- Aleksandrs Viljams Roderiks Makgregors, es skaļi nolasīju titullapā ierakstīto vārdu. Džeimij, tu teici, ka viņam kāds palicis parādā. Ko tu ar to domāji?
- Ak, to. Viņš apsēdās man blakus uz gultas, paņēma mazo grāmatiņu un maigi šķirstīja lapas.
- Es teicu, ka tā piederēja ieslodzītajam, kurš nomira Fortviljamā, vai ne?
-Jā-
- To puisi es nepazinu; viņš nomira mēnesi pirms manas ierašanās. Bet ārsts, kas man šo Bībeli iedeva, par viņu pastāstīja, kamēr apkopa manu muguru. Laikam jau dakterim vajadzēja to kādam izstāstīt, un garnizonā nevienam nevarēja neko teikt. Džeimijs aizvēra grāmatiņu, nolika uz ceļiem un skatījās ārā pa logu uz priecīgo rudens sauli.
Aleku Makgregoru, apmēram astoņpadsmit gadus vecu puisi, apcietināja par visizplatītāko noziegumu lopu aizdzīšanu. Patīkams, kluss jauneklis, likās, ka viņš izcietīs savu sodu un bez starpgadījumiem tiks palaists vaļā. Nedēļu pirms atbrīvošanas viņu atrada pakārušos.
- Ārsts teica, viņš pats pielicis sev roku, par to neesot bijis ne mazāko šaubu. Džeimijs glāstīja ādas vākus, ar vienu lielo īkšķi braucīdams gar sējuma malu. Bet, ko domā viņš pats, dakteris īsti nepateica. Toties viņš pateica, lūk, ko iepriekšējā nedēļā kapteinis Rendels sarunājies ar Aleku divatā.
Es skaļi noriju siekalas, pēkšņi, lai gan spīdēja saule, mani pārņēma aukstums.
- Un tu domā…
- Nē. Viņa balss skanēja klusi, bet noteikti. Es nedomāju. Es zinu, un arī dakteris zināja. Un droši vien virsseržants tāpat, tāpēc viņu nošāva. Džeimijs izpleta rokas uz ceļiem, skatīdamies uz savām slaidajām locītavām liels, stiprs un enerģisks; zemnieka un karavīra rokas. Viņš paņēma mazo Bībeli un ielika sporanā.
- Es tev pateikšu kādu lietu, mo duinne. Pienāks diena, kad Melnais Džeks Rendels mirs no manas rokas. Un, kad viņš būs pagalam, es šo grāmatu aizsūtīšu Aleka Makgregora mātei ar ziņu, ka viņas dēls ir atriebts.
Sasprindzinājuma gaisotni iztraucēja Dženijas atgriešanās, kas tagad bija krāšņi saposusies zilā zīda tērpā ar mežģīņu galvas autu; viņa nesa lielu kasti no apbružātas, sarkanas safjānādas.
- Džeimij, atnākuši Kareni, Villijs Marejs un Džefriji. Labāk ej lejā un ieturi kopā ar viņiem otrās brokastis… tikko galdā uzliku svaigus plāceņus un sālītas siļķes, un Kruķa kundze gatavo ievārījuma kūkas.
- Jā, labi. Klēra, kad esi gatava, nāc lejā! Steidzīgi piecēlies, Džeimijs pakavējās tik ilgi, lai mani aši apskautu un pamatīgi noskūpstītu. Viņa soļi nodimdēja uz kāpnēm, pie otrā kāpņu posma tie kļuva lēnāki, bet, tuvojoties pirmajam, gaita kļuva mierīga, kā piedien muižas kungam.
Dženija ar smaidu viņu pavadīja, tad pievērsās man. Uzlikusi kārbu uz gultas, viņa noņēma vāku, atklājot juku jukām samestas dārglietas un košus nieciņus. Biju izbrīnīta šāds juceklis likās tik neraksturīgs kārtīgajai, precīzajai Dženijai Marejai, kuras dzelzs roka nevainojami vadīja saimniecību no ausmas līdz rietam.
Viņa ar pirkstu parakņājās pa kaudzi, tad, it kā uztvērusi manu domu, paskatījās uz mani un pasmaidīja.
- Visu laiku domāju, ka kādreiz vajadzētu to sakārtot. Bet, kad biju maza, mamma ļāva man rakņāties pa šo lādi, tas bij tāpat kā atrast burvju dārgumus es nekad nezināju, ko uziešu. Laikam jau man šķiet: ja te būs kārtība, tad burviba pazudīs. Stulbi, vai ne?
- Nē, es viņai atbildēju ar smaidu. Nē, nav stulbi.
Mēs lēnām rakņājāmies pa lādi, turēdamas rokā četru paaudžu sieviešu iemīļotos nieciņus.
- Tas piederēja manai Freizeru vecmāmiņai, Dženija stāstīja, izceļot sudraba brošu. Tā bija veidota pusmēness formā no metāla mežģīnēm, un pašā augšā kā zvaigzne zaigoja viens vienīgs dimanta graudiņš.
