Pēkšņi naksnīgajā dūmakā man tieši priekšā iznira akmens māja. Tikai gar cieši aizdarīto slēģu malu spiedās tieva gaismas stldziņa. Man nebija ne jausmas, cik ilgi biju bez samaņas, tāpēc nevarēju pateikt, cik tālu bijām no Kreignedana kalna vai Invernesas. Es sēdēju savam gūstītājam priekšā uz zirga, rokas man bija piesietas pie seglu loka; tā kā ceļa nebija, tad virzījāmies uz priekšu lēnām.
Laikam jau samaņu biju zaudējusi tikai uz īsu bridi; nekādus simptomus, kas liecinātu par smadzeņu satricinājumu, nejutu, vienīgās sekas no trieciena pa galvu bija sāpīgs pakausis. Mans sagūstltājs, pēc dabas nerunīgs, uz maniem jautājumiem, prasībām un skarbajām piezīmēm bija atbildējis ar visiem gadījumiem piemērotu skotiem raksturīgu ņurdienu, ko fonētiski vislabāk varētu attēlot kā "mmmfmmmm". Ja man būtu kaut mazākās šaubas par šī cilvēka tautību, tad to kliedēšanai pietiktu ar šo skaņu vien.
Kamēr zirgs, nedroši liekot soļus, starp akmeņiem un irbulenēm meklēja ceļu, manas acis pamazām bija pieradušas pie biezējošās krēslas, tāpēc es, no teju pilnīgas tumsas nonākusi apgaismotajā mājā, kas man šķita žilbinoši gaiša, jutos kā triecienu saņēmusi. Kad atkal atguvu skaidru redzi, konstatēju, ka vienīgo telpu apgaismo uguns pavardā, vairākas sveces un bīstama, vecmodīga petrolejas lampa.
- Kas tev tur ir, Mērteg?
Zebiekstei līdzīgais vīriņš sagrāba mani aiz rokas un izstūma gaismas lokā, kur es stāvēju un mirkšķināju plakstus.
- Spriežot pēc valodas, kāda Ārmaliešu merga, Dūgal. Istabā atradās vairāki vīrieši, un visi, šķiet, blenza uz mani daži ziņkāri, citi ar nepārprotamu iekāri. Pēcpusdienas notikumu gaitā mana kleita bija saplēsta vairākās vietās, un es aši novērtēju bojājumus. Pametusi skatienu lejup, redzēju, ka pa vienu plīsumu skaidri jautās krūts apaļums, un vīriem tas noteikti nepaslīdēja garām nemanīts. Nolēmu, ka, cenšoties savilkt plīsuma malas kopā, tikai vēl vairāk pievērsīšu sev uzmanību, tāpēc es uz labu laimi izvēlējos kādu seju un droši skatījos tajā, tādējādi cerot novērst vai nu vīrieša, vai savu uzmanību.
- Mm, smuka gan, kaut ar' Armaliete, noteica resns, aptaukojies vīrelis, kas sēdēja pie pavarda. Viņš turēja rokā maizes ņuku un pat nepapūlējās to nolikt malā, tuvojoties man. Ar delnas virspusi viņš pastūma uz augšu manu zodu un atbidīja no sejas matus. Dažas drupatas no maizes donas aizbira man aiz kleitas. Arī pārējie vīri sanāca ap mani, lērums rūtainu brunču un spurainu ūsu, kas stipri oda pēc sviedriem un alkohola. Tikai tad es pamanīju, ka viņi visi ģērbušies kiltos tas likās savādi pat šai Hailendas daļā. Vai es būtu nejauši iekļuvusi kādas klana biedrības sanākšanā vai varbūt karavīru salidojumā?
- Panāc nu šu', zeltenīt. Netālu no loga pie galda sēdēja liela auguma vīrietis ar tumšu bārdu, viņš nepiecēlās, bet aicināja mani pie sevis. Spriežot pēc valdonīgās izturēšanās, viņš varēja būt šī bara vadītājs. Vīri negribīgi, tomēr, acīmredzot respektējot Mērtega kā sagūstītāja tiesības, pašķīrās, kad viņš stūma mani tuvāk bārdainim.
Tumsnējais vīrs mani uzmanīgi nopētīja. Glīts, es nodomāju, un nav naidīgi noskaņots. Taču starp uzacīm viņam bija iegrauzušās rūpju rievas, un šādu seju redzēt dusmās savilktu gan man negribētos.
- Kā tevi sauc, zeltenīt? Balss skanēja pārsteidzoši viegli tik liela auguma cilvēkam; no mucai līdzīgā krūškurvja es būtu sagaidījusi dobju basu.
- Klēra… Klēra Bīčema, es stādījos priekšā, intuitīvi izlēmusi nosaukt savu meitasvārdu. Ja viņi cerēja uz izpirkšanas maksu, tad es nevēlējos palīdzēt, minot uzvārdu, kas varētu novest pie Frenka. Nebiju pārliecināta, ka vēlos, lai šie skarbie vīri zinātu, kas es esmu, iekams nezinu, kas ir viņi. Un kas jūs tādi esat… Melnīgsnējais nepievērsa man uzmanību, tādējādi radot situāciju, kas man loti drīz sāka apnikt.
