Tēvs auroja: "Sasodīts, Džeimij! Vai tu nevari iekliegties? Tagad tu esi izaudzis un es vairs tevi nekad nepēršu, bet, pirms es metu mieru, gribu dzirdēt vēl vienu kārtīgu bļāvienu no tavas mutes, puis, tikai tik daudz, lai es varētu domāt, ka beidzot esmu tev kaut ko nodarījis!" Džeimijs iesmējās, izjaukdams pulsācijas ritmu.
- Šie vārdi mani tā satrauca, ka es iztaisnojos, apcirtos un uzbļāvu: "Nu, kāpēc tu uzreiz to neteici, vecais muļķi? AUUUUH"
Es attapos guļam zemē, ausīs man zvanīja, sāpēja žoklis, kur tēvs bij man iebelzis. Viņš, smagi elsdams, stāvēja man blakus, mati un bārda bij saslējušies stāvus. Tad viņš pastiepa roku un uzrāva mani kājās.
Tēvs pārlaida roku man pār žokli. Un teica, joprojām smagi elpodams: "Tas par to, ka nosauci savu tēvu par muļķi. Varbūt tev ir taisnība, bet tas ir necienīgi. Ejam pirms vakariņām nomazgāties." Un nekad viņš vairs mani nepēra. Šad tad sakliedza uz mani, bet es kliedzu pretī, un tas bij kā vīram ar vīru.
Džeimijs priecīgi smējās, un es pasmaidīju pie viņa siltā pleca.
- Kaut es būtu pazinusi tavu tēvu, sacīju. Bet varbūt labāk tomēr ne, es pati sev iebildu, jo man iešāvās prātā kāda doma. Iespējams, viņam nebūtu paticis, ka tu precies ar anglieti.
Džeimijs apskāva mani ciešāk un uzvilka uz maniem kailajiem pleciem segu.
- Tēvs būtu domājis, ka beidzot esmu nācis pie prāta. Džeimijs glāstīja man matus. Viņš būtu cienījis manu izvēli, lai kāda tā būtu, bet tu… viņš pagrieza galvu un maigi noskūpstīja man pieri, …tu viņam būtu ļoti patikusi, mana Armaliet. Un es sapratu, ko šis žests nozīmē.
30 sarunas pie pavarda
Lai kādas domstarpības Dženijas atklāsmes bija radījušas starp viņu un īanu, likās, ka tās ir nolīdzinājušās. Nākamās dienas vakarā mēs pēc maltītes kādu brīdi pakavējāmies dzīvojamā istabā Džeimijs ar īanu stūrī pie plūškoka vīna karafes pārrunāja saimniecības lietas, kamēr Dženija, sacēlusi pietūkušās potītes uz spilvena, beidzot atvilka elpu. Es mēģināju pierakstīt dažas no receptēm, ko viņa izmeta pār plecu ikdienas darbu steigā, un tagad es viņai jautāju, lai viss būtu precīzi.
Vienas lapas augšējā malā es uzrakstīju:
KARBUNKULU ĀRSTĒŠANA
Trīs dzelzs naglas vienu nedēļu mērcē skābā alū. Piemet sauju ciedru skaidu, ļauj nosēsties. Kad skaidas nogrimušas, maisījums ir gatavs. Smērē trīs reizes dienā, sākot ar mēness ceturkšņa pirmo dienu.
Otra lapa iesākās ar ierakstu:
VASKA SVECES
Iztecina no šūnām medu. Izņem, cik iespējams, beigtās bites. Lielā katlā saliek šūnas, pielej nedaudz ūdens un izkausē. Nosmeļ bites, spārnus un citus gružus. Nokāš un atkal liek katlā. Pusstundu maisa, tad ļauj nostāvēties. Nolej ūdeni; to izmantos saldināšanai. Vēl divas reizes skalo ar ūdeni.
Man piekusa roka, un es pat nebiju tikusi līdz sveču liešanai, tad vēl vajadzēja savīt dakti un izkārt sveces, lai žūst.
- Dženij! es uzsaucu. Cik daudz laika vajag, lai izlietu sveces, ieskaitot visus darbus?
Viņa ielika klēpī mazo krekliņu, ko šuva, un sāka rēķināt.
- Pusi dienas vāc šūnas, divas dienas tecina medu vienu, ja ir karsts, vienu dienu attīra vasku, ja tā ir daudz, bet, ja tas ir ļoti netīrs, tad divas. Pusi dienas gatavo daktis, vienu vai divas dienas veido formas, pusi dienas vasku kausē, salej formās un izkar sveces žāvēties. Viss kopā, teiksim, nedēļu.
Pēc dienas darbiem samierināties ar lampas blāvo gaismu un pilošo zoss spalvu tas nu bija par daudz prasīts. Apsēdos blakus Dženijai un apbrīnoju mazo krekliņu, ko viņa izšuva ar gandrīz neredzamiem dūrieniem.
