Palaidusi Džeimiju pēc vecmātes Mārtiņa kundzes, es sekoju īanam augšā pa kāpnēm.
Dženija, ērti atlaidusies, sēdēja krēslā pie loga. Viņa bija uzvilkusi naktskreklu, noņēmusi no gultas veļu un uz pēļa uzklājusi ļoti vecu lupatu deķi un tagad tikai sēdēja. Gaidīdama.
īans satraukts mīņājās viņai aiz muguras. Dženija smaidija, bet ar tādu izklaidīgu, iekšēji vērstu skatienu, it kā klausītos kādās tālās skaņās, kuras tikai viņa vien spēj dzirdēt. īans, pilnībā saģērbies, rosijās istabā, visu laiku kaut ko ņēma un lika nost, līdz Dženija beidzot pavēlēja viņam iet projām.
- Ej lejā un piecel Kruķa kundzi, īan, viņa sacīja, smaidīdama, lai mīkstinātu skarbo valodu. Pasaki, lai sagatavo visu, kas būs vajadzīgs Mārtiņa kundzei. Viņa zinās, kas darāms. Tad Dženija spēji ierāva elpu un uzlika abas rokas uz apaļā vēdera. Es skatījos, kā viņas vēders pēkšņi saspringst, kļūst apaļš un paceļas uz augšu. Viņa iekoda lūpā un brīdi smagi elpoja, tad atslāba. Vēders ieņēma normālo formu, mazliet izstieptu kā asara, abos galos noapaļotu.
īans šaubīdamies uzlika sievai uz pleca roku, un viņa to satvēra, uzsmaidīdama vīram.
- Un pēc tam, vecīt, saki, lai Kruķa kundze tevi pabaro. Jums ar Džeimiju vajag kaut ko uzēst. Ļaudis teic, ka otrs bērns dzimstot ātrāk nekā pirmais; kas zina, varbūt tad, kad būsiet paēduši brokastis, es arī būšu gatava kaut ko uzkost.
īans cieši saspieda Dženijas plecu, tad noskūpstīja, kaut ko iečukstēja viņai ausī un tikai tad devās projām. Durvīs viņš vēl pakavējās, atskatījās, bet Dženija ar rokas mājienu raidīja viņu prom.
Likās, ka Džeimijs jau ļoti ilgi ir projām; gaidot, kad viņš atvedīs vecmāti, es kļuvu nervozāka, jo kontrakcijas arvien pieņēmās spēkā. Otrie bērni, kā likums, dzimst ātrāk. Ko tad, ja šis sadomā ierasties pirms Mārtiņa kundzes?
Sākumā Dženija pļāpāja ar mani, apklusdama tikai tik daudz, lai, satvērusi vēderu, paliektos uz priekšu, kad kontrakcijas sagrāba ciešāk. Bet drīz vien vēlme sarunāties zuda un viņa atlaidās, klusēdama atpūšoties starp arvien stiprākajām sāpju lēkmēm. Pēdīgi pēc vienas no tādām, kas lika Dženijai gandrīz krēslā saliekties uz pusēm, viņa nedroši piecēlās kājās.
- Es gribētu mazliet pastaigāt. Palīdzi man, Klēra! viņa lūdza, īsti nezinādama, kā būtu pareizāk, darīju, kā viņa teica, cieši saņēmu dzemdētāju zem rokas, lai palīdzētu viņai nostāvēt taisni. Mēs vairākas reizes lēnām apgājām apkārt istabai, apstājoties, kad sākās kontrakcijas, un turpinot, kad tās atlaidās. īsi pirms vecmātes ierašanās Dženija devās uz gultu un atgūlās.
Mārtiņa kundze bija sieviete, kas atstāja nomierinošu iespaidu, pagara auguma, kalsna būtne ar platiem pleciem, muskuļotiem delmiem un lietišķu sejas izteiksmi, kas modināja paļāvību. Divas vertikālas rievas starp tēraudpelēkajām uzacīm ne uz mirkli neizzuda, bet, kad viņa koncentrējās darbam, tās kļuva vēl dziļākas.
Izdarot pirmo izmeklēšanu, rievas pierē palika seklas. Tātad tiktāl viss ir normāli. Kruķa kundze bija atnesusi mums kaudzi tīru, izgludinātu palagu, un Mārtiņa kundze paņēma vienu un tāpat salocītu pastūma zem Dženijas. Kad viņa mazliet paslējās uz augšu, es satrūkos, jo ieraudzīju viņai starp kājām tumšu asins traipu.
Pamanījusi manu skatienu, Mārtiņa kundze mierinoši pamāja ar galvu.
- Jā. Vienkārši parādās pirmās asinis. Tas nekas. Uztraukties jāsāk tikai tad, kad asinis ir koši sarkanas un nāk uzreiz ar lielu švunku. Patlaban viss ir kārtībā.
Mēs visas apsēdāmies gaidīt. Mārtiņa kundze klusi un mierinoši sarunājās ar dzemdētāju, berzēja viņai muguru un kontrakciju laikā stipri spieda. Kad sāpes uznāca biežāk, Dženija saknieba lūpas un skaļi šņāca caur degunu. Palaikam atskanēja dziļš, kluss vaids, kad sāpes uzbangoja pilnā spēkā.
