- Jā, Džeimij, tev vajadzēja kļūt par advokātu. Bet es nezinu, kāpēc es tev vienmēr ļāvu runāt. īans nogrozīja galvu. Tu vienmēr panāci to, ka beidzās sliktāk, nekā sākumā šķita.
Džeimijs atkal smējās.
- Tu runā par torni?
- Jā. īans pagriezās pret mani un pamāja uz rietumiem, kur paugurā aiz mājas pacēlās senlaicīgais akmens tornis.
- Tā bij viena no Džeimija labākajām aizstāvības runām, viņš sacīja, izbolījis acis. Šitais prātvēders pateica Braienam, ka ar fizisku spēku pierādīt savu uzskatu pareizību ir necivilizēti. Miesas sodi ir barbariski, viņš teica, turklāt vecmodīgi. Pērt kādu par to, ka viņa rīcības sekas neatbilst taviem nolūkiem, nav "kon-konstruktīvs tieši tā, konstruktīvs sods"…
Tagad mēs smējāmies jau visi.
- Vai Braiens tevi uzklausīja? es gribēju zināt.
- 0 jā. īans pamāja ar galvu. Es tikai stāvēju Džeimijam blakus un māju ar galvu, kamēr viņš apklusa, lai ievilktu elpu. Kad Džeimijam beidzot aptrūka sakāmā, tēvs tā kā ieklepojās un sacīja, ka viņš saprotot. Tad pagriezās un kādu brīdi vērās ārā pa logu, šūpodams siksnu un mādams ar galvu, it kā risinātu kādu uzdevumu. Mēs tur stāvējām, plecs pie pleca, kā jau Džeimijs sacīja, un svīdām. Beidzot Braiens pagriezās un lika mums iet viņam līdzi uz stalli.
- Viņš iedeva mums katram slotu, suku un spaini un parādīja, lai ejam uz torni, Džeimijs turpināja stāstu. Teica, ka es esot viņu pārliecinājis un tāpēc viņš izdomājis "konstruktīvāku" sodu.
īans lēnām izbolīja acis, it kā celdams tās augšup pa torņa rupji tēstajiem akmeņiem.
- Tornis ir sešdesmit pēdu augsts, ja mēra no zemes, un trīsdesmit pēdu apkārtmērā, ar trijiem stāviem. Viņš, man paskaidrojis, smagi nopūtās. Mēs to noslaucījām no augšas līdz apakšai un noberzām no apakšas līdz augšai. Vajadzēja piecas dienas, un es vēl tagad klepojot jūtu puvušu auzu salmu garšu mutē.
- Trešajā dienā tu mēģināji mani nogalināt, Džeimijs atgādināja, par to, ka esmu ievilcis mūs tādā ķezā. Viņš uzmanīgi pieskārās galvai. Man virs auss bij pamatīgs pušums, kur tu man iebelzi ar slotu.
- Nu labi jau, labi, īans mierīgi atteica, tas bij tad, kad tu man otru reizi salauzi degunu, tāpēc mēs bijām izlīdzinājušies.
- Protams, Marejs neko neaizmirst. Džeimijs nogrozīja galvu.
- Paga, paga! Es pa vienam pieliecu pirkstus. Tu saki, ka Freizeri ir stūrgalvīgi, Kempbeli ir bailīgi, Makenziji ir šarmanti, bet viltīgi un Greiemi ir stulbi. Kāda tad ir Mareju raksturīgākā īpašība?
- Kaujā uz viņiem var paļauties, Džeimijs un īans vienā balsī iesaucās un sāka smieties.
- Tā ir, Džeimijs izsmējies apstiprināja, atliek vien cerēt, ka viņi ir tavā pusē. Un abi vīrieši atkal ļāvās smieklu lēkmei.
Dženija, skatoties uz vīru un brāli, nosodoši papurināja galvu.
- Un mēs vēl neesam pat dzēruši vīnu, viņa sacīja. Tad nolika šuvekli un ar mokām piecēlās kājās. Nāc man līdzi, Klēra! Paskatīsimies, vai Kruķa kundze uzcepusi kādus cepumus, ko piekost pie portvīna.
Kad mēs pēc stundas ceturkšņa nācām atpakaļ, nesot paplātes ar ēdienu, dzirdēju, ka īans jautā:
- Tad tev nekas nav pretī, Džeimij?
- Pret ko?
- Ka mēs apprecējāmies bez tavas piekrišanas nu, es ar Dženiju. Dženija, kas gāja man pa priekšu, pēkšņi apstājās pie dzīvojamās
istabas durvīm.
No dīvāniņa, kur, izstiepies un kājas sacēlis uz spilvena, gulēja Džeimijs, atskanēja īss spurciens.
- Tā kā es tev nepaziņoju, kur atrodos, un tev nebija ne jausmas, kad… ja vispār… es atgriezīšos, diez vai es varu tev pārmest, ka mani negaidīji.
