- Un, ja tu savu dzīvību vari mainīt pret manu godu, tad saki, kāpēc mans gods ir mazvērtīgāks par tavu dzīvību? Māsas uzacis, tādas pašas, kādas rotāja brāļa seju, niknumā savilkās. Vai arī tu gribi teikt, ka es tevi nemīlu tikpat stipri kā tu mani? Bet, ja tu grasies tā teikt, Džeimij Freizer, tad es tev tagad saku: tas nav tiesa!
Māsa savu sakāmo vēl nebija pabeigusi, kad Džeimijs jau vēra muti, lai atbildētu, bet, izskanot pēdējam teikumam, viņš nezināja, ko teikt. Viņš spēji aizvēra muti, kamēr māsa turpināja izmantot savas labvēlīgās pozīcijas.
- Jo es tevi mīlu, kaut ari tu esi ietiepīgs, negudrs, ģeķīgs tukšpauris. Un es neļaušu tev izlaist garu uz ceļa sev pie kājām tikai tāpēc, ka tu vienreiz mūžā nespēj turēt ciet muti!
Divi zilu acu pāri nikni vērās viens otrā, uz visām pusēm šķiežot dzirksteles. Ar grūtībām norijis apvainojumus, Džeimijs izmisīgi meklēja saprātīgu atbildi. Likās, ka viņš pieņēmis lēmumu kaut ko darīt. Beidzot viņš izslēja plecus un padevās.
- Nu labi, piedod, Džeimijs sacīja. Man nebij taisnība, un es lūdzu tev piedošanu.
Krietnu brīdi brālis un māsa cieši lūkojās viens otrā, bet, lai kādu piedošanu viņš gaidīja no māsas, viņš to nesaņēma. Kodīdama lūpu, Dženija cieši pētīja Džeimiju, bet neko neteica. Beidzot viņš zaudēja pacietību.
- Es teicu, ka nožēloju! Ko vēl tu gribi? viņš uzstājīgi noprasīja. Vai tu gribi, lai es tavā priekšā metos ceļos? Ja vajag, es to darīšu, tikai pasaki!
Dženija lēnām purināja galvu, iekodusi lūpā.
- Nē, viņa beidzot sacīja, nevēlos, lai tu pats savā mājā mestos i eļos. Tomēr piecelies.
Džeimijs paklausīja, viņa nolika bērnu uz sēdekļa, piegāja pie brāļa un nostājās viņa priekšā.
- Novelc kreklu, viņa pavēlēja.
- Nevilkšu!
Viņa izrāva krekla apakšmalu no kiltiem un sniedzās pēc pogām. Daudz netrūka, ka viņš pretotos ar spēku, bet skaidri varēja redzēt, ka vai nu paklausīs, vai ļaus sevi izģērbt. Saglabādams, cik nu cieņas spēdams, Džeimijs atkāpās un, cieši sakniebis lūpas, novilka strīdīgo apģērba gabalu.
Dženija ar lielu loku gāja viņam apkārt un pētīja muguru, viņas sejā atspoguļojās tāda pati rūpīgi savaldīga vienaldzības izteiksme, kādu redzēju Džeimija sejā, kad viņš slēpa spēcīgas emocijas. Viņa pamāja ar galvu, it kā guvusi apstiprinājumu tam, ko jau bija paredzējusi.
- Nu, ja tu, Džeimij, esi uzvedies kā muļķis, tad izskatās, ka esi par to samaksājis. Viņa maigi ar roku apsedza vislielāko rētu uz brāļa muguras.
- Izskatās, ka tev stipri sāpējis. "Jā-
- Vai tu raudāji?
Viņa rokas pie sāniem nevilšus savilkās dūrēs. -Jā!
Dženija atkal paspēra dažus soļus, lai varētu ieskatīties brāļa sejā, smailais zods bija izsliets, un iešķībās acis raudzījās platas un spožas.
- Es arī, viņa klusi noteica. Katru dienu, kopš viņi tevi aizveda.
Sejas ar platajiem vaigu kauliem atkal bija viena otras spogulis, bet
to izteiksme bija tāda, ka es klusiņām piecēlos un izgāju virtuvē, lai atstātu viņus vienus. Kad man aiz muguras aizvērās durvis, es redzēju, ka Džeimijs satver māsas rokas un piesmakušā balsī kaut ko saka gēlu valodā. Dženija piegāja tuvāk, brālis viņu apskāva, un izspūrusī košā galva pieliecās pie tumšās.
27 pēdējais iemesls
Vakariņās mēs bijām gatavi vai vilku apēst, tad ļāvāmies miegam plašā, labi izvēdinātā guļamistabā un gulējām kā baļķi. Kad mēs nākamajā dienā pamodāmies, saule jau būtu augstu, ja vien debesis neklātu mākoņi. To, ka ir vēls, es jutu pēc rosības mājā, kad saime, cenšoties mūs nepamodināt, dara savus darbus, un pēc kārdinošajām smaržām, kas cēlās augšup pa kāpnēm.
Pēc brokastīm vīrieši gatavojās apmeklēt nomniekus, pārbaudīt žogus, salabot ratus un vispār baudīt dzīvi. Kad viņi priekšnamā vilka mugurā svārkus, īans pamanīja Dženijas lielo grozu, kas stāvēja uz galda pie spoguļa.
