Patiesībā, skatot abas sejas vīrieša un zēna -, varēja redzēt, ka tās ir gandrīz vienādas, izņemot viena apaļos vaigus un otra kumpaino degunu. Tāda pati augsta piere un plānas lūpas. Tādas pašas izliektas uzacis virs tādām pašām tumšām, valgi brūnām acīm. Džeimijs uz viņiem skatījās ar tādu izteiksmi, it kā būtu dabūjis pa muguru ar smilšu maisu. Viņš aizvēra muti un norija siekalas, acīmredzot nezinādams, ko tagad iesākt.
- īan, viņš izmocīja vārgā balsī. Tad tu esi precējies?
- 0 jā, jautri attrauca viņa švāģeris. Citādi nebūtu labi, vai ne?
- Skaidrs, Džeimijs nomurmināja. Viņš noklepojās un pamāja ar galvu jauniegūtajam māsasvīram. Tas ir… ē… ļoti laipni, īan. Tas ir, es gribēju teikt, apprecēt viņu. Ārkārtīgi laipni.
Juzdama, ka šajā brīdī Džeimijam varētu noderēt morāls atbalsts, es nostājos vīram blakus un pieskāros viņa rokai. Dženijas acis domīgi kavējās pie manis, bet viņa neko neteica. Džeimijs paskatījās apkārt un likās satrūcies, mani ieraugot, it kā būtu aizmirsis par manu eksistenci. Un kāds tur brīnums, ja tā būtu, es nodomāju. Bet viņš vismaz, šķiet, priecājas par iejaukšanos un pastiepa roku, lai pievilktu mani tuvāk.
- Mana sieva, Džeimijs strupi paziņoja. Tad ar galvu norādīja uz Dženiju un īanu. Mana māsa un viņas… ē… viņš apklusa, kamēr mēs ar īanu apmainījāmies pieklājīgiem smaidiem.
Dženija neļāva pieklājības normām novirzīt viņu no galvenā.
- Ko tu ar to gribi teikt, ka īans, mani apprecot, bijis laipns? Dženija noprasīja, neliekoties ne zinis par iepazīstināšanu. It kā es nebūtu nekas! īans jautājoši pavērās sievā, un viņa nievājoši pameta ar roku uz Džeimiju. Viņš domā, ka tu biji laipns, paņemot mani tādu aptraipītu! Dženija nosprauslojās tik skaļi, kas darītu godu pat divreiz lielākam cilvēkam. Muldoņa!
- Aptraipītu? īans izskatījās satrūcies, un Džeimijs pēkšņi pieliecās un cieši satvēra māsu aiz augšdelma.
- Vai tu viņam neizstāstīji par Rendelu? Izklausījās, ka viņš ir patiesi satriekts. Dženij, kā tu tā varēji?
Tikai tas, ka īans bija satvēris Dženijas otru roku, kavēja viņu mesties brālim pie rīkles. īans stingri pabīdīja sievu sev aiz muguras un pagriezies ielika viņai rokās mazo Džeimiju, tā ka viņai vajadzēja satvert bērnu, citādi tas nokristu zemē. Tad īans apņēma ap pleciem lielo Džeimiju un taktiski aizveda drošā attālumā.
- Diez vai šis jautājums apspriežams dzīvojamā istabā, viņš sacīja klusā un zemā balsī, bet, iespējams, tev būs noderīgi uzzināt, ka tava māsa kāzu naktī bija jaunava. Galu galā es to varu apliecināt.
Tagad Dženijas taisnās dusmas sadalījās puslīdz vienādi starp brāli un vīru.
- Kā tu uzdrošinies manā klātbūtnē sacīt tādas lietas, īan Marej? sieviete uzšvirkstēja. Vai arī kad manis nav klāt! Mana kāzu nakts ir tikai mana un tava darīšana katrā ziņā ne viņai Tā tik trūka, lai tu viņam vēl parādītu palagus no kāzu nakts!
- Nu, ja es to izdarītu, tad viņam mute būtu ciet, vai ne? īans samiernieciskā tonī noteica. Nu, nu, mo dhu, tev nevajag tā uztraukties, tas nav labi mazajam. Un klaigāšana uztrauc ari mazo Džeimiju. Viņš pastiepa rokas pēc dēla, kurš klusi šņaukājās, īsti nezinādams, vai tagad vajadzētu raudāt. īans pameta ar galvu man un ar acīm norādīja Džeimija virzienā.
Uztvērusi mājienu, es paņēmu Džeimiju pie rokas un aizvilku uz atzveltnes krēslu neitrālā teritorijā. īans līdzīgi bija iekārtojis Dženiju uz dīvāniņa un stingri uzlicis viņai roku uz pleca, lai noturētu uz vietas.
- Nu tad… Par spīti neuzkrītošajai ārienei, īanam Marejam nenoliedzami bija zināma teikšana. Turēju roku Džeimijam uz pleca un jutu, ka sasprindzinājums pamazām aizplūst.
