Arī bērns bija noskrandis un netīrs. Pats ļaunākais likās tas, ka viņš zagās aiz tēva, pievērsis acis grīdai, un sarāvās ik reizi, kad Ronalds pagriezās un asi viņam uzbļāva. Džeimijs, kas stāvēja savas darbistabas durvīs, arī to redzēja, un es pamanīju, ka viņš pārmij asu skatienu ar Dženiju, kas pēc viņa lūguma bija atnesusi jaunu karafi vīna.
Viņa gandrīz nemanāmi pamāja ar galvu un iedeva Džeimijam karafi. Tad stingri saņēmusi bērnu aiz rokas, aizvilka uz virtuvi, sacīdama:
Nāc man līdzi, puisēn. Man liekas, tur gaida garda drupaču maize. Varbūt tu gribi gabalu augļu kūkas?
Džeimijs pieklājīgi ar mājienu aicināja Ronaldu Maknebu pie sevis un pakāpās atpakaļ, ielaižot nomnieku kabinetā, tad pastiepa roku, lai aizvērtu durvis, un, uztvēris manu skatienu, norādīja ar galvu uz virtuves pusi. Es pamāju, ka esmu sapratusi, un sekoju Dženijai un mazajam Rebijam.
Atradu viņu iegrimušu patīkamā sarunā ar Kruķa kundzi, kura ar kausu no katla smēla punšu kristāla bļodā. Viņa mazliet ielēja arī koka krūzītē un piedāvāja puikam, kurš atrāvās, aizdomīgi noskatījis saimniecības vadītāju, un tikai tad paņēma krūzi. Dženija turpināja nevērīgi pļāpāt ar zēnu, pildot šķīvjus, bet pretī saņēma tikai klusus ņurdienus. Tomēr likās, ka pusmežonīgais radījums mazliet ir zaudējis modrību.
- Tavs krekls ir tāds kā nosmulējies, puikiņ, viņa noteica, paliekusies uz priekšu, lai atlocītu apkakli. Velc nost, un es izmazgāšu, pirms tu iesi prom. "Nosmulējies" bija maigi teikts, bet zēns piesargādamies atkāpās. Tā kā es stāvēju viņam aiz muguras, tad pēc Dženijas mājiena satvēru Rebiju aiz rokām, iekams viņš paguva aizbēgt.
Puika spārdījās un kauca, bet Dženija un Kruķa kundze piespieda viņu pie sienas, un trijatā mēs norāvām viņam netīro kreklu.
- Oh! Dženijai aizrāvās elpa. Viņa stingri bija iespiedusi padusē zēna galvu, un kaulainā mugura bija redzama visā pilnībā. Rētas un kreveles izraibināja miesu abās pusēs punainajam mugurkaulam, dažas brūces bija tikko apdzijušas, dažas bija vecas, palikušas tikai tādas kā izbalējušas ēnas, kas uz ribu redelēm veidoja sarežģītus vijumus. Dženija cieši saņēma zēnu aiz spranda un mierinoši dudināja, atlaižot galvu. Skatīdamās uz mani, viņa īsi pameta galvu uz gaiteņa pusi.
- Labāk pasaki viņam.
Piesardzīgi es pieklauvēju pie kabineta durvīm, kā aizbildinājumu turēdama rokā šķīvi ar medus apziestiem auzu plāceņiem. Izdzirdējusi Džeimija slāpēto aicinājumu, es atvēru durvis un gāju iekšā.
Mana seja, kad pasniedzu Maknebam cienastu, acīmredzot izteica pietiekami, jo man nevajadzēja lūgt parunāt ar Džeimiju zem četrām acīm. Viņš bridi domīgi lūkojās manī, tad atkal pievērsās nomniekam:
- Nu tad, Ronij, graudu daļa nomaksāta. Taču ir vēl kāda lieta, par kuru es gribēju ar tevi parunāt. Tev, cik saprotu, ir puika, vārdā Rebijs, un man taisni vajag vienu tādu, kas palīdzētu staļļos. Vai tu būtu ar mieru man viņu dot? Džeimija garie pirksti spēlējās ar zosu spalvām uz rakstāmgalda. īans sēdēja kaktā pie mazāka galda, atspiedis zodu uz dūrēm, ar atklātu interesi vērodams Maknebu.
Maknebs kareivīgi saslējās. Manuprāt, viņš bija tādā viegli aizkaitināmā noskaņojumā, kādā bieži mēdz būt vīrieši, kuri nav dzēruši, bet gribētu gan.
- Nē, puiku man vajag pašam, viņš strupi atteica.
- Mm. Džeimijs dīki atlaidās krēslā un salika rokas uz vēdera. Es, protams, maksāšu.
Vīrs kaut ko noņurdēja un patriņājās uz krēsla.
- Mana māte bāzusi degunu, kur nevajag, vai ne? Es teicu "nē", un punkts. Tas puika ir mans dēls, un es darīšu tā, kā man patiks. Un domāju, ka viņam jāpaliek pie mājas.
