- Okšķerīgā, uzmācīgā kuce! rēnajā vakarā skaļi noplīkšķēja Džeimija balss.
- Un tev nav tik daudz goda, lai… Viņa māsas atbildi aizrāva pēkšņi uzpūtuši brāzma.
Jaunpienācējs viegli ar galvu pameta uz māju pusi.
- Ak tad Džeimijs pārnācis.
Es pamāju ar galvu, nezinādama, vai man vajadzētu nosaukt savu vārdu. Tam nebija nozīmes, jo jaunais vīrietis pasmaidīja un palocīja galvu.
- Es esmu īans Marejs, Dženijas vīrs. Un jūs laikam būsiet… ak…
- Tā ārmaliešu skuķe, kuru Džeimijs apprecējis, es pabeidzu teikumu viņa vietā. Mans vārds ir Klēra. Tad jūs jau zinājāt? es iejautājos, kad viņš sāka smieties. Domas joņoja. Dženijas vīrs?
- O jā. Mums to pavēstīja Džo Ors, kas to atkal bij dzirdējis no skārdnieka Ārdraiga. Kalnienē neko ilgi nevar paturēt noslēpumā. Tev tas jāzina, pat ja esi precējusies tikai knapi mēnesi. Dženija jau nedēļām ilgi lauza galvu, kāda tu būsi.
- Padauza! mājā auroja Džeimijs. Dženijas vīrs ne aci nepamirkšķināja, bet turpināja mani pētīt ar draudzīgu ziņkārību.
- Smuka merģele, viņš atzina, mani atklāti noskatījis. Vai tev patīk Džeimijs?
- Nu… jā. Jā, patīk, es mazliet izbrīnīta atbildēju. Pamazām jau biju pieradusi pie vairumam kalniešu raksturīgā tiešuma, tomēr šad un tad tas mani pārsteidza nesagatavotu.
Vīrietis savilka lūpas un palocīja galvu, kā pauzdams savu apmierinātību, tad apsēdās man blakus uz sola.
- Labāk dosim viņiem vēl kādu brīdi laika, viņš sacīja, pamādams uz mājas pusi, kur tagad klaigāšana notika gēlu valodā. Likās, viņu itin nemaz neinteresē strīda iemesls. Kad sekstes gaisā, Freizeri nevienā neklausās. Vispirms viņi izklaigājas, un tad reizēm izdodas viņus vest pie prāta, bet pirms tam nekad.
- Jā, esmu pamanījusi, es sausi piekritu, un jaunais paziņa sāka smieties.
- Ak, tad esat precējušies jau gana ilgi, lai to ievērotu, ko? Mēs dzirdējām, kā Dūgals piespieda Džeimiju tevi precēt, viņš sacīja, nelikdamies ne zinis gar strīdu, bet visu uzmanību veltīdams man. Bet Dženija teica, ka vajagot ko vairāk par Dūgalu Makenziju, lai piespiestu Džeimiju darīt to, ko viņš nevēlas. Tagad, kad tevi redzu, saprotu, kamdēļ viņš paklausīja. īans savilka uzacis, mudinādams mani paskaidrot tuvāk, bet pieklājīgi neuzstāja.
- Laikam jau viņam bija savi iemesli, es noteicu, cenšoties sadalīt uzmanību starp manu sarunu biedru un mājā notiekošo, kur cīņas trokšņi turpinājās. Es negribu… tas ir, es ceru… īans pareizi iztulkoja manu svārstišanos un skatienu uz dzīvojamās istabas logiem.
- 0, laikam jau tev ir kāds sakars ar to. Bet viņa izvilks no brāļa visu, vai tu tur būsi vai ne. Zini, viņa briesmīgi mīl Džeimiju un raizējās, kamēr viņa nebij mājās, īpaši, kad tik pēkšņi nomira tēvs. Tu to zini? Brūnās acis bija vērīgas un tiešas, it kā gribēdamas izmērīt, cik liela uzticēšanās valda starp mani un Džeimiju.
- Jā, Džeimijs stāstīja.
- Ahā. Viņš pamāja uz māju. Tad vēl tas, ka viņa ir grūta.
- Jā, arī to es pamanīju.
- Būtu grūti nepamanīt, vai ne? īans par atbildi pasmaidīja, un mēs abi sākām smieties. Tad viņa kļūst kašķīga, bet es viņai to nepārmetu. Tomēr tik drosmīgs, lai ielaistos strīdā ar sievieti devītajā mēnesī, es neesmu. Viņš atlaidās un izstiepa sev priekšā koka kāju.
- Zaudēju pie Domjē, karojot kopā ar Fērgusu nik Leodas, viņš pastāstīja. Sprāgstoša lode. Vakaros drusku smeldz. Vīrietis paberzēja kāju tieši virs ādas manšetes, kas noturēja kāju pie stumbeņa.
- Vai esi mēģinājis ierīvēt ar Gileādas balzamu? es jautāju.
