Kad kamīna pulkstenis sāka sist piekto stundu, Dženija nožāvājās un izstaipījās, bet apģērba gabals, ko viņa bija lāpījusi, pār apaļo vēderu noslīdēja uz grīdas.
Viņa neveikli mēģināja to pacelt, bet es nometos ceļos viņai blakus.
- Neliecies, es pacelšu.
- Tencinu… Klēra. Dženija pirmo reizi nosauca mani vārdā un bikli pasmaidīja, es atbildēju ar smaidu.
Nepaguvām atsākt sarunu, kad mūs pārtrauca saimniecības vadītājas Kruķa kundzes ierašanās, kura pabāza garo degunu gar stenderi un noraizējusies apvaicājās, vai neesam redzējušas mazo Džeimiju.
Dženija ar nopūtu nolika šuvekli.
- Atkal aizlaidies, ko? Esi mierā, Lizij. Droši vien būs aizgājis ar tētiņu vai onkuli. Iesim pameklēt, labi, Klēra? Man pirms vakariņām derētu ieelpot svaigu gaisu.
Viņa smagnēji piecēlās kājās un pieķērās ar roku muguras izliekumam. Ievaidējusies viņa šķībi man uzsmaidīja.
- Vēl apmēram trīs nedēļas. Nevaru vien sagaidīt.
Mēs lēnām staigājām pa ipašumu, Dženija norādīja man uz alus brūzi un kapelu, pastāstīja muižas vēsturi un to, kad kura daļa būvēta.
Kad tuvojāmies baložu būdas stūrim, izdzirdējām no lapenītes skanam balsis.
- Re, kur viņš, palaidnis, ir! Dženija iesaucās. Nu, kad es dabūšu viņu rokā!
- Pagaidi. Es satvēru viņas elkoni, jo caur zēna balsi dzirdēju citu, dobjāku.
- Nekreņķējies, vecīt, teica Džeimija balss. Gan iemācīsies. Tas ir diezgan grūti, vai ne, ja krāniņš nestiepjas tālāk par nabu?
Es palūrēju ap stūri un ieraudzīju, ka Džeimijs sēž uz malkas skaldāmā bluķa, iegrimis sarunā ar savu vārdabrāli, kurš drosmīgi cīnījās ar apģērba krokām.
- Ko tu dari ar to bērnu? es aizdomīgi apvaicājos.
- Mācu šim jaunajam cilvēkam, vārdā Džeimss, kā apgūt sarežģīto mākslu nečurāt sev uz kājām, viņš paskaidroja. Liekas, ka tas ir mazākais, ko onkulis var viņam iemācīt.
Es savilku uz augšu vienu uzaci.
- Runāšana nelīdz. Šķiet, ka mazākais, ko tēvocis viņa labā var darīt, ir parādīt.
Džeimijs pasmaidīja.
- Nu, mēs jau dažas reizes pamēģinājām. Taču pēdējā reizē gadījās neliela ķibele. Viņi ar māsasdēlu apmainījās ar savstarpēji apsūdzošiem skatieniem. Uz mani neskaties, viņš sacīja zēnam. Tu pats biji vainīgs. Es teicu, lai tu stāvi mierīgs.
- Khm, nokremšļojās Dženija, paskatoties uz brāli un tāpat uz savu dēlu. Mazais Džeimijs uzvilka sev pāri galvai priekšautu, bet lielākais bez mulsuma priecīgi pasmaidīja, piecēlās un notrauca no biksēm gružus. Viņš uzlika roku uz māsasdēla apsegtās galvas un pagrieza zēnu uz māju pusi.
- "Katrai lietai ir savs nolikts laiks," viņš citēja Bībeli, "un katram īstenošanai paredzētam nodomam zem debess ir sava stunda." Vispirms, mazais Džeims, mēs strādājam, tad mazgājamies. Un tad paldies Dievam ir laiks vakariņot.
Ticis galā ar neatliekamākajiem darbiem, Džeimijs nākamās dienas pēcpusdienā izbrīvēja laiku un izvadāja mani pa māju. Celta 1702. gadā, tā savam laikam bija ļoti moderna ēka, ar tādiem jaunievedumiem kā podiņu krāsns un virtuves sienā iebūvēta milzīga ķieģeļu maizes krāsns, lai maize vairs nav jācep pavarda pelnos. Pirmā stāva priekšnama, kāpņu un dzīvojamās istabas sienas klāja gleznas. Šur tur pa kādai idilliskai ainavai vai dzīvnieka attēlam, bet vairums bija ģimenes locekļu un radu portreti.
