Ierāvos ēnās netālu no pavarda, cerot patverties no vīru uzmanības. Pirms mēs iegājām mājā, par Mērtegu sauktais vīrelis bija atsējis man rokas. Varbūt izdosies klusiņām pazust, kamēr bandīti būs aizņemti ar citiem darbiem. Visa uzmanība bija pievērsta jaunam puisim, kas sakņupis sēdēja uz ķebļa kaktā. Kamēr mani iztaujāja, viņš gandrīz nebija pacēlis skatienu, bet, galvu nokāris un ar roku aptvēris plecu, sāpēs šūpojās šurpu turpu.
Dūgals saudzīgi atstūma roku, kas turēja plecu. Kad viens no vīriem pavilka nost pledu, atklājās netīrs, ar asins traipiem izraibināts lina krekls. Kusls vīriņš ar kuplām ūsām pienāca puisim no mugurpuses ar nazi rokā, satvēra kreklu aiz apkakles, pārgrieza tā priekšu un piedurkni, un audums noslīdēja no pleca.
Es un vairāki vīri noelsāmies. Plecs bija ievainots; augšā bija dziļa brūce ar saplosītām malām, un pa jaunā vīrieša krūtīm plūda asinis. Bet visbriesmīgāk izskatījās locītava. Vienā malā bija izspiedies drausmīgs puns, un roka karājās pilnīgi neiedomājamā leņķī.
Dūgals nokremšļojās.
- Mmphmm. Izmežģīta, nabaga zellis. Jauneklis pirmo reizi pacēla galvu. Kaut arī sāpēs sašķobīta un apaugusi sarkaniem bārdas rugājiem, tā bija stipra un labsirdīga cilvēka seja.
- Musketes lode izsita mani no segliem, un es uzgāzos uz izstieptas rokas. Ar visu svaru, un atskanēja krakš!
- Kā tad, ka krakš. Ūsains skots, kurš, spriežot pēc runas veida, bija baudījis kaut kādu jel izglītību, taustīja puiša plecu, liekot viņam sāpēs saviebties. Ievainojums ir nieks. Lode izgājusi ārā, brūce ir tīra asinis plūst diezgan brīvi. Vīrs paņēma no galda netīru lupatu vīkšķi un noslaucīja asinis. Taču es īsti nezinu, ko lai iesāk ar izmežģījumu. Mums vajadzēs balbieri, kas to kārtīgi ievilktu vietā. Tā tu nevarēsi jāt, vai ne, Džeimij, puis?
Musketes lode? es truli domās atkārtoju. Balbieris?
Ievainotais nobālējis purināja galvu.
- Jau tāpat, mierīgi sēžot, ellīgi sāp. Zirgā es netikšu. Viņš samiedza acis un iekoda apakšlūpā.
Nepacietīgi sarunā iejaucās Mērtegs:
- Bet te tak ar' nevaram viņu atstāt. Sarkansvārči pa tumsu pēdas diez ko neredz, bet agrāk vai vēlāk, kaut ar' slēģi ir ciet, viņi šito būdu uzies. Un ar šiten tādu caurumu kamiesī Džeimiju diezi vai kāds noturēs par algādzi.
- Nekreņķējies nu velti, Dūgals attrauca. Man ne prātā nenāk viņu te atstāt.
Ūsainis nopūtās.
- Tad nekā. Mums jāmēģina iespiest locītavu atpakaļ. Mērteg un Rupert, turiet viņu; es pamēģināšu.
Līdzjūtīgi skatījos, kā viņš, saņēmis jaunekļa plaukstas locītavu un elkoni, spiež roku uz augšu. Leņķis bija pilnīgi nepareizs, sāpes noteikti bija drausmīgas. Jaunajam vīrietim seja pludoja sviedros, bet viņš tikai pavisam klusi ievaidējās. Pēkšņi viņš sakņupa uz priekšu un nenokrita uz grīdas vien tāpēc, ka vīri viņu turēja.
Viens atkorķēja ādas blašķi un pielika Džeimijam pie lūpām. Es stāvēju krietni tālu, bet pat es saodu stipru alkohola dvaku. Džeimijs klepoja un rīstījās, tomēr norija dzintaraino šķidrumu, atlikušo daļu uzlejot sev uz krekla.
- Nu ko, mēģinām vēlreiz, puis? plikpauris jautāja. Vai varbūt šoreiz lai velk Ruperts, viņš ieteica, pagriezies pret drukno bandītu.
Ruperts, šādi uzrunāts, izlocīja pirkstus, it kā grasītos mest baļķi, un saņēma jaunekļa plaukstu pie pamatnes, viņš nepārprotami gatavojās ievilkt locītavu ar spēku; skaidrs, ka šādas izdarības roku pārlauztu kā slotas kātu.
- Neuzdrošinieties! Profesionālas dusmas pārmāca domas par bēgšanu, es metos uz priekšu, nemanīdama apkārt stāvošo vīru iztrūcinātos skatienus.
- Ko tas nozīmē? noskaldīja plikpauris, acīm redzami saniknots par manu iejaukšanos.
