- Fickundze bij tās noglabājusi, āreče, jau lādē. Pirmām kārtām gāju pie viņas, jo, redz, es nezināju, kas mani gaida.
- Ļoti prātīgi. Nevaru iedomāties, ka Fica kundze, tevi ieraugot, sāktu kliegt, es piekritu. Plāceņi vēsajā gaisā viegli kūpēja un debešķīgi smaržoja. Es pastiepu roku pēc viena, un smagās mežakuiļa sprādzes man ap roku nošķindēja. Redzēju, ka Mērtega skatiens tām burtiski pielīp, un es sakārtoju abus riņķus tā, lai viņš var redzēt grebumus un sprādzi.
- Vai nav skaistas? es jautāju. Dženija teica, ka tās piederējušas viņas mātei.
Mērtega skatiens noslīdēja līdz putras bļodai, ko Kruķa kundze nevīžīgi bija nometusi viņam deguna priekšā.
- Tev piedien, viņš noburkšķēja. Tad, pēkšņi atgriežoties pie iepriekšējās tēmas, sacīja: Nē, viņa nesauktu palīgā, lai izmet mani pa durīm. Pirms kāda laiciņa es labi pazinu Glenu Ficgibonu.
- 0, vai veca mīlestība? es ķircinājos, priecādamās par neaptveramo iztēles ainu, kad viņš savijies kaislīgā apskāvienā ar raženo Fica kundzi.
Mērtegs atrāva skatienu no putras un salti uz mani paskatījās.
- Nekā, un lūgtum runāt pieklājīgi par dāmu. Viņas virs bij manas mātes brālis. Un es tev teikšu, ka viņa dikti bēdājās, kad viņš nomira.
Apjukusi es nodūru skatienu un, lai slēptu mulsumu, pasniedzos pēc medus. Akmens pods bija ielikts verdošā ūdens toverī, lai medus kļūtu mīkstāks, un bija patīkami tam pieskarties.
- Piedod, es atvainojos, pilinādama saldo, zeltaino šķidrumu uz plāceņa, uzmanīdamās, lai nenolīst garām. Zini, man dažkārt ienāk prātā, ko viņa domāja, kad… kad es…
- Sākumā šie nemaz neattapa, ka tevis nav, vīriņš, nepievēršot uzmanību maniem atvainošanās vārdiem, lietišķi stāstīja. Kad neatnāci uz vakariņām, viņi domāja, ka esi palikusi vēlu laukā un tad likusies uz auss bez ēšanas; tavas dūris bij ciet. Nākamā dienā, kad gāja vaļā visa tā jezga, nu… ka Dankenas kundze paņemta ciet, nevienam i prātā nenāca meklēt tevi. Kad pienāca jaunās ziņas, tu netiki pieminēta, tikai viņa, un visā tajā trakumā neviens i nedomāja raudzīt, kur tu esi palikusi.
Es domīgi pamāju ar galvu. Neviens neizjustu manu trūkumu, ja nu vienīgi tie, kam ievajadzējās ārsta; kamēr Džeimijs bija projām, es gandrīz visu laiku uzturējos Kolama bibliotēkā.
- Un Kolams? es gribēju zināt. Tā nebija tikai dīka ziņkāre: vai patiešām Geilisai bija taisnība un viņš visu bija saplānojis?
Mērtegs paraustīja plecus. Skatiens klīda pāri galdam, meklēdams vēl kaut ko ēdamu, bet, acīmredzot neko neatradis, kas ietu pie dūšas, Mērtegs atlaidās pret krēsla atzveltni un apmierināts salika rokas uz liesā vēdera.
- Kad šis saņēma vēstis no miesta, uzreizam lika aizklapēt vārtus un aizliedza visiem no pils iet uz turieni, jo baidījās, ka kādu pa baru neparauj līdzi. Viņš vēl dziļāk iegrima krēslā un pētīgi manī lūkojās.
- Otrajā dienā Fickundze sadomāja meklēt tevi. Viņa teica, ka esmot apprasījusi visas meitas, vai nav tevi matījušas. Neviena nebij, tik viens skuķēns izteica, ka tu varbūtam esi aizgājusi uz ciemu… varbūtam tur esi palikusi pa nakti. Viena no meitenēm, es skeptiski nodomāju. Tā, kura sasodīti labi zināja, kur es esmu.
Mērtegs klusi atraugājās, nemaz nepūlēdamies to slēpt.
- Man nāca ausīs, ka Fickundze apgriezusi pili kājām gaisā, tevi meklējot, un, kad bij skaidrs, ka tevis pilī nav, piespiedusi Kolamu sūtīt uz ciemu kādu vīrišķi. Un, kad nu šie uzzināja, kas noticis… Tumšo seju izgaismoja viegla uzjautrinājuma atblāzma.