- Un šis… Dženija izvilka smalku zelta gredzenu ar briljantos iestrādātu rubīnu. Tas ir mans laulības gredzens. īans par to izdeva pusgada algu, kaut arī es teicu, ka viņš rīkojies muļķīgi. Maiguma pilnais skatiens liecināja, ka īans nebūt nebija muļķis. Viņa nospodrināja akmeni pie kleitas priekšas un, vēlreiz pamielojusi pie tā acis, atlika atpakaļ kastē.
- Kā es priecāšos, kad bērns būs piedzimis. Viņa saviebusies noglāstīja vēderu. Mani pirksti no rītiem ir tā pietūkuši, ka gandrīz nevaru aizšņorēt kurpes, nemaz nerunājot par to, ka varētu uzvilkt gredzenus.
Pamanīju lādes dibenā savādu spīdumu, kas nebija metālisks, un norādīju uz to.
- Kas tas?
- Ak, tās! Dženija atkal iegremdēja roku lādē. Nekad neesmu tās valkājusi; man neder. Bet tu varētu tu esi slaida un karaliska kā mana māte. Zini, tās piederēja viņai.
Tās bija divas rokassprādzes. Katra bija veidota no līka, gandrīz apaļa mežakuiļa ilkņa, nospodrināta tumsnēja ziloņkaula mirdzumā, gali savienoti ar sudraba skaviņām, kas rotātas ar ziedu rakstu.
- Ak kungs, cik pasakainas! Nekad neesmu redzēju neko tik… tik brīnišķīgi mežonīgu.
Dženija bija uzjautrināta.
- Jā, tā ir. Kāds to uzdāvinājis mātei kāzās, bet viņa neteica, kas. Tēvs mēdza viņu ķircināt par šo pielūdzēju, bet arī viņam māte neko neteica, tikai smaidīja kā kaķis pie krējuma poda. Ņem, uzlaiko.
Kauls, vēss un smags, piekļāvās manai rokai. Nespēju atturēties, nenoglāstijusi tumšdzelteno virsmu, kas laika gaitā bija pārklājusies ar smalku dzislojumu.
- Jā, tev piestāv, Dženija nosprieda. Un šai dzeltenajai kleitai. Te būs ari auskari liec ausīs un ejam lejā.
Mērtegs sēdēja virtuvē pie galda un cītīgi ar dunča galu stūķēja mutē šķiņķa gabalus. Garām ar paplāti rokā gāja Kruķa kundze, gandrīz neapstājoties, viņa noliecās un veikli uzslīdināja Mērtegam uz šķīvja vēl trīs raušus.
Dženija šaudījās šurpu turpu rīkodama un uzraudzīdama. Apstādamās savās gaitās, viņa pāri Mērtega plecam palūkojās uz strauji tukšojošos šķīvi.
- Nemaz nekautrējies, draugs, viņa izmeta. Kā nekā, kūtī ir vēl viens vepris.
- Skaud radam kumosiņu, ko? viņš jautāja, nepārtraucis gremošanu.
- Es? Dženija iespieda rokas sānos. Ak debess, nē! Galu galā līdz šim esi vēl tikai četras reizes ēdis. Kruķa kundze, viņa pagriezās un uzsauca aizejošajai saimniecības vadītājai, kad būsi tikusi galā ar plāceņiem, iedod šitam caurbiram bļodu ar biezputru, ar ko piebāzt vēderu. Tā tik trūka, ka viņš uz sliekšņa noģībst no bada.
Kad Mērtegs durvīs ieraudzīja mani, viņš aizrijās ar šķiņķa kumosu.
- Mmphmmm, viņš izdvesa kā sveicienu, kad Dženija izpalīdzīgi bija uzklapējusi viņam pa muguru.
- Man arī prieks tevi redzēt, es atbildēju, apsēžoties viņam pretī. Starp citu, paldies.
- Mmphmmm? Ar medu apziests plācenis mutē traucēja saprast jautājumu.
- Par to, ka atgādāji no pils manas mantas.
- Mmphm. Rokas mājiens, apstājies pie sviesta trauka, noraidīja pateicību.
- Es tev atnesu mazdrusciņ zālīšu un tādas štelles, viņš sacīja un pameta ar galvu uz logu. Arā, sētā, seglu somās.
- Tu atnesi manu zāļu lādi? Tas ir brīnišķīgi! Biju sajūsmā. Daži no ārstnieciskajiem augiem bija reti sastopami, un es biju veltījusi ne mazums pūļu, lai tos sameklētu un pareizi sagatavotu.
- Bet kā tev tas izdevās? es tincināju Mērtegu. Kad biju attapusies no raganu tiesas, es bieži iedomājos, nez kā pils iemitnieki uztvēra manu apcietināšanu un bēgšanu. Ceru, tev neradās grūtības.
- O nē. Mērtegs nokoda vēl vienu pamatīgu kumosu, bet, pagaidījis, līdz tas lēnām un ar baudu noslīd pa rīkli, tikai tad turpināja atbildēt.