- Nevaru iedomāties, kāpēc žēlīgais Kungs devis tādus matus vīrietim, viņa nobrīnījās. Vietām kā staltbrieža āda.
- Burvīgi, vai ne? Es biju ar viņu vienisprātis. Re, tur, kur saule pakausī matus pabalinājusi, viņam ir šīs jaukās blondās šķipsnas. Mūsu apbrīnas objekts nikni palūrēja uz mums.
- Ja jūs abas tūlīt neizbeigsiet, es nodzīšu pliku pauri. Viņš brīdinoši pastiepa roku uz galdiņa pusi, kur gulēja skuveklis. Bet Dženija, veikli, par spīti lielajam grūtnieces vēderam, pasteidzās un uzsita brālim pa roku ar suku. Džeimijs iesmilkstējās, viņa satvēra saujā matus un parāva tos atpakaļ.
- Sēdi mierīgs! Dženija pavēlēja un sadalīja matus trijās biezās šķipsnās. Iztaisīšu tev kārtīgu copīti, viņa ar apmierinājumu paziņoja. Es nepieļaušu, ka rādīsies saviem nomniekiem kā tāds mežonis.
Džeimijs pie sevis noburkšķēja kaut ko dumpīgu, tad pakļāvās. Veikli savaldīdama izsprukušās šķipsnas, viņa sapina matus biezā, glītā bizē, nostiprināja galus un cieši nosēja ar diegu. Tad iebāza roku kabatā, izvilka zilu zīda lenti un ar triumfa izteiksmi sejā sasēja to pušķī.
- Tā! viņa iesaucās. Smuki, vai ne? Dženija pagriezās pret mani, lai saņemtu apstiprinājumu, un man nekas cits neatlika kā atzīt, ka viņai taisnība. Cieši savilktie mati izcēla galvas formu un vīrišķīgos sejas vaibstus. Tīrs un kārtīgs, sniegbaltā kreklā un pelēkās biksēs, Džeimijs izskatījās teicami.
- īpaši lente, es teicu, cenšoties apvaldīt smieklus. Tādā pašā krāsā kā acis.
Džeimijs apveltīja māsu ar niknu skatienu.
- Nē, viņš izmeta. Lentīšu nebūs. Te nav nekāda Francija, un karaļa Džordija galms ne tik! Man vienalga, ja lente ir Svētās Jaunavas apmetņa krāsā… Nekādu lenšu, Dženit!
- Nu labi, labi, rūgumpods tāds. Tā. Viņa izņēma lenti un atkāpās.
- Ak, būs jau labi. Viņa bija apmierināta ar iznākumu. Tad pievērsa zilo acu caururbjošo skatienu man.
- Hm, viņa nokremšļojās, domīgi kustinādama kāju.
Tā kā, ierodoties Lelibrokā, manas drēbes bija lupatās, cik ātri vien iespējams, vajadzēja pašūt man divas kleitas: vienu no pašausta auduma, ko valkāt ikdienā, un vienu no zīda tādiem nozīmīgiem gadījumiem kā šis. Man labāk padevās šūt brūces nekā audumu, tāpēc biju palīdzējusi piegriezt un saspraust, bet modelēšanu un šūšanu nācās atstāt Dženijas un Kruķa kundzes ziņā.
Viņām tas izdevās lieliski, un prīmulu dzeltenais zīds piekļāvās manam augumam kā cimds, dziļās ieloces slīga man pār pleciem un, uz muguras veidojot krokas, aizplūda bagātīgā kuplu svārku kritumā. Es strikti atteicos valkāt korseti; negribīgi padevušās, abas sievietes viltīgi bija sagudrojušas uzturēt ņiebura augšējo daļu ar valzivs asaku "ribām", kuras bez žēlastības izrāva no kādas vecas korsetes.
Dženijas skatiens lēnām slīdēja man pāri no kājām līdz galvai, kur tas apstājās. Ar nopūtu viņa sniedzās pēc matu sukas.
- Tu arī, viņa noteica.
Es sēdēju, vaigiem degot un vairoties no Džeimija skatiena, kamēr Dženija rūpīgi izlasīja no manām cirtām mazus žagariņus un ozola lapu driskas un lika uz galdiņa blakus tai mantībai, ko bija izpiņķējusi no brāļa matiem. Beidzot mani mati bija izsukāti un uzsprausti, tad viņa iebāza roku kabatā un izvilka mazu mežģīņu cepurīti.
- Tā, viņa noteica, stingn to iespraužot manu cirtu kaudzes galā. Galvas auts arī. Tu nudien izskaties ļoti cienījama, Klēra.
Es pieņēmu, ka tas bija domāts kā kompliments, un kaut ko nomurmināju par atbildi.
- Bet vai tev ir kādas rotaslietas? Dženija jautāja.
Es papurināju galvu.