Džeimijs domīgi skatījās uz Maknebu, bet, nolēmis neturpināt strīdu, atkal pievērsās kantorgrāmatām.
Vēlu pēcpusdienā, kad nomnieki pamazām sanāca siltākās telpās, pieliekamajā un viesistabā, lai pirms došanās ceļā kaut ko uzkostu, es pa logu ieraudzīju Džeimiju, kurš laiski soļoja uz cūku kūts pusi, draudzīgi apņēmis ap pleciem skrandaino Maknebu. Abi vīrieši pazuda aiz šķūņa, droši vien lai papētītu kaut ko no lauksaimniecības instrumentiem, bet pēc dažām minūtēm atkal parādījās un nāca uz māju.
Džeimija roka joprojām gulēja uz mazākā vīrieša pleciem, bet tagad likās, ka viņš to balsta. Makneba seja bija ieguvusi neveselīgi pelēku nokrāsu un spīdēja no sviedriem, bet soļus viņš lika gausi, it kā nespētu izslieties pilnā augumā.
- Nu tad labi, Džeimijs jautri noteica, kad viņi pienāca tik tuvu, ka varēju dzirdēt. Droši vien tava sieva priecāsies par papildu naudu, Ronald? Re, kur tavs lopiņš smuks, vai ne? Kožu apskrubinātais mūlis, kas bija atnesis Maknebus uz muižu, iztenterēja no pagalma, kur tas bija baudījis viesmīlību. Mutes kaktiņā vēl karājās siena kušķis, kas, dzīvniekam to gremojot, saraustīti šūpojās.
Džeimijs pastiepa roku, lai Maknebs var uzlikt uz tās kāju un uzrausties mūlim mugurā; no malas likās, ka viņam šī palīdzība ir nepieciešama. Maknebs nedz runāja, nedz arī pamāja ar roku uz Džeimija daudzvārdīgajiem vēlējumiem "lai Dievs tevi sargā" un "drošu mājupceļu", bet tikai apdullis klanīja galvu, kad mūlis soļos pameta pagalmu, it kā koncentrējies uz kādu slepenu uzdevumu, kas saistīja visu viņa uzmanību.
Džeimijs stāvēja, atbalstījies pret žogu, un apmainījās ar pieklājības frāzēm ar citiem nomniekiem, kas posās mājup, līdz Makneba netīrais stāvs pazuda skatienam aiz paugura virsotnes. Viņš izslējās, vēl bridi vēroja ceļu, tad pagriezās un iesvilpās. No siena vezuma apakšas izlīda mazs augumiņš saplēstā, bet tīrā kreklā un notraipītos kiltos.
- Nu, Rebij, sirsnīgi ierunājās Džeimijs. Galu galā izskatās, ka tēvs devis tev atļauju palikt te par staļļa puiku. Esmu drošs, ka tu čakli strādāsi un darīsi viņam godu, vai ne? Apaļās, apsarkušās acis truli blenza no netīrās sejas, bet zēns neko neatbildēja, līdz Džeimijs pastiepa roku un, viegli satvēris viņa plecu, pagrieza pret zirgu sili.
- Ķēķī tevi gaida vakariņas, puikiņ. Taču vispirms aizej maķenīt nomazgāties; Kruķa kundze ir klīrīga. Ak, un Rebij! Viņš pieliecās pie zēna un pačukstēja: Padomā par ausīm, citādi viņa to darīs tavā vietā. Tā sieviete šorīt berza manējās. Viņš aizlika rokas aiz ausīm un nopietni pakustināja uz puikas pusi, kas bikli pasmaidīja un aizbēga pie siles.
- Priecājos, ka tev tas izdevās, es sacīju, saņemot Džeimiju aiz rokas, lai ietu vakariņās. Es runāju par mazo Rebiju Maknebu. Bet kā tu viņu pierunāji?
Viņš paraustīja plecus.
- Aizvedu Ronaldu uz brūzi un pāris reižu iebelzu pa mīkstumiem. Pajautāju, no kā viņš labāk šķiras no dēla vai no aknām. Džeimijs, pieri saraucis, paskatījās uz mani.
- Tā nebij pareizi, bet es nevarēju izdomāt, ko lai daru. Un negribēju, ka puika iet atpakaļ uz mājām. Ne jau tikai tāpēc, ka biju apsolījis viņa vecaimātei. Dženija pastāstīja, kāda puikam ir mugura. Džeimijs saminstinājās. Zini, ko es tev teikšu, Ārmaliet. Mans tēvs mani kūla, cik uzskatīja par vajadzīgu, bet man tas likās par daudz. Bet es nesarāvos, kad viņš ar mani runāja. Un šaubos, vai kādu dienu Rebijs gulēs sievai blakus gultā un smiesies par to.
Viņš uzrāva plecus ar to dīvaino kustību, ko nebiju redzējusi jau vairākus mēnešus.
- Ronijam taisnība: puika ir viņa dēls, viņš var darīt, kā vēlas. Un es neesmu Dievs, tikai muižas kungs, un tas ir krietni zemāk. Tomēr… Džeimijs skatījās uz mani ar šķību smaidiņu.