- Robeža starp taisnīgumu un nežēlību ir ļoti šaura, Armaliet. Es tikai ceru, ka esmu nostājies pareizajā pusē.
Es apskāvu Džeimiju.
- Tu darīji pareizi.
- Tu tā domā? -Jā-
Apskāvušies mēs soļojām atpakaļ uz māju. Balsinātā muižas ēka kvēloja dzintaraina rietošās saules staros. Taču mēs neiegājām iekšā, jo Džeimijs mani pagrieza uz lēzeno pakalnu aiz mājas. Šeit, sēžot uz aploka žoga augšējās kārts, mēs varējām pārskatīt visu saimniecību.
Es noliku galvu Džeimijam uz pleca un nopūtos. Viņš par atbildi viegli mani saspieda.
- Tu esi dzimis šādai dzīvei, vai ne, Džeimij?
- Varbūt, Armaliet. Viņš paskatījās pāri laukiem un ēkām, piemājas zemei un ceļiem, tad nodūra skatienu, jo pēkšņi smaids izlieca viņa plato muti.
- Un tu, mana Armaliet? Kam tu esi dzimusi? Lai kļūtu par muižas kundzi vai lai gulētu zem klajas debess kā čigāniete? Lai būtu dziedniece, skolotāja sieva vai ārpus likuma pasludināta sieviete?
- Esmu dzimusi tev, es vienkārši atbildēju un pastiepu rokas viņam pretī.
- Zini, Džeimijs sacīja, beidzot palaižot mani vaļā, tu nekad neesi to teikusi.
- Tu ari ne.
- Es gan esmu. Nākamajā dienā pēc mūsu ierašanās. Es teicu, ka vēlos tevi vairāk par visu.
- Un es teicu, ka mīlēšana un gribēšana nav gluži viens un tas pats, es iebildu.
Viņš iesmējās.
- Varbūt tev ir taisnība, Armaliet. Džeimijs atglauda man no sejas matus un noskūpstīja uz pieres. Es gribēju tevi no pirmā brīža, kad ieraudzīju, bet iemīlēju tajā reizē Leohā, kad tu raudāji manās rokās un ļāvi sevi mierināt.
Saule nogrima aiz melno priežu līnijas, un parādījās pirmās vakara zvaigznes. Novembra vidū vakars jau bija vēss, lai arī dienas vēl saglabājās siltas. Stāvot žogam otrā pusē, Džeimijs pielieca galvu un atspieda pieri pret manējo.
- Tu pirmā.
- Nē, tu.
- Kāpēc?
- Man ir bail.
- No kā, Armaliet? Pāri laukiem vēlās tumsa, piepildīdama zemi un celdamās augšup, lai satiktu nakti. Augošā pusmēness gaisma iezīmēja ēnas uz Džeimija pieres un deguna, lejot gaismu viņa sejā.
- Baidos, ka sākusi es nevarēšu beigt.
Viņš pameta skatienu uz pamali, kur zemu pie debesīm karājās mēness sirpis, un piecēlās.
- jau gandrīz ziema, un naktis ir garas, mo duinne. Džeimijs pārliecās pāri žogam, pastiepa rokas, un es ieslīgu apskāvienā, sajuzdama viņa auguma karstumu un sirdspukstus.
- Es mīlu tevi.
32 smagas dzemdības
Pēc dažām dienām, kad saule jau tuvojās rietam, es pakalnā biju uzgājusi nelielu puduri cirulišu un raku to gumus. Zālē nočabēja soļi, es pagriezos, domādama, ka ieraudzīšu Dženiju vai Kruķa kundzi, kas nāk saukt mani vakariņās. Bet tas bija Džeimijs, mati mitri un saspurojušies no mazgāšanās pirms ēdienreizes, ģērbies viņš bija vēl kreklā, kas sasiets mezglā starp kājām, jo tāds viņš strādāja laukā. Viņš pienāca man no mugurpuses, apskāva un atspieda zodu man uz pleca. Kopā mēs skatījāmies, kā saule grimst aiz zelta un purpura krāšņumā tērptajām priedēm. Apkārt viss pamazām zaudēja krāsas, bet mēs palikām nekustīgi, baudīdami mieru. Beidzot, kad jau sāka tumst, dzirdēju, ka no mājas lejā kāds sauc.
- Iesim labāk mājās, es teicu, negribīgi sakustējusies.
- Mmm. Džeimijs palika uz vietas, tikai ciešāk mani apskāva, joprojām stingi veroties tumstošajās ēnās, it kā cenšoties iekalt atmiņā katru akmeni un zāles stiebru.
Es pagriezos un apskāvu viņa kaklu.
- Kas ir? klusi jautāju. Vai mums drīz jādodas projām? No domas, ka jāpamet Lelibroka, sirds gura, bet es zināju, ka mums te kavēties vēl ilgāk ir bīstami; jebkuru brīdi atkal var ierasties sarkansvārči, un tad sekas būs daudz ļaunākas.
