Džeimijs strauji pacirtās uz durvju pusi, un pavecāka sieviete, kurai brunčos turējās bērns un kura visu laiku bija kāri klausījusies, satraukumā atrāvās.
- Man nevajadzēja šurp nākt. Es došos projām.
- Neko tādu tu nedarīsi, Džeimij Freizer, viņa māsa asi noskaldīja. Vismaz tik ilgi, kamēr nebūsi mani uzklausījis. Tā kā tu gribi zināt, tad apsēdies un es tev izstāstīšu visu par kapteini Rendelu.
- Es negribu zināt! Es neko negribu dzirdēt! Kad māsa viņam tuvojās, Džeimijs strauji pagriezās pret logu, no kura varēja redzēt pagalmu. Viņa sekoja brālim, sakot: Džeimij… -, bet viņš ar sparīgu žestu viņu atraidīja.
- Nē! Nerunā ar mani! Es teicu, ka nespēju to paciest!
- Ak, vai tad tas ir tiesa? Dženija noskatīja brāli, kurš stāvēja pie loga, kājas iepletis, rokas atspiedis uz palodzes un muguru stūrgalvīgi viņai uzgriezis. Dženija iekoda lūpā, un sievietes sejā parādījās izteiksme, kas liecināja, ka viņa kaut ko apsver. Zibens ātrumā viņa pieliecās, un roka aši kā uzbrūkoša čūska pašāvās Džeimij am zem kiltiem.
Viņš ierēcās drausmīgās dusmās un no lielā pārsteiguma stīvi izslējās. Džeimijs mēģināja pagriezties, bet sastinga, jo māsa acīmredzot bija ciešāk saspiedusi pirkstus.
- Ir vīri, kas ir saprātīgi, viņa sacīja man, piemiedzot ar aci, un ir dzīvnieki, kas ir stumjami un grūžami. Un vēl ir tādi, ar kuriem nevar darīt neko, iekams neesi sagrābis tos aiz pautiem. Un tagad tu varēsi manī pieklājīgi paklausīties, viņa sacīja brālim, ja ne, es varu mazliet pagriezt. Nu?
Džeimijs stāvēja rāms, pietvīcis sarkans un smagi elsa caur sakostiem zobiem.
- Es noklausīšos, kas tev sakāms, viņš valdījās, un tad es apgriezīšu tev sprandu, Dženit! Laid vaļā!
Tiklīdz viņa to izdarīja, Džeimijs apcirtās kā viesulis.
- Pie velna, ko tu iedomājies? viņš noprasīja. Centies apkaunot mani sievas priekšā? Dženiju brāļa dusmu lēkme nemaz neuztrauca. Viņa pašūpojās uz papēžiem, izsmējīgi noskatot mani un savu brāli.
- Nu, ja jau viņa ir tava sieva, tad tavus pautus laikam pazist labāk nekā es. Neesmu tos redzējusi kopš tiem laikiem, kad tu iemācījies pats mazgāties. Esi drusku paaudzies, ko?
Džeimija seja piedzīvoja vairākas biedējošas pārejas stadijas, kad pieklājīgas uzvedības normas cīnījās ar jaunākā brāļa primitīvu impulsu iebelzt māsai pa galvu. Beidzot labas manieres guva virsroku un viņš izspieda caur zobiem ar tādu pašcieņu, cik nu spēja savākt:
- Liec manus pautus mierā! Un, tā kā tu nevari rimties, tad pastāsti man par to Rendelu. Pastāsti, kāpēc tu izvēlējies nepaklausīt manām pavēlēm un likt negodā sevi un visu dzimtu.
Dženija iespieda rokas sānos un izslējās visā augumā, gatava cīņai. Viņa prata labāk savaldīt savu temperamentu, tomēr viņai tāds, neapšaubāmi, bija.
- Ak, es nepaklausīju tavām pavēlēm, ko? Un tas tevi kremt, vai ne, Džeimij? Tu zini labāk, un mēs visi darīsim, kā tu teiksi, citādi, bez šaubām, nonāksim pie ubaga tarbas. Viņa nikni uzbruka brālim. Un, ja es todien būtu darījusi, kā tu teici, tad tu beigts gulētu sētsvidū, tēvs būtu pakārts vai ielikts cietumā par Rendela slepkavību un visa zeme par sodu būtu aizgājusi kronim. Nemaz nerunājot par mani, kad man vairs nebūtu jumta virs galvas un visa ģimene pagalam, tad man vajadzētu iztiku ubagot ceļmalās.
Tagad Džeimijs nebija bāls, bet dusmās pietvīcis koši sarkans.
- Kā ta', un tu izvēlējies pārdoties, nevis ubagot! Es labāk nosmaktu savās asinīs un noskatītos, kā tēvs un zeme līdz ar mani nonāk ellē, un tu to labi zini!
- Skaidrs, ka zinu! Tu, Džeimij, esi pamuļķis un vienmēr tāds esi bijis! māsa dusmās atcirta.
