Tomēr te… rokas sargājoši uzgūla vēdera augšdaļai, …protams, te visu jūtu visvairāk. Viņa glāstīja apaļo izspīlējumu, it kā jau glāstītu bērna ādu, nevis savējo. īans ar acīm sekoja sievas rokām, kad tās slīdēja no augšas uz leju pa apaļo pauguru, atkal un atkal nogludinot audumu.
- Sākumā liekas, ka vēders uzpūties, iesmējusies Dženija ar kāju pirkstiem iebakstīja brālim vēderā. Te… it kā pa vēderu šaudītos mazi burbulīši. Bet vēlāk tu jūti, ka bērns kustas kā zivs uz āķa un tad noraujas… ar spēju rāvienu, bet tas notiek tik ātri, ka nemaz nezini, vai to juti. It kā iebilstot pret šo aprakstu, neredzamā būtne cilājās augšā lejā, radot punus vēderā te vienā, te otrā pusē.
- Laikam tagad jau tu droši zini, Džeimijs piebilda, ar apbrīnu vērodams kustības.
- Nūjā. Viņa uzlika roku uz viena puna, it kā gribētu to nomierināt. Zini, viņš guļ četras stundas pēc kārtas. Reizēm, kad ilgu laiku nejūti kustības, uznāk bailes, ka viņš ir pagalam. Tad tu mēģini viņu pamodināt… roka stipri piespieda un par to uzreiz dabūja spēcīgu grūdienu pretējā virzienā, …un tu esi priecīga, ka tev atkal iesper. Bet ne jau tikai pats bērns. Tuvojoties beigām, tu jūties piepampusi viscaur. Tas nesāp… tikai esi tik piebrieduši, ka varētu pārsprāgt. Tāda sajūta, ka gribas, lai tev visur pieskaras, tā ļoti viegli. Dženija vairs neraudzījās uz mani. Viņas skatiens bija piekalts vīram, un es zināju, ka par mani vai brāli viņa ir aizmirsusi. Starp viņu un īanu valdīja tuvība, it kā tas būtu bieži stāstīts stāsts un tomēr nekad neapnīkošs.
Tagad viņas balss skanēja klusāk un rokas atkal pacēlās pie krūtim, smagām un uzkrītošām zem vieglā ņiebura.
- Un pēdējā mēnesi sāk parādīties piens. Tu jūti, kā piepildies, ikreiz pa mazai drusciņai, kad vien bērns sakustas. Un tad pēkšņi viss kļūst ciets un apaļš. Viņa atkal apņēma vēderu. Tad sāpju nav, tikai liekas, ka aizraujas elpa un krūtis kņud, it kā varētu pārsprāgt, ja pienu neizzīdīs. Viņa aizvēra acis un atliecās atpakaļ atkal un atkal, ritmiski glāstīdama lielo vēderu kā burvestību rituālā. Vērojot viņu, man ienāca prātā: ja raganas vispār pastāv, tad Dženita Freizere ir viena no viņām.
Dūmiem pilnais gaiss ietina istabu kā transā; sajūta, kas atrodas baudkāres pamatā, ir nevaldāmās alkas savienoties un radīt. Pat neskatoties es būtu varējusi saskaitīt katru matu uz Džeimija auguma, un zināju, ka katrs no tiem saslējies stāvus.
Dženija atvēra acis, pustumsā tās bija tumšas, un uzsmaidīja vīram, gausi, daudznozīmīgi lūpas izliecās nebeidzamā solījumā.
- Kad laiks tuvojas beigām un bērns bieži kustas, reizēm ir tāda sajūta kā tad, kad vīrs iegājis tevī un beidzot izlejas. Tad, kad jums abiem vienlaikus sākas pulsācija dziļi tavā klēpī, tas ir līdzīgi, tikai daudz varenāk; tas vibrē cauri dzemdes sienām un piepilda tevi. Tad bērns ir mierīgs un liekas, ka esi viņu ieņēmusi.
Pēkšņi Dženija pagriezās pret mani un burvju vara bija izgaisusi.
- Zini, to viņi dažreiz vēlas, viņa klusi sacīja, uzsmaidīdama man. Viņi vēlas atgriezties.
Pēc brītiņa Dženija piecēlās un peldēja uz durvīm, pametot pāri plecam atpakaļskatienu, kas vilka īanu līdzi gluži kā kompasa adata uz ziemeļiem. Viņa uz mirkli apstājās pie durvīm, lai pagaidītu vīru, un paskatījās uz brāli, kurš joprojām sēdēja pie kamīna.
- Vai tu pieskatīsi uguni, Džeimij? Viņa izstaipījās, izlieca sāpošo muguru, un izliekums atkārtoja vēdera savādo apaļumu. īana pirkstu kauliņi spēcīgi nobrauca pa sievas muguru un iespiedās krustos, liekot viņai ievaidēties. Un prom viņi bija.
Es arī pacēlu rokas un izstaipījos, izbaudīdama nogurušo muskuļu izstiepšanos. Džeimija plauksta noslīdēja man gar sāniem un palika uz gurnu izliekuma. Es atspiedos pret viņu, pavilku uz priekšu rokas.
iztēlodamās, kā tās apņem piebriedušo vēderu ar manu vēl nedzimušo bērnu.