- Fickundze man visu neizstāstīja, bet es nopratu, ka viņa pils kunga dzīvi padarījusi stipri grūtāku, nekā parasts, mācoties virsū, lai šis ejot tevi meklēt un ar varu atbrīvojot… un pilnīgi bez kādas jēgas. Šis teicis, ka viss jau nonācis tiktāl, ka neesmot vairs iespējams iejaukties un tagad viss esmot soģu rokās, un vēl šo un to. Laikam jau tas !>ij viens brangs skats, Mērtegs domīgi sacīja, divi šitādi stūrabuki viens pret otru.
Un izskatījās, ka beigu beigās ne viens, ne otrs nebija ne guvis uzvaru, ne arī piekāpies. Neds Gauens ar savu jurista kompromisa mākslu bija atradis izeju, kā samierināt abus strīdniekus, piedāvādamies iet uz tiesu nevis kā kunga pārstāvis, bet kā neatkarīgs advokāts.
- Vai Fica kundze ticēja, ka es varētu būt ragana? man gribējās zināt. Mērtegs nosprauslojās.
- Neesu redzējis vecu sievieti, kas tic raganām, nedz ar* jaunu. To tik vīrišķi domā, ka sieviešos ir ļauna vēlēšana un burvestības, ka tas ir tikai šo radību parastais izturēšanās veids.
- Sāku saprast, kāpēc tu neesi precējies, es sacīju.
- Ak tā? Viņš spēji atgrūda krēslu un piecēlās, pavelkot uz pleciem pledu.
- Eju prom. Pasveicini kungu, Mērtegs sacīja Dženijai, kura atkal parādījās, jo viņa priekšējā istabā bija sākusi pieņemt nomniekus. Viņš noteikti būs traki aizņemts.
Dženija iedeva Mērtegam lielu auduma maisu, kurš bija aizsiets un kurā nepārprotami atradās pārtika veselai nedēļai.
- Kāds mazumiņš mājupceļam, viņa sacīja, uzsmaidot večukam. Varētu pietikt vismaz tik ilgi, kamēr vairs neredzēsi mūsu māju.
Mērtegs omulīgi aizbāza mezglu aiz jostas un, strupi pamājis ar galvu, pagriezās pret durvīm.
- Jā, viņš noburkšķēja, ja ne, tu redzēsi vārnas pulcējamies tūlīt pēc saullēkta, lai nolupinātu manus kaulus.
- Liels labums šīm no tevis tiks, Dženija nosmēja, noskatīdama viņa kārno augumu. Esmu redzējusi resnāku slotaskātu.
Mērtega skābais ģīmis nemainījās, bet acīs pavīdēja viegls mirdzums.
- Tu saki? viņš pārprasīja. Nu es tev, skuķi, teikšu… Balsis gaitenī noklusa, savijoties draudzīgiem apvainojumiem un strīdiem, līdz beidzot cilvēku pilnā priekšnama atbalsīs izdzisa pavisam.
Es vēl bridi pasēdēju pie galda, dīki glāstīdama Elenas Makenzijas siltās kaulu aproces. Kad kaut kur tālu aizkrita durvis, es sapurinājos un piecēlos, lai ieņemtu savu vietu kā Lelibrokas kundze.
Muižā jau ikdienā valdīja rosība, bet Ceturkšņa rentes maksas dienā tā burtiski mutuļoja. Visu dienu nāca un gāja nomnieki. Daudzi ieradās tikai tik daudz, lai nomaksātu nomu; citi palika līdz vakaram, klejoja pa muižas teritoriju, ciemojās pie draugiem, uzēda viesistabā cienastu. Dženija, ziedoša zilajā zīda tērpā, un Kruķa kundze iestīvinātās lina drānās šaudījās uz virtuvi un atpakaļ uz viesistabu, uzraudzīdamas istabenes, kas zvārodamās staipīja milzīgas paplātes ar auzu plāceņiem, augļu kūkām, drumstalu maizēm un citiem gardumiem.
Džeimijs, ceremoniāli stādījis mani priekšā nomniekiem, kad vajadzēja, palīdzēja ar cienastu, bet brīžiem tikai tāpat klīda, lai noskatītos, kas notiek.
Atcerējusies, ko Džeimijs bija solījis vecajai sievai pie dzirnavu dīķa, es ar zināmu interesi gaidīju ierodamies Ronaldu Maknebu.
Viņš ieradās drīz pēc pusdienas uz augsta mūļa ar vārgām kājām, un viņam pie jostas aiz muguras cieši turējās mazs puika. Es slepus vēroju jaunpienācējus no viesistabas durvīm, prātodama, cik precīzs bijis viņa mātes vērtējums.
Nolēmu, ka, iespējams, "draņķa žūpa" bija mazliet pārspīlēti, bet citādi Maknebu mātes vērojumi visumā bija pareizi. Ronaldam Maknebam bija gari un sataukojušies mati, nevērīgi uz pakauša sasieti ar stiepli, apkakle un aproces bija pelēkas. Lai arī vismaz pāris gadu jaunāks par Džeimiju, viņš izskatījās vismaz piecpadsmit gadus vecāks, seja uzburbusi, mazās, pelēkās acis bija trulas un asinīm pierietējušas.