- Un to saki tu! Tev vēl nepietiek, ka esi aptraipījusi savu un manu labo vārdu, tu turpini un izrādi savu negodu pa visu apkārtni!
- Lai gan tu esi mans brālis, Džeims Freizer, ar mani tu tā nerunāsi! Ko tu ar to gribi teikt "manu negodu"? Tu lielais muļķi, tu…
- Ko es ar to gribu teikt? Kad tu staigā apkārt, piepūtusies kā milzu krupis? Ar nicinošu rokas kustību viņš attēloja māsas grūtnieces vēderu.
Dženija soli atkāpās, atvēzējās un no visa spēka, cik spēja sakopot, iezvēla viņam pļauku. No trieciena Džeimija galva pasitās atpakaļ un uz kakla palika balti pirkstu nospiedumi. Viņš lēnām pacēla roku pie sitiena vietas un neizpratnē blenza uz māsu. Acis Dženijai bīstami zaigoja, un krūtis dusmās cilājās. Vārdi starp baltajiem, sakostajiem zobiem gāzās straumē.
- Ak, krupis? Smirdīgais gļēvuli… tev nav vairāk dūšas kā pamest mani neziņā, vai esi miris vai sēdi cietumā, ne pušplēsta vārda nedēļām ilgi, un tad kādā jaukā dienā tu te iesoļo turklāt ar sievu -, sēdi manā dzīvojamā istabā un apsaukā mani par krupi, piegulētāju un…
- Es neteicu, ka tu esi piegulētāja, bet vajadzēja! Kā tu varēji…
Par spīti augumu atšķirībām, brālis un māsa tagad stāvēja viens
otram pretī gandrīz deguns pret degunu un šņāca, cenšoties valdīt savas skanīgās balsis, lai nepiebļautu visu lielo māju. Bet pūles bija veltas, spriežot pēc tā, ka es manīju neuzkrītoši pavīdam dažādas ziņkāres pilnas sejas lūkojamies no virtuves, priekšnama un pa logu. Nav šaubu, ka Broktūrekas pilskungs sarīkojis saistošu atgriešanos.
Nospriedu, ka būs labāk, ja ļaušu viņiem izrunāties divatā, tāpēc klusiņām izgāju priekšnamā, neveikli pamāju ar galvu vecākajai sievietei un devos ārā pagalmā. Tur bija maza lapenīte ar soliņu, es apsēdos uz tā un ar interesi vēros apkārt.
Blakus lapenei atradās mazs nožogots dārziņš, kurā ziedēja vasaras pēdējās rozes. Vēl tālāk bija redzama, kā Džeimijs to dēvēja, "baložu būda"; es vismaz tā domāju, spriežot pēc dažādiem baložiem, kas lidinājās iekšā un ārā atvērtajās režģu durtiņās ēkas augšpusē.
Es zināju, ka muižā ir šķūnis un skābbarības novietne; tām jābūt mājas otrā pusē, kur ir klēts, vistu aploks, sakņu dārzs un novārtā pamesta kapela. Un šajā pusē vēl palika neliela akmens ēciņa, kuras nolūks nebija skaidrs. No tās nāca rudenīgs vējiņš; es paošņāju gaisu un tiku atalgota ar sātīgu apiņu un rauga smārdu. Tas bija brūzis, kur gatavoja alu un miestiņu muižas vajadzībām.
Ceļš, kas gāja garām vārtiem, veda nelielā uzkalnā. Kamēr es skatījos, tā virsotnē parādījās un nokrēslā iezīmējās pulciņš vīru. Likās, ka viņi mirkli kavējas uz vietas it kā atvadīdamies. Tā arī bija, jo lejā nonāca tikai viens no viņiem, pārējie tieši pāri laukiem devās uz tālumā redzamo māju puduri.
Kad tas vienīgais nāca lejup, ievēroju, ka vīrietis stipri klibo. Iemesls kļuva skaidri redzams, tiklīdz viņš ienāca pa vārtiem. Labās kājas vietā zem ceļa bija koka protēze.
Kaut arī svešinieks kliboja, viņa kustības bija jauneklīgas. Patiesībā, kad viņš pienāca tuvāk lapenei, redzēju, ka viņam ir tikai pāri par divdesmit gadiem. Viņš bija gara auguma, gandrīz tikpat garš kā Džeimijs, bet krietni šaurāks plecos un tievs, faktiski varētu teikt, kaulains.
Vīrietis apstājās pie lapenes ieejas, smagi uzgūla režģim un ar interesi raudzījās manī. Pāri augstajai pierei krita biezi, brūni mati, un dziļi iegrimušajās, brūnajās acīs atspoguļojās laba oma.
Kamēr es gaidīju ārā, Džeimija un viņa māsas balsis bija kļuvušas skaļākas. Siltā laika dēļ logi bija atvērti, un no šejienes diezgan labi varēja dzirdēt strīdniekus, kaut arī ne katru vārdu varēja saprast.