Kad es pagriezu galvu, lai saņemtu skūpstu, es ievēroju, ka dīvāna stūri saritinājies guļ mazs cilvēciņš.
- Paskaties! Viņi aizmirsuši mazo Džeimiju. Zēnam bija sava gultiņa vecāku istabā, kur viņš parasti gulēja. Šovakar viņš bija aizmidzis pie uguns, kamēr mēs, vīnu dzerdami, sarunājāmies, bet neviens nebija atcerējies aiznest mazo uz gultu. Lielais Džeimijs pagrieza mani pret sevi un atglauda man matus no sejas.
- Dženija nekad neko neaizmirst, viņš sacīja. Domāju, ka viņi ar īanu šobrīd pēc sabiedrības neilgojas. Rokas aizslīdēja līdz manu svārku aizdarei uz muguras. Gan jau puikam būs labi turpat.
- Bet ja nu viņš uzmostas?
Meklējošās rokas paslīdēja zem ņiebura, kas nu bija vaļā. Džeimijs sarauktu uzaci palūkojās uz māsasdēla guļošo augumu.
- Gan jau. Kādreiz viņam tas būs jāiemācās, vai ne? Tu taču negribi, lai viņš būtu tikpat nezinošs kā tēvocis. Viņš nometa uz grīdas pie kamīna vairākus spilvenus un nolaidās uz tiem, mani velkot līdzi.
Uguns liesmas kvēloja uz Džeimija muguras sidrabainajām rētām, it kā viņš patiesi būtu dzelzs vīrs, par kādu es viņu reiz nosaucu, jo likās, ka brūcēs var manīt mugurkaulu. Ar pirkstu izvilku pa visām šīm zīmēm, un viņš trīsēja zem mana pieskāriena.
- Vai tu domā, ka Dženijai ir taisnība? es vēlāk jautāju. Vai vīrieši patiešām vēlas atgriezties sievietes klēpī? Vai tāpēc jūs ar mums mīlējāties? Matus man pie auss sakustināja klusi smiekli.
- Nu, kad vedu tevi uz gultu, tas parasti nav pirmais, par ko domāju, Ārmaliet. Ne tuvu. Bet vispār… Viņa rokas maigi apņēma manas krūtis un lūpas sakļāvās ap vienas galiņu. Bet es neteiktu, ka viņai pilnīgi nav taisnība. Reizēm… jā, reizēm liekas, tas būtu labi atkal nokļūt tur iekšā, drošībā un… vienam. Laikam jau tāpēc, ka zinām, tas nav iespējams, mēs gribam radīt. Ja paši nevaram tur atgriezties, tad labākais, ko varam darīt, ir dot šo dārgo dāvanu mūsu dēliem, vismaz uz brītiņu… Viņš pēkšņi nodrebinājās kā suns, kas nopurina ūdeni.
- Nepievērs man uzmanību, Ārmaliet, viņš nomurmināja. Kad dzeru plūškoka vīnu, es kļūstu raudulīgs.
31 ceturkšņa rentes diena
Pie durvīm atskanēja kluss klauvējiens, un ienāca Dženija; pār vienu roku bija pārlikts zils apģērba gabals, bet otrā viņa nesa cepuri. Vērtējoši noskatījusi brāli, viņa pamāja ar galvu.
- Jā, krekls ir gana labs. Esmu palaidusi platākus tavus goda svārkus; kopš iepriekšējās reizes plecos esi piebriedis. Viņa, piešķiebusi galvu, skaļi domāja. Šodien esi vareni pastrādājis vismaz tik tālu līdz kaklam. Apsēdies te, un es sakārtošu tev matus. Viņa norādīja uz ķebli pie loga.
- Matus? Kas vainas maniem matiem? Džeimijs noprasīja, ar roku pārbraukdams matiem. Tie bija atauguši līdz plecam, un viņš bija sasējis tos pakausī ar ādas lentīti, lai nekrīt acīs.
Velti netērēdama laiku runāšanai, Dženija nospieda brāli uz ķebļa, izrāva lenti un sāka matus enerģiski ķemmēt ar bruņurupuča čaulas sukām.
- Kas vainas taviem matiem? viņa retoriski atjautāja. Nu labi. Tātad pirmām kārtām te ir saķērušies gruži. Viņa saudzīgi izņēma no matiem kādu sīku priekšmetu un nometa to uz spoguļgaldiņa. Ozola lapas gabaliņš. Kur tu vakar biji kā mežakuilis zem koka rakņāji saknes? Un savēlušies trakāk nekā dzijas šķetere…
- Au!
- Mierā, roy! Saraukusi pieri, jo visu uzmanību veltīja darāmajam darbam, Dženija ar ķemmi atšķetināja pinkas, zem savām rokām atstājot gludu, spožu matu gūzmu, kas pa logu plūstošos rīta saules staros, cita ar citu sajaucoties, zaigoja kastaņbrūnos, vara, kanēļa un zelta toņos. Dženija izplāja matu šķipsnu sev uz plaukstas un papurināja galvu.