un es paguvu baltajā sejā pamanīt tikai uzacis, melnas kā tintes spalvas, un zilas, plati ieplestas acis, bet tad viņa jau metās virsū brālim.
- Džeimij! Lai cik sieviete bija maza, apskāviens iznāca tik spēcīgs, ka brālis sašūpojās. Džeimija rokas automātiski apskāva māsu, un kādu bridi abi tā stāvēja: viņa cieši piekļāvusi seju brāļa kreklam, bet viņš uzlicis roku māsai uz kakla. Džeimija sejā atspoguļojās tāds neskaidrības un ilgpilna prieka sajaukums, ka jutos gandrīz lieka.
Tad sieviete, kaut ko murminādama gēlu valodā, piekļāvās Džeimijam vēl ciešāk, un viņa seja pauda šoku. Viņš satvēra māsu aiz rokām, atstūma no sevis un paskatījās uz leju.
Abas sejas bija ļoti līdzīgas tās pašas savādi ieslīpās, zilās acis un platie vaigu kauli. Tas pats plānais, kumpainais deguns, mazu drusciņu par garu. Vienīgi Džeimijs bija gaišs, bet viņa māsa tumsnēja ar veselu gūzmu cirtainu, melnu matu, kas ar zaļu lenti bija sasieti pakausī.
Dženija bija skaista, ar izteiktiem vaibstiem un alabastra baltu ādu. Un viņa nepārprotami bija grūtniecības pēdējos mēnešos.
Džeimijam bija nobālējušas lūpas.
- Dženij, viņš čukstēja, purinādams galvu. Ak, Dženij! Mo cridh![9]
Tajā brīdī Dženijas uzmanību piesaistīja mazs bērns, kas parādījās
durvīs, un viņa atkāpās no Džeimija, nepamanījusi brāļa apjukumu. Sieviete, iedrošinoši kaut ko runādama, aiz rokas ieveda puišeli istabā. Puika mazliet palika iepakaļ, drošības pēc iebāza mutē īkšķi un gar mātes brunčiem lūrēja uz svešajiem cilvēkiem.
Skaidri varēja redzēt, ka Dženija ir puikas māte. Mazajam bija viņas biezie, melnie mati un stūrainie pleci, bet seja gan nebija Dženijas.
- Šis ir mazais Džeimijs, viņa paziņoja, lepni skatīdamās uz dēlēnu. Un tas ir tavs tēvocis Džeimijs, mo cridh, tas, kura vārdā tu esi nosaukts.
- Manā vārdā? Tu nosauci viņu manā vārdā? Džeimijs izskatījās l<<i cīkstonis, kuram tikko pamatīgi iebelzts pa vēderu. Viņš kāpās atpakaļ no mātes un bērna, līdz uzdūrās krēslam un iekrita tajā, it kā kājas Initu saļimušas. Viņš aizsedza ar rokām seju.
Tagad Džeimija māsa jau saprata, ka kaut kas nav kārtībā. Sieviete piesardzīgi pieskārās brālim pie pleca.
- Džeimij? Kas noticis, mīļais? Vai tu esi slims?
Tad viņš paskatījās augšup uz māsu, un es redzēju, ka viņa acis ir pilnas asaru.
- Vai tev tas patiešām bija jādara, Dženij? Vai tev liekas, ka es jau neesmu gana cietis… par to, ka ļāvu tam notikt… un tev Rendela banduberns bija jānosauc manā vārdā, lai visu mūžu man pārmestu?
Dženijas seja, kas jau no dabas bija balta, zaudēja jebkādas krāsas zimes.
- Rendela bandubērns? viņa truli pārprasīja. Tu domā, Džona Rendela? Sarkansvārču kapteiņa?
- Jā, sarkansvārču kapteiņa. Dieva dēļ, kura vēl cita? Tu jau droši vien viņu atceries, vai ne? Džeimijs bija pietiekami atguvies, lai spētu bārstīt ierastās ironiskās piezīmes.
Dženija, vienu izliekto uzaci savilkusi aizdomās, cieši noskatīja brāli.
- Vai tu, puis, esi zaudējis apjēgu? viņa noprasīja. Vai arī pa ceļam esi iedzēris pāri mēram?
- Man nevajadzēja atgriezties, Džeimijs purpināja. Tad viņš piecēlās, solis mazliet samisējās, kad viņš nepieskaroties centās paiet māsai garām. Bet viņa stāvēja kā zemē iemieta un sakampa brāli aiz rokas.
- Izlabo, brāl, ja es kļūdos, Dženija lēnām sacīja, bet man ir stipras aizdomas: tu gribi teikt, ka esmu kļuvusi par kapteiņa Rendela piegulētāju, un es sev jautāju: vai cirmeņi iemitinājušies tavās smadzenēs, ka tu tā domā?
- Ak, cirmeņi? Džeimijs apcirtās pret māsu, lūpas sarūgtinājumā raustījās. Kaut tā būtu; es labāk būtu miris un kapā, nekā redzētu savu māsu tādā ķezā. Viņš sagrāba Dženijas plecus un viegli sapurināja, kliegdams: Kāpēc, Dženij, kāpēc? Par to, ka manis dēļ esi iedzinusi sevi postā, man ir tāds kauns, ka es varētu nomirt. Bet šis… Tad viņš pameta rokas gaisā, izmisuma žestā norādot uz izspīlēto vēderu, kas apsūdzoši pacēlās zem gaišā tērpa.