- Jā. Rīt vai, pats vēlākais, parit. Nokoilumā ir angļi; tas ir divdesmit jūdzes no šejienes, bet jaukā laikā tādu gabalu var nojāt divās dienās. Es sāku šļūkt lejup no sētas, bet Džeimijs apņēma roku man zem ceļiem, pacēla un cieši piekļāva sev pie krūtīm.
Jutu vēl saules siltumu uz viņa ādas un sviedru un auzu salmu silti putekļaino aromātu. Viņš palīdzēja ievākt pēdējo ražu, un šī smarža atsauca atmiņā vakariņas pirms nedēļas, kad es zināju, ka Dženija, vienmēr draudzīga un pieklājīga, beidzot pilnībā atzina mani par ģimenes locekli.
Ražas vākšana bija nepatīkams darbs, un maltītes beigās Džeimijs un īans jau bieži snauda. Vienvakar es biju piecēlusies no galda, lai atnestu auzu pudiņu saldajam, un atgriezusies ieraudzīju, ka abi vīrieši cieši aizmiguši, bet Dženija klusi smejas pie sevis. īans gulēja sagumis savā krēslā, zodu atspiedis pret krūtīm, un smagi elpoja. Džeimijs uz galda starp šķīvi un piparu dzirnaviņām bija nolicis sakrustotas rokas, uzgūlies uz tām ar vaigu un mierīgi šņākuļoja.
Dženija paņēma no manis pudiņu un, kratīdama galvu par guļošajiem vīriešiem, uzlika mums abām uz šķīvjiem.
- Zini, viņi tā žāvājās, ka es iedomājos, viņa stāstīja, kas notiks, ja es apklusīšu. Es tā arī darīju, un, skaidrs kā diena, pēc divām minūtēm viņi jau bij atslēgušies, abi divi. Dženija maigi atglauda īanam matus no pieres.
- Tāpēc te jūlijā dzimst tik maz bērnu, viņa turpināja, nerātni savilkusi uzaci un šķelmīgi skatīdamās uz mani. Vīri novembrī nespēj palikt nomodā gana ilgi, lai uztaisītu bērnu. Tā bija patiesība, un es sāku smieties. Man blakus sēdošais Džeimijs sakustējās un iekrācās, es uzliku roku viņam uz kakla, lai nomierinātu. Guļošā lūpas uzreiz savilkās maigā, svētlaimīgā smaidā, tad viņš atkal ieslīga miegā.
Dženija, skatīdamās uz mums, ierunājās:
- Zini, tas ir jocīgi. Nebiju viņu redzējusi tā darām kopš bērnu dienām.
- Ko tad?
Viņa pamāja ar galvu.
- Viņš miegā smaida. Tā viņš allažiņ darīja, ja garāmejot paglaudīju viņu šūpulī vai arī vēlāk gultiņā. Reizēm mēs ar mammu uz maiņām glaudījām viņu, lai redzētu, vai puika pasmaidīs, un viņš vienmēr smaidīja.
- Tas ir savādi, vai ne? Es izmēģināju, viegli pārbraucot ar roku Džeimijam pa pakausi un kaklu. Un, protams, tiku uzreiz atalgota ar īpaši miļu smaidu, kas mirkli kavējās lūpās, bet tad seja atkal atslāba un kļuva visai barga, kāda tā viņam parasti bija miegā.
- Nez kāpēc viņš tā dara, es nobrīnījos, kā apburta skatīdamās uz viru. Dženija paraustīja plecus un uzsmaidīja man.
- Laikam jau tas nozīmē, ka viņš ir laimīgs.
Bet sanāca tā, ka nākamajā dienā mēs vēl netikām projām. Nakts vidū pamodos no tā, ka istabā kāds sarunājās. Pagriezusies uz otriem sāniem, es ieraudzīju īanu, kas, turēdams rokā sveci, liecās pāri mūsu gultai.
- Mazais dzimst, pavēstīja Džeimijs, redzēdams, ka esmu pamodusies. Žāvādamies viņš piecēlās sēdus. Vai nav par agru, īan?
- To nekad nevar zināt. Mazais Džeimijs kavējās. Laikam jau labāk agrāk nekā vēlāk. īana lūpās pazibēja ašs, satraukts smaids.
- Armaliet, vai tu proti saņemt bērnu? Vai ari labāk doties pēc vecmātes? Džeimijs jautājoši pavērās manī. Es ar atbildi nekavējos.
Noteikti papurināju galvu.
- Ej pēc vecmātes. Apmācības kursā biju redzējusi tikai trīs dzemdības; visas bija notikušas sterilā operāciju zālē, paciente bija norobežota ar palagiem un anestezēta, nekas nebija redzams, izņemot groteski pietūkušo iegurni un pēkšņi parādījušos galviņu.