Iedomājos, ka istaba mazliet atgādina boksa ringu, kur pretējos stūros cīkstoņi nemierīgi trinas, trenera gādīgās rokas pieskatīti, gaidīdami signālu, kad atkal varēs mesties cīņā.
īans smaidīdams pamāja sievasbrālim ar galvu.
- Džeimij! Zini, vecais, man liels prieks tevi redzēt. Mēs priecājamies, ka esi atgriezies mājās un sieva līdz ar tevi. Vai ne, mo dhu? viņš noprasīja Dženijai. Varēja redzēt, ka īana pirksti ciešāk saspiež sievas plecu.
Viņa nebija no tām, ko varēja izrīkot ar varu. Lūpas sakniebās šaurā līnijā, it kā būtu aizzīmogotas, tad negribīgi pavērās, lai izspiestu vārdus.
- Tad jau redzēs, sieviete izmeta un atkal saknieba lūpas.
Džeimijs nobrauca ar roku pa seju, tad pacēla galvu un bija gatavs
jaunam raundam.
- Es taču redzēju, ka tu iegāji mājā kopā ar Rendelu, viņš stūrgalvīgi atgriezās pie sava. Un, spriežot pēc tā, ko viņš man vēlāk sacīja… kā viņš varēja zināt, ka tev uz krūts ir dzimumzīme?
Dženija skali nosprauslājās.
- Vai tu atceries visu, kas todien notika, vai ari kapteinis ar zobenu izklapēja no tevis atmiņu?
- Protams, atceros! Es to nekad neaizmirsīšu!
- Tad varbūt tu atceries, ka vienā bridi es viņam pamatīgi iebelzu ar celi pa kājstarpi?
Džeimijs piesardzīgi ierāva galvu plecos.
- Nu, atceros.
Dženijai lūpās parādījās pārākuma smaids.
- Nu tādā gadījumā, ja tava sieva, kura ir šeit klāt, starp citu, tu galīgi neproti uzvesties, tev vienreiz vajadzētu pateikt, kā viņu sauc, bet lai nu paliek ja viņa izturētos pret tevi līdzīgi un tu to pārpārēm esi pelnījis kā tu domā, vai pēc pāris minūtēm tu spētu pildīt savus vira pienākumus?
Džeimijs, kurš jau vēra muti atbildei, pēkšņi to aizvēra. Viņš ilgi nenovērsdamies skatījās uz māsu, tad viens lūpu kaktiņš viegli noraustījās.
- Tad jau redzēs, viņš izmeta. Lūpas atkal noraustījās. Līdz šim viņš bija sēdējis, saliecies uz priekšu, tagad atgāzās atpakaļ un lūkojās Dženijā ar viegli skeptisku sejas izteiksmi, kā jaunākais brālis klausās vecākās māsas pasakās, juzdamies pietiekami vecs, lai brīnītos, bet pret savu gribu viņai tomēr mazliet ticēdams.
- Patiešām?
Dženija pagriezās pret vīru.
- Atnes palagus, īan! viņa pavēlēja.
Džeimijs padodoties pacēla abas rokas.
- Nē! Nē, es tev ticu. Tikai tas, kā viņš izturējās pēc…
Dženija nomierinājusies un augstsirdīga savā uzvarā ieslīga īana apskāvienā un cieši, cik nu lielais vēders ļāva, piespieda sev bērnu.
- Nu, pēc tā, ko Rendels teica ārā, diez vai viņš savu vīru priekšā varēja atzīties, ka ir nespējīgs, vai ne tā? Viņam vajadzēja izlikties, ka savu solījumu izpildījis, vai ne? Un, viņa atzina, man jāsaka, ka tas vīrietis bij ļoti nepatīkams; viņš man iesita un saplēsa kleitu. Patiesību sakot, viņš ar savu centību mani gandrīz noveda līdz ģībonim, bet, kad atguvos un atkal pieklājīgi saģērbos, angļi jau bij projām un tu līdz ar viņiem.
Džeimijs izdvesa garu nopūtu un uz mirkli aizvēra acis. Lielās rokas gulēja uz ceļiem, es vienai uzliku savu plaukstu un viegli saspiedu. Viņš saņēma manu roku, atvēra acis, veltīja man vāju, atzinīgu smaidu un atkal pievērsās māsai.
- Labi, viņš noteica. Bet es gribu zināt, Dženij, vai tad, kad tu gāji ar viņu iekšā, vai tad tu zināji, ka viņš tev neko nepadarīs?
Dženija brīdi klusēja, bet skatiens ne uz mirkli nenovērsās no brāļa sejas, un beidzot viņa, viegli smaidīdama, noliedzoši papurināja galvu.
Ar izstieptu roku viņa apturēja Džeimija turpmākos iebildumus, un putna spārnam līdzīgās uzacis savilkās skaistā jautājuma grimasē.