- Bošāma? Biezās uzacis savilkās, un visi pārējie izbrīnā sakustējās. Tas taču ir franču vārds, vai ne? Faktiski viņš bija manu uzvārdu izrunājis pareizā franču valodā, lai gan es to pateicu tā, kā mēdz runāt angļi "Bīčema".
- Jā, pareizi, mazliet izbrīnīta, atbildēju.
- Kur tu atradi šo meiču? Dūgals noprasīja, spēji pagriezies pret Mērtegu, kas atspirdzinājās no ādas blašķes.
Mazais, melnīgsnējais vīrelis paraustīja plecus.
- Kreignedana pakājē. Viņa kašķējās ar zināmo dragūnu kapteini, kuru es sagadīšanās dēļ pazīstu, viņš vēl piebilda. Likās, viņi netika gudri, vai šitā preilene ir padauza vai nav.
Dūgals vēlreiz mani cieši noskatīja, īpašu uzmanību veltot raibajai kokvilnas kleitai un izturīgajām kurpēm.
- Skaidrs. Un kāds bija dāmas viedoklis šajā diskusijā? viņš apjautājās, izsmējīgi uzsverot vārdu "dāma", bet man tas bija vienalga. Ievēroju, ka viņa skotu izcelsme valodu neietekmēja tik stipri kā vīram, vārdā Mērtegs, bet akcents bija pietiekami jūtams, un šis vārds izklausījās gandrīz kā "dēma".
Likās, ka Mērtegs uzskata to par drūmu joku; vismaz viens plāno lūpu kaktiņš savilkās uz augšu.
- Šī teica, ka neesmot. Kapteinis gan šaubījās, taču viņš bija noskaņots to pārbaudīt.
- Mēs ar' varam darīt tāpat, ja tiktāl nonāks. Resnais ar melno bārdu, zobus atiezis smaidā, paspēra soli uz manu pusi, rokas jau gramstījās gar siksnu. Es steigšus atkāpos, cik tālu varēju, un, ņemot vērā mājiņas izmērus, daudz tas nebija.
- Nu jau pietiks, Rupert. Dūgals joprojām nikni lūrēja uz mani, bet balsī skanēja zināma varas apziņa, un Ruperts, komiski saviebis seju vilšanās grimasē, pārtrauca savus gājienus.
- Man nepatīk varas darbi, turklāt mums nav laika. Priecājos dzirdēt šo uzvedības kodeksa postulātu, lai cik apšaubāma morāle būtu tā pamatā, tomēr mazliet nervozēju, redzot atklāti baudkārās grimases pārējo vīru sejās. Jutos neērti, it kā būtu iznākusi cilvēkos apakšveļā. Un, kamēr man nebija ne mazākās nojautas, ko šie Hailendas bandīti sadomājuši, man viņi likās sasodīti bīstami. Es iekodu mēlē, lai apvaldītu vairākas visai nesaprātīgas piezīmes, kas grasījās izsprukt pār lūpām.
- Ko teiksi, Mērteg? Dūgals prasīja manam sagūstītājam. Ruperts, redz, viņai neiepatikās.
- Tas vēl neko nenozīmē, iebilda maza auguma vīrs ar papliku pauri. Viņš nepiedāvāja maksāt. Nevari tak gaidīt, lai sievišķis ņemtu pretī tādu kā Ruperts bez kārtīgas samaksas uz priekšu. ŠI piebilde viņa biedros izraisīja pamatīgu smieklu brāzmu. Taču Dūgals ar strupu rokas mājienu aprāva jautrību un pamāja ar galvu uz durvīm. Plikpauris, joprojām smaidīdams, paklausīgi izslīdēja ārā tumsā.
Mērtegs, kurš nebija pievienojies smējējiem, pieri saraucis, mani pētīja. Viņš papurināja galvu, un plānā matu šķipsna uz pieres sašūpojās.
- Nē. Viņš bija pieņēmis lēmumu. Nav ne jausmas, kas vai kāda viņa varētum būt, bet lieku uz savu labāko kreklu, ka padauza viņa nav. Tādā gadījumā es cerēju, ka viņa labākais krekls nav tas, kas viņam šobrīd mugurā, jo neizskatījās, ka uz to būtu vērts derēt.
- Nū, tu jau gan zināsi, Mērteg, tu šīs esi redzējis veseliem lēveņiem, Ruperts pazobojās, bet Dūgals īgni viņu apklusināja.
- Ar to tiksim skaidrībā vēlāk, viņš asi noteica. Mums šonakt vēl krietns gabals jānojāj un kaut kas jādara ar Džeimiju, šitāds viņš zirgā nevar kāpt.