- Ja jūs tā darīsiet, tad salauzīsiet viņam roku, es cirtu pretī. Paejiet, lūdzu, malā! Ar elkoni atbīdīju Rupertu un pati saņēmu puiša locītavu. Slimnieks izskatījās tikpat izbrīnījies kā pārējie, bet nepretojās. Nospriedu, ka viņa roka ir ļoti silta, bet drudža nav.
- Augšdelma kauls jāsagriež noteiktā leņķī, tikai tad tas ieslīdēs atpakaļ locītavā, es piepūlē izdvesu, velkot delnas locītavu uz augšu un elkoni uz iekšu. Jaunais skots bija liela auguma, roka bija smaga kā svina pielieta.
- Tagad nāks visnepatīkamākais, es brīdināju pacientu. Apņēmu ar plaukstu elkoni, sagatavojusies raut to uz augšu un iekšā.
Džeimija lūpas sakustējās, gluži smaids tas nebija.
- Trakāk jau vairs nevar sāpēt. Dari, kas jādara. Tagad sviedri klāja ari manu seju. Pleca locītavas ievilkšana ir smags darbs pat vislabākajos apstākļos. Liela auguma vīrietim, kurš izmežģījis roku pirms vairākām stundām, muskuļi jau satūkuši un velk locītavu uz leju, tāpēc šī manipulācija prasīja visus manus spēkus. Uguns bija bīstami tuvu; cerams, ka mēs abi neievelsimies pavarda mutē, ja locītava ielēks ar rāvienu.
Pēkšņi plecs klusi nostrinkšķēja šņirks! un locītava ieslīdēja savā vietā. Slimnieks izskatījās ļoti izbrīnījies. Neticēdams viņš pacēla roku, lai pārbaudītu, ka viss kārtībā.
- Vairs nesāp! Sejā atplauka plats sajūsmas un atvieglojuma smaids, bet vīri sāka klaigāt un aplaudēt.
- Nekur nepaliks, gan vēl sāpēs. No piepūles biju nosvīdusi, bet jutos lepna par rezultātu. Vairākas dienas plecs vēl būs jutīgs. Divas trīs dienas jūs nedrīkstat stiept locītavu; kad atkal to darīsiet, sāciet pavisam lēnām. Ja sāk sāpēt, uzreiz pārtrauciet un katru dienu lieciet siltas kompreses.
Dodot padomus, kā turpmāk rīkoties, es pamanīju, ka slimnieks godbijīgi klausās, bet pārējie vīri mani pētīja, un viņu skatienos jautās dažādas jūtas no apbrīnas līdz neslēptām aizdomām.
- Redziet, es esmu medmāsa, es paskaidroju, nez kādēļ juzdama, ka vajag aizstāvēties.
Dūgala un arī Ruperta skatiens noslīdēja līdz manām krūtīm un palika tur kā piekalti šausmu pilnā aizrautībā. Viņi saskatījās, tad Dūgals atkal pievērsās manai sejai.
- Lai būtu kā būdams, viņš sacīja, saraucis uzacis. Ja tu esi zīdītāja, tad šķiet, pieproti arī ārstēšanu. Vai vari savest kārtībā puikas brūci, lai viņš var sēdēt zirgā?
- Jā, varu ievainojumu pārsiet, teicu visai skarbi. Ja vien jums ir, ar ko. Bet ko jūs domājāt, sakot, ka esmu zīdītāja? Un kāpēc jūs vispār iedomājaties, ka gribu jums palīdzēt?
Man neviens nepievērsa uzmanību, jo Dūgals vērsās pie kaktā ierāvušās sievietes, uzrunājot viņu, kā es nojautu, gēlu valodā. Vīru bara apstāta, agrāk nebiju viņu ievērojusi. Manuprāt, sieviete bija savādi ģērbusies garos, noskretušos lindrakos un garpiedurkņu blūzē, ko daļēji paslēpa kaut kas līdzīgs korsetei vai kamzolim. Viss bija tāds nosmulēts, arī seja. Pārlaidusi skatienu telpai, es pamanīju, ka mājā nav ne elektrības, ne arī kādas santehnikas ierīces; varbūt šai netīrībai bija attaisnojums.
Sieviete aši pakniksēja un teciņiem garām Rupertam un Mērtegam aizsteidzās līdz pavardam, kur stāvēja krāsota koka lāde; viņa sāka pa to rakņāties, līdz beidzot izslējās ar nožēlojamu lupatu vīšķi rokā.
- Nē, tas neder. Es ar nepatiku aptaustīju lupatas. Brūce vispirms jādezinficē un tad, ja nav sterilu pārsienamo materiālu, jāpārsien ar tīru audumu.
Klātesošie izbrīnā savilka uzacis.
- Dezinficēt? mazais vīrelis lēnām izrunāja šo vārdu.
- Jā, dezinficēt, es stingri noteicu; kaut ari viņš runāja kā izglītots cilvēks, man viņš likās drusku pastulbs. Brūce jāiztīra, un jāuzliek zāles, kas iznīcina baciļus un veicina dzīšanu.