Redzēju īanu no sāniem, kad viņš liecās pāri grozam ar malkas šķiļam. Viņa garajā, labsirdīgajā sejā bija iegūlusi viegla raižu grimase.
- Nu, es domāju, ka tā nav pareizi, īpaši tāpēc, ka esmu kroplis…
Šoreiz spurciens bija skaļāks.
- Labāku vīru Dženija nemaz nevarēja dabūt, pat ja tu būtu zaudējis abas kājas un piedevām vēl rokas, Džeimijs noņurdēja. īana gaišā seja sakautrējoties mazliet pietvīka. Džeimijs noklepojās un nocēla kājas no spilvena, paliecās uz priekšu, lai paceltu iekura gabaliņu, kas bija izkritis no groza.
- Nez kā tu vispār sadūšojies precēties, ņemot vērā, ka tik slikti par sevi domā? viņš jautāja, un viens mutes kaktiņš savilkās uz augšu.
- Apžēliņ, vecīt, īans atbildēja, tu domā, ka man kāds prasīja? Stāties pretī Freizeriem? Viņš papurināja galvu un uzsmaidīja draugam.
- Vienu dienu Dženija atnāca pie manis uz lauku, kur laboju salūzušu ratu riteni. Es izrāpoju no ratu apakšas viss vienos mēslos un redzēju, ka viņa tur stāv un izskatās kā krūms, kas pielidojis pilns ar taureņiem. Viņa mani noskatīja no galvas līdz kājām un sacīja… īans apklusa un pakasīja galvu. Nu, es nezinu, ko tieši viņa sacīja, bet beidzās ar to, ka Dženija mani bučoja, par spīti visiem mēsliem, un teica: "Nu tad labi, Svētā Mārtiņa dienā precēsimies." īans tēlotā padevībā noplātīja rokas. Es turpināju skaidrot, kāpēc mēs neko tādu nevaram darīt, bet attapos jau priestera priekšā sakām: "Es ņemu tevi, Dženit"… un zvēru pildīt vairākus neticamus solījumus.
Džeimijs smiedamies šūpojās uz krēsla.
- Jā, to sajūtu es pazīstu, viņš sacīja. Liekas, ka iekšā ir tukšums, vai ne?
īans pasmaidīja, atkal juzdamies brīvi.
- Un kā vēl. Es vēl joprojām to jūtu, kad Dženija pēkšņi stāv uz kalna pret sauli vai ar mazo Džeimiju rokās un mani neredz. Es viņu redzu un domāju: "Ak Dievs, vecīt, viņa nevar būt tavējā, nekad." Viņš papurināja galvu, tā ka brūnie mati krita uz pieres. Tad viņa pagriežas un uzsmaida man… Viņš pats smaidīdams paskatījās uz svaini.
- Nu tu jau pats zini. Redzu, ka tev ar Klēru ir tāpat. Viņa ir… kaut kas īpašs, vai ne?
Džeimijs pamāja ar galvu. Smaids nepazuda no viņa sejas, bet izteiksme kaut kā tomēr mainījās.
- Jā, viņš klusi atbildēja. Jā, tā ir.
Pie vīna un cepumiem Džeimijs un īans turpināja kavēties atmiņās par kopīgo bērnību un saviem tēviem. īana tēvs bija nomiris tikai pērnā gada pavasari, atstājot dēlu vienu pašu vadām muižu.
- Vai tu atceries, kā tavs tēvs uznāca mums virsū pie avota un lika iet viņam līdzi uz kalvi, lai paskatāmies, kā labo ratu ilksi?
- Jā, un viņš nevarēja saprast, kāpēc mēs visu laiku izvairāmies un trinamies…
- Viņš laiku pa laikam jautāja, vai tev nevajag iet uz mazmājiņu…
Abi vīrieši tik ļoti smējās, ka nespēja pabeigt stāstu, tāpēc es paskatījos uz Dženiju.
- Krupji, viņa kodolīgi noteica. Katram no viņiem aiz krekla bija pieci vai seši krupji.
- Ak kungs, īans elsa. Kad viens no tiem uzrāpoja tev pa kaklu un ielēca ēzē, es domāju, ka man būs gals klāt.
- Tā arī nesaprotu, kāpēc tēvs vairākas reizes neapgrieza man sprandu. Džeimijs grozīja galvu. Brīnums, ka man vispār izdevās izaugt.
īans domīgi paskatījās pats uz savu atvasi, kas pie kamīna čakli darbojās ar koka klucīšiem, cenšoties uzlikt tos citu virs cita.
- Nevaru iedomāties, kā es tikšu galā, kad pienāks laiks un man vajadzēs kult pašam savu dēlu. Tas ir… viņš ir tik mazs. īans bezpalīdzīgi pamāja uz strupo augumiņu, kuslais kakliņš bija pieliekts, cītīgi darbojoties.