Tagad Dženijas mati bija sviedros samirkuši un seja no sasprindzinājuma koši sasarkusi. Vērojot viņu, es pilnībā sapratu, kāpēc šo procesu sauc par radībām. Dzemdēšana bija sasodīti smags darbs. Radīšana bija sasodīti grūts uzdevums.
Likās, ka nākamo divu stundu laikā notikumi necik uz priekšu nebija pavirzījušies, izņemot to, ka sāpes kļuva arvien stiprākas. No sākuma Dženija spēja atbildēt uz jautājumiem, tad to vairs nedarīja, tikai katras lēkmes beigās elsodama gulēja uz muguras. Dažu sekunžu laikā seja no sarkanas izbalēja gluži balta.
Nākamās spazmas laikā viņa saknieba lūpas un, kad sāpes mazliet atlaidās, pasauca mani pie gultas.
- Ja bērns izdzīvos… viņa tvēra ar muti gaisu, un būs meitene… viņu sauks Mārgareta. Pasaki īanam… lai nosauc par Mārgaretu Elenu.
- Jā, protams, es padevīgi atbildēju. Bet tu pati varēsi viņam to pateikt. Tagad vairs nebūs ilgi.
Dženija tikai apņēmīgā noliegumā papurināja galvu un sakoda zobus, jo sāpes atkal bija klāt. Mārtiņa kundze saņēma mani aiz rokas un paveda malā.
- Nesaki neko, zeltenīt, viņa lietišķi pamācīja. Viņas allažiņ domā, ka tūlīt mirs.
- Ak tā, es mazliet atviegloti iesaucos.
- Bet neaizmirsti, viņa klusākā balsi piebilda, ka reizēm tā ari notiek.
Pat Mārtiņa kundze sāka mazliet raizēties, kad sāpes turpinājās, bet nekādas redzamas pārmaiņas nenotika. Dženija stipri nogura; pēc katras lēkmes augums kļuva ļengans un viņa pat aizsnaudās, it kā meklētu patvērumu no sāpēm īsajos miega brīžos. Kad nežēlīgā roka atkal viņu sagrāba, Dženija pamodās, cīnījās, piepūlē vaidēdama, pagriezās uz sāniem un saritinājās, kā sargādama stingro punu, kur atradās viņas nedzimušais bērns.
- Vai bērns nevarētu būt… ar kājām pa priekšu? es jautāju klusā balsī, kautrēdamās uzdot tādu jautājumu pieredzējušai vecmātei. Mārtiņa kundze nemaz nelikās šāda minējuma aizskarta, tikai rievas pierē, skatoties uz saspringto sievieti, iegrauzās vēl dziļāk.
Kad lēkme atlaidās, Mārtiņa kundze atmeta palagu un naktskrekla malu un aši metās pie darba, šur tur paspiezdama milzīgo vēderu ar ašajiem, prasmīgajiem pirkstiem. Vajadzēja vairākus mēģinājumus, jo spaidīšana, šķiet, izraisīja jaunas spazmu lēkmes, spēcīgo kontrakciju laikā izmeklēt nebija iespējams.
Beidzot vecmāte atkāpās no gultas, ilgi domāja, izklaidīgi piesizdama ar kāju, kamēr Dženija vēl divas reizes locījās sāpēs, kas plosīja viņas muguru. Kad viņa vārtījās sāpēs, viens no savilktajiem palagiem pēkšņi nošņirkstot pārplīsa.
It kā gaidījusi šo signālu, Mārtiņa kundze apņēmīgi metās uz priekšu, aicinot mani līdzi.
- Paliec viņu, meitenīt, maķenīt uz atpakaļu, Mārtiņa kundze mani izrīkoja, nelikdamās ne zinis par Dženijas kliedzieniem. Laikam jau viņa tādus bija atklausījusies atliku likām.
Kad nākamo reizi iestājās atelpa, vecmāte ķērās pie darba. Satvērusi bērnu caur īslaicīgi atslābušās dzemdes sienām, viņa cēla to uz augšu un vienlaikus centās pagriezt. Dženija spalgi iekliedzās un parāva manas rokas, jo sākās nākamā lēkme.
Mārtiņa kundze mēģināja vēlreiz. Tad vēlreiz. Un vēlreiz. Nespēdama rimties un beigt spiest, Dženija atradās uz pārguruma robežas, ķermenis, cenšoties izspiest bērnu pasaulē, cīnījās pāri spēkiem.
Un tad tas izdevās. Pēkšņi sākās līdzena kustība un bērna bezveidīgais ķermenis Mārtiņa kundzes rokās pagriezās. Dženijas vēdera forma uzreiz mainījās, un radās sajūta, ka tūlīt kaut kam jānotiek.
- Tagad spied! Dženija paklausīja, un Mārtiņa kundze nometās ceļos pie gultas. Acīmredzot viņa redzēja kādas pazīmes, jo steigšus piecēlās un paķēra mazu pudelīti no galda, kur ienākot bija to nolikusi. Viņa uzlēja sev uz pirkstu galiem šķidrumu, kas atgādināja eļļu, un sāka maigi masēt Dženijai starp kājām.