- Vai man atnest no dārza ābolus, Dženij? Tad tev nevajadzētu tik tālu iet.
- Laba doma! iesaucās Džeimijs, uzmetot vērtējošu skatienu māsas milzīgajam vēderam. Ja nu viņa pa ceļam izmetas.
- Es tūlīt nometīšu tevi tur, kur tu stāvi, Džeimij Freizer, Dženij a asi atcirta, mierīgi palīdzēdama īanam uzvilkt svārkus. Esi vienreiz noderīgs un paņem to mazo briesmoni sev līdzi. Kruķa kundze ir mazgātavā; puiku vari tur atstāt. Viņa pakustināja kāju, tādējādi nokratot mazo Džeimiju, kas turējās mātei svārkos un visu laiku monotoni īdēja: "Opā, opā."
Viņa tēvocis paklausīgi paķēra mazo briesmoni ap vidu, pagrieza ar galvu uz leju un sajūsmā spiedzošu izlika aiz durvīm.
- Ah! Dženija apmierināta nopūtās un pieliecās tuvāk pie spoguļa zelta ietvara, lai nopētītu, vai labi izskatās. Viņa apslapināja mutē pirkstu un pieglauda uzacis, tad aizdarīja kleitas pogas pie kakla. Cik jauki apģērbties, ja kāds nekarājas tev brunčos vai ap ceļgaliem. Dažkārt nevaru ne aiziet uz mazmājiņu, ne pateikt kaut vienu teikumu, lai netiktu pārtraukta.
Dženijas vaigi bija piesārtuši, un zilā zīda kleita izcēla tumšo matu spožumu. īans pasmaidīja, siltās, brūnās acis kvēloja, raugoties ziedošajā sievā.
- Nu tagad tev būs brīvs brīdis, lai aprunātos ar Klēru. Savilcis uzacis, viņš palūkojās manī. Droši vien viņa prot pietiekami labi uzvesties, lai paklausītos, bet. Dieva dēļ, nerādi savas dzejas, citādi mēs ar Džeimiju vēl nebūsim atpakaļ, kad viņa ar nākamo pasta karieti jau trauksies atpakaļ uz Londonu.
Vīra ķircināšanās Dženiju nesatrauca, viņa tikai pasita īanam zem deguna knipi.
- Par to nu es, mans draugs, neraizējos. Nākamā pasta kariete ies tikai nākamā gada aprīlī, un līdz tam laikam Klēra ar mums būs jau apradusi. Taisies nu prom, Džeimijs gaida.
Kamēr vīri kārtoja saimniecības lietas, mēs ar Dženiju vadījām laiku dzivojamā istabā, viņa adīja, bet es tinu kamolā šādus tādus dzijas galus un kārtoju krāsainos zīda diegus.
Ārēji draudzīgas, mēs sarunājoties piesardzīgi laipojām un viena otru ar acs kaktiņu vērojām. Džeimija māsa un Džeimija sieva; Džeimijs bija centrālais punkts, ap kuru, kaut vārdos nenosauktu, riņķoja mūsu domas.
Kopēja bērnība Dženiju un Džeimiju saistīs uz mūžu, kā viena auduma velkus un audus, bet musturi atšķirtības, aizdomu un pēc tam laulību dēļ vairs nebija tik skaidri. īana pavediens metos ieaudās jau no paša sākuma, bet manējais gan bija jauns. Kā veidosies šis raksts, kad dažādie pavedieni nospriegosies cits pret citu?
Mūsu saruna grozījās ap nenozīmīgām tēmām, bet zem šīs virskārtas skaidri runāja skaļi nepateikti vārdi.
- Vai kopš mātes nāves saimniecību tu vadīji viena pati?
- 0 jā. No desmit gadu vecuma.
Es viņu auklēju un mīlēju kā mazu zēnu. Ko tu darīsi ar vīru, kuru es palīdzēju izveidot?
- Džeimijs saka, tu esot reti laba dziedniece.
- Es pārsēju viņam plecu, kad mēs iepazināmies.
Jā, esmu laba dziedniece un laipna. Un es par viņu parūpēšos.
- Dzirdēju, jūs ļoti drīz apprecējāties.
Vai tu apprecēji manu brāli zemes un naudas dēļ?
- Jā, tas notika ļoti ātri. Es lidz laulībām pat nezināju Džeimija īsto uzvārdu.
Man nebija ne jausmas, ka viņam pieder muiža; es varēju viņu apprecēt tikai viņa paša dēļ.
Un tā turpinājās visu rita cēlienu, viegla launaga laikā un jau pēcpusdienā, kad mēs, viena otru vērtējot, apmainījāmies pieklājības frāzēm, informācijas druskām, viedokļiem, nelieliem, piesardzīgiem jokiem. Sievieti, kura kopš desmit gadu vecuma vadīja lielu saimniecību un kura kopš tēva nāves un brāļa pazušanas tika galā ar muižu, nevarēja novērtēt ar vieglu roku. Netiku gudra, ko viņa par mani domā, jo likās, ka viņa tikpat labi kā brālis prata slēpt savas domas.