- Nē, diemžēl nav. Man bija tikai pērles, ko Džeimijs uzdāvināja man kāzās, bet tās… Apstākļos, kādos mēs pametām Leohas pili, par pērlēm es domāju vismazāk.
- O! Džeimijs, pēkšņi atcerējies, iesaucās. Viņš iebāza roku sporanā, kas gulēja uz galdiņa, un ar uzvarošu žestu izcēla no tā pērļu virteni.
- Pie joda, kur tu tās dabūji? es izbrīnā iesaucos.
- Mērtegs šorīt agri no rīta atnesa, viņš atbildēja. Kamēr notika tiesa, viņš devās atpakaļ uz Leohu un savāca visu, ko varēja panest…
sak, varbūt mums to vajadzēs, ja tiksim cauri sveikā. Viņš mūs meklēja šurpceļā, bet, saprotams, mēs vispirms devāmies uz… uz kalnu.
- Vai viņš vēl ir te? es jautāju.
Džeimijs nostājās man aiz muguras, lai aiztaisītu kaklarotu.
- 0 jā. Viņš lejā apēd visu, kas atrodams ķēķī, un ķircina Kruķa kundzi.
No sīkstā vīreļa visā mūsu pazīšanās laikā es biju dzirdējusi labi ja duci vārdu, izņemot dziesmu tekstus, un doma par "ķircināšanu" man likās pilnīgi absurda. Droši vien Lelibrokā viņš jutās kā mājās.
- Kas īsti ir Mērtegs? es jautāju. Vai viņš jums ir kāds radinieks?
Džeimijs un Dženija izskatījās izbrīnījušies.
- Kā tad, Dženija atbildēja un pievērsās brālim. Viņš ir… kas, Džeimij? Tēva otrās pakāpes brālēna tēvocis?
- Brāļadēls, viņš izlaboja. Tu neatceries? Vecajam Leo bija divi dēli un tad…
Demonstratīvi aizspiedu ausis. Likās, tas Dženijai kaut ko atgādināja, jo viņa sasita plaukstas.
- Auskari! viņa iesaucās. Man šķiet, ka man ir pērles, kas saderēs ar kaklarotu! Tūlīt atnesīšu. Viņa, kā ierasts, veiklā solī izsteidzās no istabas.
- Kāpēc tu sauc māsu par Roju? es ziņkārīgi pajautāju, vērodama, kā Džeimijs pie spoguļa sien sev kravati. Viņam bija tāda sejas izteiksme kā cilvēkam, kuram drīz jādodas kaujā ar nāvīgu ienaidnieku, un tāda ir visiem vīriešiem, kas kārto savu kaklasaiti, tomēr viņš pavēra lūpas, lai man uzsmaidītu.
- Ak tā. Roy nav angļu vārds. Tas ir gēlu mīļvārdiņš matu krāsa. Un nozīmē "ruds" tas ir, sarkans. Viņam vajadzēja nosaukt vārdu pa burtiem un atkārtot vairākas reizes, līdz man izdevās uztvert atšķirību.
- Man izklausās kā Rojs. Es purināju galvu.
Džeimijs paņēma sporanu un sāka tajā bāzt iekšā dažādus sīkumus, kas bija izbiruši, ņemot ārā pērles. Atradis makšķerauklu mudžekli, viņš izbēra somas saturu kaudzē uz gultas. Un sāka ieviest kārtību cītīgi satina virvju un makšķerauklu galus, nomaldījušos āķus stingri iesprauda korķa gabaliņā, kur tiem arī pienācās būt. Es piegāju pie gultas un apskatīju šo bagātīgo krājumu.
- Nekad mūžā neesmu redzējusi tik daudz krāmu. Es pavīpsnāju. Nudien, Džeimij, kā tāda žagata.
- Tie nav krāmi, viņš aizskarts atteica. Man visas šīs lietas savu reizi ļoti noder.
- Nu labi, makšķerauklas un āķi, jā. Un virvju lamatas. Pat ja mazliet pieveram acis, tad ari pistoles prapis un lodes… šad un tad tu izmanto pistoli. Un mazā čūskiņa, ko Villijs tev uzdāvināja, to es saprotu. Bet akmeņi? Un gliemežvāks? Un stikla gabals? Un… Es pieliecos, lai tuvāk apskatītu tumšu, spalvainu masu, kas bija kaut kas.
- Kas tas… tas taču nav, vai ne? Džeimij, kāda joda pēc tu savā sporanā nēsā izkaltētu kurmja kāju?
- Pret reimatismu, protams. Viņš izrāva šo pikuci man no deguna apakšas un iestūķēja atpakaļ āpšādas somā.
- Nu, protams, es piekritu, noskatīdama vīru ar interesi. Viņa seja mulsumā bija viegli pietvīkusi. Tas noteikti palīdz tu vairs nekrakšķi. No atlikušās krāmu kaudzes es paņēmu maza formāta Bībeli un pašķirstīju, kamēr Džeimijs noglabāja pārējās vērtslietas.