Džeimijs skeptiski noskatīja savu mazo vārdabrāli.
- Jā, gan jau ar laiku viņš būs tāds pats razbainieks kā mēs ar tevi. uilu galā pat es kādā bridi noteikti izskatijos mazs un nevainigs.
- Jā, negaidīti ierunājās Dženija, pienākusi, lai ieliktu vīram rokā .ilvas kausu ar sidru. Viņa noglāstīja brālim galvu.
- Kā mazs bērniņš tu biji ļoti mīļš, Džeimij. Atceros, kā stāvēju pie lavas gultiņas. Tev nevarēja būt vairāk par diviem gadiem, tu gulēji, sūkādams īkšķi, un mēs visi bijām vienisprātis, ka smukāku puisīti neesam redzējuši. Tev bij apaļi vaidziņi un brīnišķīgas, sarkanas sprogas.
Smukais puisītis ieguva interesantas nokrāsas sārtumu vaigos un, vairīdamies no mana skatiena, izdzēra sidru.
- Taču ilgi tā nepalika, Dženija turpināja, pazibinādama baltus zobus uz brāļa pusi ironiskā smaidā. Cik tev bij gadu, kad dabūji pirmo pērienu? Septiņi?
- Nē, astoņi. Džeimijs uzmeta kvēlojoša iekura kaudzītei jaunu pagali. Jēziņ, kā man sāpēja. Divpadsmit sitieni pa dibenu, bet tēvs nepiekāpās, visu no sākuma līdz galam. Viņš nekad nemazināja sodu. Džeimijs attupās uz papēžiem un ar delnas virspusi berzēja degunu. Vaigi viņam bija pietvīkuši, un acis spoži spīdēja no piepūles.
- Pēc tam tēvs uz brīdi atgāja malā un apsēdās uz akmens, kamēr es nomierinājos. Kad es beidzu gaudot un pārgāju uz tādu slapju šņurkāšanos, viņš mani piesauca sev klāt. Tagad, ja padomāju, atceros, ko viņš man sacīja. Varbūt tu to varēsi izmantot, kad pienāks laiks mazajam Džeimijam, īan. Džeimijs, lai labāk atcerētos, aizvēra acis.
- Viņš nostādīja mani sev starp ceļiem, lika skatīties viņam acīs un teica: "Tā ir pirmā reize, Džeimij. Man to vajadzēs darīt atkal, varbūt simts reizes, līdz tu būsi izaudzis par vīru." Tad Džeimijs iesmējās un turpināja: "Mans tēvs to darīja apmēram tikpat bieži, un tu esi tāds pats stūrgalvīgs cietpauris kā es."
Vēl viņš teica tā: "Teikšu, ka dažreiz man patiks tevi pērt, tas atkarīgs no tā, ko tu būsi sadarījis. Bet biežāk gan man tas nepatiks. Bet es to tomēr darīšu. Tāpēc atceries, puis. Ja tava galva izdomās nerātnības, tad dibens par to samaksās." Tad viņš mani apskāva un piebilda: "Tu esi brašs zēns, Džeimij. Ej nu mājās, un lai māte tevi mierina." Es atvēru muti, lai kaut ko teiktu, bet viņš mani apsteidza: "Nē, es zinu, ka tev tas nav vajadzīgs, bet to vajag viņai. Ej nu." Tā es atnācu mājās un mamma man iedeva maizi ar ievārījumu.
Dženija pēkšņi sāka smieties.
- Es tikko atcerējos, ka tētiņš mēdza stāstīt par tavu pēršanu, Džeimij, un ko viņš tev teica. Viņš teica, ka tad, kad viss bijis cauri un viņš tevi aizsūtījis mājās, tu esi nogājis pusceļu un pēkšņi apstājies, lai viņu pagaidītu.
Kad tēvs pienācis pie tevis, tu esot paskatījies uz augšu un teicis: "Es tikai gribēju pajautāt, papiņ, vai šoreiz tev tas patika?" Un, kad viņš teicis "nē", tu esot pamājis ar galvu un noteicis: "Labi. Man arī tas diez ko nepatika."
Mēs kādu bridi visi smējāmies, tad Dženija paskatījās uz brāli un papurināja galvu.
- Tēvam ļoti patika šo atgadījumu stāstīt. Viņš vienmēr teica, ka tu, Džeimij, viņu iedzīšot kapā.
Jautrība pagaisa no Džeimija sejas, un viņš pievērsa skatienu lielajām plaukstām, kas gulēja uz ceļiem.
- Jā, viņš klusi atzina. Un tā arī notika, vai ne?
Dženija ar īanu pārmija samulsušus skatienus, un arī es nodūru galvu, raugoties sev klēpī, nezinādama, ko teikt. Kādu brīdi bija dzirdama tikai uguns sprakšķēšana kamīnā. Tad Dženija, pametusi ašu skatienu uz īanu, nolika savu glāzi un pieskārās brāļa celim.
- Džeimij, viņa sacīja. Tā nebij tava vaina.
Viņš paskatījās uz māsu un padrūmi pasmaidīja.
- Nebij? Kurš tad bij vainīgs?
Dženija dziļi ievilka elpu un izgrūda:
- Es.
- Ko? Izbrīnā un apjukumā Džeimijs blenza māsā.
Viņa bija kļuvusi mazliet bālāka nekā parasti, bet savaldījās.
- Es teicu, ka tā bij mana vaina tikpat, cik citu cilvēku. Tā dēļ… tā dēļ, kas notika ar tevi, Džeimij. Un ar tēvu.
Viņš uzlika roku māsas plaukstai un viegli to paberzēja.
- Negvelz nu muļķības, skuķēn, Džeimijs sacīja. Tu darīji visu, ko varēji, lai mani izglābtu; tev taisnība ja tu nebūtu gājusi kopā ar Rendelu, viņš droši vien būtu mani nobeidzis uz vietas.
Pētot brāļa seju, Dženijas apaļīgo pieri sagrumboja raižpilna grimase.
- Nē, es nenožēloju, ka ievedu Rendelu mājā… pat ja viņš būtu… nu nē. Bet ne jau tur tā lieta. Dženija saņemdamās atkal dziļi ievilka elpu.
- Kad ienācām iekšā, es aizvedu to nelieti uz savu istabu. Es… es īsti nezināju, kas būs… es nebij… gulējusi ar vīrieti. Viņš likās ļoti nervozs, tāds savāds. Viņš iegrūda mani gultā un tad stāvēja, sevi berzēdams. No sākuma nodomāju, ka patiešām esmu viņu ar celi savainojusi, kaut ari zināju, ka tik stipri nemaz nesitu. Pietvīkušiem vaigiem viņa iesāņus pameta skatienu uz īanu, tad atkal steigšus pievērsa acis klēpim.
- Tagad es zinu, ka viņš mēģināja… sevi sagatavot. Es negribēju viņam rādīt, ka esmu nobijusies, tāpēc piecēlos gultā sēdus un skatījos uz viņu. Likās, ka tas Rendelu sadusmo, un viņš pavēlēja man aizgriezties. Es negribēju un turpināju skatīties.
Dženijas seja tagad bija tādā krāsā kā rozes, kas ziedēja pie durvīm.
- Viņš… atpogājās, un es… nu, es sāku smieties.
- Ko tu darīji? Džeimijs neticīgi pārjautāja.
- Smējos. Tas ir… Viņas skatiens izaicinoši vērās brālī. Es labi zināju, kā vīrieši veidoti. Biju pietiekami bieži redzējusi pliku gan tevi, gan Villiju un ari īanu. Bet viņš… Dženijas lūpās parādījās tikko jaušams smaids par spīti acīm redzamajām pūlēm to nomākt. Viņš izskatījās tik smieklīgs, sarkanu ģīmi drudžaini sevi berzēdams un tikai pa pusei…
īans izdvesa tādu kā gārdzošu skaņu, Dženija iekoda lūpā, bet tad drosmīgi turpināja:
- Viņam nepatika, ka es smejos, es to redzēju, tāpēc smējos vēl trakāk. Tad viņš metās man virsū un norāva man kleitu. Es iesitu viņam pa seju, viņš man pa žokli tā, ka man pašķīda zvaigznītes gar acīm. Tad viņš it kā apmierinājumā norūcās un sāka rāpties pie manis gultā. Man pietika tikai tik daudz prāta, lai es atkal sāktu smieties. Es pieslējos uz ceļiem, un… es viņu kaitināju. Teicu, ka viņš nav īsts vīrietis un ar sievieti viņam nekas nesanāks. Es…
Viņa vēl vairāk nolieca galvu, tā ka tumšās cirtas karājās pāri liesmojošajiem vaigiem. Viņa runāja klusi, gandrīz čukstus.
- Es… pavēru kleitas skrandas un… ķircināju viņu ar savām krūtīm. Teicu, ka viņam ir bail no manis tāpēc, ka viņš nevar pieskarties sievietei, bet tikai priecāties ar zvēriem un maziem zēniem…
- Dženij! Džeimijs bezpalīdzīgi purināja galvu.
Viņa pacēla galvu, lai paskatītos uz brāli.
- Nu un tad es to izdarīju. Neko citu es nevarēju izdomāt un redzēju, ka arī viņš nespēj sakarīgi domāt, bet es skaidri manīju ari to, ka viņš… nespēj. Es skatījos viņam uz bikšu priekšu un atkal smējos. Tad viņš abām rokām sagrāba manu kaklu, es atsitos ar galvu pret gultas stabu un… kad atjēdzos, viņš bij prom un tu līdz ar viņu.
Dženijas skaistajās, zilajās acīs mirdzēja asaras, kad viņa satvēra Džeimija rokas.
- Džeimij, vai tu man piedosi? Es zinu, ja nebūtu Rendelu tā sadusmojusi, tad viņš nebūtu pret tevi izturējies tik briesmīgi un vēl tēvs…