Ūdenspipars vai sautētas rūtas arī labi palīdz.
- Ūdenspiparu neesmu provējis, viņš ieinteresēts atbildēja.
Pajautāšu Dženijai, vai viņa zina, kā to gatavo.
- O, es ar prieku sataisīšu. Man šis vīrietis patika. Atkal paskatījos uz mājas pusi. Ja mēs tik ilgi te paliksim, šaubīdamās piebildu. Kādu brīdi tērzējām par šo un to, abi ar vienu ausi klausīdamies strīdā aiz logiem, līdz īans parāvās uz priekšu, rūpīgi noliekot savu mākslīgo kāju zem sevis, un tikai tad piecēlās.
- Laikam tagad mums vajadzētu iet. Ja kāds no viņiem paklusēs pietiekami ilgi, lai sadzirdētu otru, tad būs sāpīgi.
- Cerams, ka tās būs vienīgās sāpes.
īans iesmējās.
- O, nedomāju, ka Džeimijs viņai sitīs. Viņš ir pieradis izturēt izaicinājuma priekšā. Dženija varētu iesist viņam pliķi, bet neko vairāk.
- Viņa jau to izdarīja.
- Nu, šaujamie visi ieslēgti, naži ir ķēķī, ja nu vienīgi tie, kas Džeimijam līdzi. Un nedomāju, ka viņš ļaus māsai pienākt tik tuvu, lai viņa varētu dabūt dunci. Nē, viņiem nekas nedraud. īans apstājās pie durvīm. Kas attiecas uz mums abiem… viņš nopietni piemiedza ar aci, …tas ir cits jautājums.
Kad īans ienāca mājā, kalpones satrūkās un pašķīda uz visām pusēm. Tikai saimniecības vadītāja ar Džeimija vārdabrāli pie varenajām krūtīm joprojām kā apburta kavējās pie dzīvojamās istabas durvīm, nespējot atrauties no aizraujošās scēnas. Sieviete bija tik ļoti iegrimusi notiekošajā, ka brīdī, kad īans viņu uzrunāja, viņa salēcās, it kā viņš būtu viņai iedūris ar cepures adatu, un piespieda savai strauji pukstošajai sirdij roku.
īans pieklājīgi pamāja viņai ar galvu, paņēma mazo zēnu un pirmais devās iekšā dzīvojamā istabā. Mēs apstājāmies turpat pie sliekšņa, lai novērtētu situāciju. Brālis un māsa uz mirkli bija apklusuši, lai ievilktu elpu, bet spuras joprojām bija gaisā un abi lūrēja viens uz otru kā niknuma pārņemti runči.
Mazais Džeimijs, ieraudzījis māti, sāka grozīties un spārdīties, lai izrautos tēvam no rokām, un, ticis uz grīdas, traucās pie Dženijas kā mājās atgriezies pasta balodis. "Mammu!" viņš sauca. "Klēpī! Džeimijs grib klēpī!" Pagriezusies viņa pacēla zēnu un piekļāva sev pie pleca kā vairogu.
- Mīļumiņ, vai tu vari pateikt tēvocim, cik tev gadu? Dženija jautāja, pārslēgusi balsi uz dudināšanu, aiz kuras tomēr vēl skaidri skanēja zobenu tērauds. Zēns to sadzirdēja; viņš pagriezās un piespieda seju mammai pie kakla. Viņa automātiski glāstīja bērna muguriņu, joprojām nikni blenzdama brālī.
- Tā kā viņš nesaka, es pateikšu. Šī gada augustā Džeimijam palika divi gadi. Ja tu proti rēķināt par ko es ļoti šaubos -, tad saskaitīsi, ka viņš ieņemts sešus mēnešus pēc tam, kad pēdējo reizi redzēju tavu Rendelu, kas tepat mūsu pagalmā ar zobenu sita no mana brāļa ārā pēdējo dzīvību.
- Ak tad tā? Džeimijs paglūnēja uz māsu. Es dzirdēju kaut ko citu. Visi zina, ka tu ar to vīrišķi likies gultā un ne vienu reizi vien, bet kā ar miļāko. Šis ir viņa bērns. Džeimijs nicinoši pameta skatienu uz savu vārdabrāli, kurš bija pagriezies, lai zem mammas zoda lūrētu uz lielo, trokšņojošo svešinieku. Es tev ticu, ka šis jaunais bastards nav viņa; Rendels līdz martam bija Francijā. Tātad tu esi ne tikai padauza, bet arī neizvēlīga. Kurš tad aplaimojis tevi ar pēdējo brēkuli?
Man blakus stāvošais jaunais vīrietis ieklepojās, tādējādi pārtraukdams istabā valdošo spriedzi.
- Es, viņš klusi sacīja. Un arī ar to. Koka kājas dēļ viņš stīvi pagāja uz priekšu, paņēma mazo zēnu no dusmīgās mātes rokām un uzsēdināja sev uz rokas. Kādu dienu būs man līdzīgs.