Apaļais vēders pēkšņi izspīlējās uz augšu, jo iemītnieks mainīja pozu. Es skatījos kā apburta. Nekad nebiju uzturējusies grūtnieces tuvumā ilgāku laiku un nebiju iedomājusies, ka tur iekšā risinās tik enerģiska darbība.
- Vai gribi pataustīt? Dženija piedāvāja, redzot manu ciešo skatienu, kas bija pievērsts viņas viduklim.
- Nu… Saņēmusi manu roku, viņa stingri to piespieda piebriedušajam vēderam.
- Te. Pagaidi bridi; drīz viņš atkal spers. Zini, viņam nepatīk, ka es tā atgāzusies guļu uz muguras. Viņš kļūst nemierīgs un sāk grozīties.
Un patiešām pārsteidzoši enerģisks grūdiens pacēla manu roku par vairākām collām.
- Apžēliņ! Cik viņš stiprs! es iesaucos.
- Jā. Dženija ar zināmu lepnumu noglāstīja vēderu. Viņš būs labs, kā brālis un tēvs. Sieviete uzsmaidīja īanam, kura uzmanība nekavējoties no zirgu vairošanās rekordiem pārslēdzās uz sievu un nākamo bērnu.
- Vai pat kā viņa nekam nederīgais, sarkanmatainais tēvocis, viņa piebilda, mazliet pacēlusi balsi un man piebikstīdama.
- Ei? Džeimijs atrāva skatienu no rēķiniem. Vai tu runā ar mani?
- Nez kurš vārds viņu uztrauca sarkanmatainais vai nekam nederīgais? Dženija man pusbalsī vaicāja un atkal iebikstīja.
Džeimijam viņa sacīja saldā balstiņā:
- Nekas, mo cridh. Mēs tikai spriedām par iespēju, ka mazais diemžēl varētu līdzināties savam tēvocim.
Minētais tēvocis pasmaidīja, pienāca pie mums un gribēja apsēsties uz spilvena, Dženija laipni noņēma kājas un ielika tās brālim klēpī.
- Pamasē kājas, Džeimij, viņa lūdza. Tev tas padodas labāk nekā īanam.
Viņš izpildīja māsas lūgumu, un Dženija svētlaimē atslīga dīvānā un aizvēra acis. Viņa nometa sīko krekliņu uz lielā vēdera, kas turpināja cilāties kā protestēdams. Džeimijs, tāpat kā es pirms brīža, apburts vēroja kustības.
- Vai tas nav nepatīkami? viņš jautāja. Ja tev vēderā kāds met kūleņus?
Dženija atvēra acis un saviebās, kad viņas vēders izstiepās.
- Mmm. Reizēm liekas, ka aknas saspārdītas zili melnas. Bet lielāko tiesu sajūta ir laba. Tas ir kā… Viņa saminstinājās, tad uzsmaidīja brālim. Grūti to izstāstīt vīrietim, kuram nav vajadzīgo daļu. Šaubos, vai varēšu tev aprakstīt, kā ir būt grūtai, tāpat kā tu nevari aprakstīt, kā ir tad, kad iesper pa pautiem.
- 0! To es tev varu aprakstīt. Viņš uzreiz saliecās, saķēris kājstarpi, un, izdvesis pretīgi gārdzošu vaidu, izbolīja acis.
- Vai tā nav, īan? viņš jautāja, pagriezis galvu uz svaiņa pusi, kurš smiedamies sēdēja uz ķebļa, koka kāju atstutējis uz plīts.
Dženija uzlika kāju Džeimijam uz krūtīm un pagrūda, lai viņš izslie-
nas.
- Labi jau, labi, kumēdiņu rādītāj. Tādā gadījumā es priecājos, ka man nav pautu.
Džeimijs iztaisnojās un atstūma no acīm matus.
- Nē, patiesi, viņš visai ieinteresēts turpināja, vai atšķirība tikai tā, ka orgāni ir citi? Vai tu vari aprakstīt to Klērai? Galu galā viņa ir sieviete, kaut arī vēl nav nēsājusi bērnu.
Dženija vērtējoši noskatīja manu vidukli, un es atkal sajutu mazo dūrienu.
- Mmm, varbūt. Viņa runāja lēnām, kā apdomādamās. It kā āda būtu pavisam plāna. Sajūti visu, kas tev pieskaras, pat drēbju berzēšanos un ne tikai uz vēdera, bet uz kājām, sāniem un krūtīm. Neapzināti rokas pieskārās visam nosauktajam, novelkot uz batista krekla lokus ap pietūkušajiem apaļumiem. Krūtis liekas smagas un pilnīgas… un galiņos ir ļoti jutīgas. Mazie, strupie īkšķi apvilka ap krūtīm loku, un es redzēju, kā galiņi zem auduma saslienas.
- Un, protams, tu esi liela un neveikla, Dženija skumīgi pasmaidīja, paberzēdama gurnu, kuru pirmīt bija uzsitusi uz galda malas. Tu aizņem vairāk vietas nekā agrāk.