Apstājos pie gleznas, kurā bija redzama Dženija bērnībā. Mazā meitenīte sēdēja uz dārza mūrīša, un aiz muguras viņai vijās stīgas ar sarkanām lapām. Uz mūrīša rindojās putni: zvirbuļi, strazds, cīrulis un pat fazāns; visi tie grūstījās un tekalēja, lai iegūtu vietu blakus smejošajai saimniecei. Šī glezna ļoti atšķīrās no visiem formāli pozētajiem portretiem, kur viens vai otrs sencis drūmi lūkojas no ierāmējuma, it kā viņiem žņaugtu apkakles.
- To gleznoja mana mamma, Džeimijs sacīja, pamanījis manu interesi. Viņa zīmējusi daudzas no tām bildēm, kas izkārtas kāpņu telpā, bet te ir tikai divi no viņas darbiem. Viņai pašai vienmēr vislabāk patikusi šī. Liels, strups pirksts maigi pieskārās audeklam, velkot pa sarkanlapainās stīgas līniju. Tie bija Dženijas pieradinātie putni. Kad vien kāds atrada putnu, klibu vai ar salauztu spārnu, stiepa to viņai, un pēc dažām dienām māsa bija nabadziņu saārstējusi un tas ēda viņai no rokas. Šis man vienmēr ir atgādinājis īanu. Pirksts uzsita pa fazānu, kas, izpletis spārnus, lai noturētu līdzsvaru, ar tumšām, pielūgsmes pilnām acīm raudzījās saimniecē.
- Tu esi briesmīgs, Džeimij, es smējos. Vai tu ari te esi?
- Kā tad. Viņš pieveda mani pie pretējās sienas netālu no loga.
No rāmja nopietni man pretī vērās divi sarkanmataini, tartānā
ģērbti puišeļi, viņi sēdēja blakus milzīgam briežu sunim. Tie noteikti bija Nērns, Brena vectēvs, Džeimijs un viņa vecākais brālis Villijs, kas vienpadsmit gadu vecumā nomira no masalām. Spriedu, ka Džeimijam gleznošanas brīdī nevarēja būt vairāk par diviem gadiem; viņš stāvēja starp vecākā brāļa ceļiem, vienu roku uzlicis sunim uz galvas.
Par Villiju Džeimijs man stāstīja ceļā uz Leohu, kādu nakti pie ugunskura vientulīgā ielejā. Atcerējos mazo, no ķirša izgrebto čūsku, ko viņš izvilka no sporana un man parādīja.
"Villijs man to uzdāvināja piektajā dzimšanas dienā," viņš bija sacījis, ar pirkstu viegli glāstot līganos izliekumus. Čūskiņa bija smieklīga, mākslinieciski izliektu ķermeni, un galva pagriezta atpakaļ, lai skatītos pāri plecam, ja čūskām būtu pleci.
Džeimijs iedeva man mazo koka mantiņu, un es uzmanīgi to grozīju pirkstos.
- Kas tur apakšā ieskrāpēts? S-o-n-i-j-s? Sonijs?
- Tas esmu es, Džeimijs sacīja, noliecis galvu, it kā justos mazliet sakaunējies. Tas ir mīļvārdiņš, atvasinājums no mana otra vārda Aleksandrs. Tā mani sauca Villijs.
Gleznā redzamo zēnu sejas bija stipri līdzīgas; visiem Freizeru bērniem piemita tas tiešais skatiens, kas vēstīja nenovērtējiet mūs par zemu. Taču šajā portretā Džeimija vaigi vēl bija apaļīgi un deguntiņš uzrauts kā mazam bērniņam, toties brāļa spēcīgie kauli jau ļāva cerēt, ka izaugs kārtīgs vīrs; šis solījums gan netika piepildīts.
- Vai tu viņu ļoti mīlēji? es klusi jautāju, uzlikusi plaukstu Džeimijam uz rokas. Viņš, raudzīdamies kamīna liesmās, pamāja ar galvu.
- 0 jā, viņš sacīja ar vieglu smaidu lūpās. Villijs bija piecus gadus vecāks par mani, un es turēju viņu par Dievu vai vismaz Kristu. Visur staigāju viņam pakaļ, nu, vismaz tik, cik viņš ļāva.
Džeimijs novērsās un aizklīda līdz grāmatplauktiem. Gribēdama ļaut viņam mirkli pakavēties vienatnē, es paliku un lūkojos ārā pa logu.
No šīs mājas puses es cauri lietus sīpām tālumā varēju neskaidri saskatīt klinšainu pakalnu ar zaļu zāli apaugušu virsotni. Tas man atgādināja Feju kalnu, kur biju izgājusi cauri akmeņiem un iznirusi no truša alas. Tikai seši mēneši. Bet likās, ka aiztecējis jau ļoti daudz laika.
Džeimijs bija pienācis un nostājies man blakus pie loga. Skatīdamies ārā uz biezo lietus aizkaru, viņš sacīja: