Dženija izgrūda dobju, briesmīgu skaņu, jo pieskāriens atkal izraisīja sāpes, un Mārtiņa kundze steigšus atrāva roku. Dženija saguma un nekustējās, bet vecmāte atsāka vieglo masāžu, pacietīgi dudinādama, ka viss būs labi, tikai jāatpūšas un tagad… spied!
Nākamās kontrakcijas laikā Mārtiņa kundze uzlika roku uz Dženijas vēdera augšējās daļas un spēcīgi spieda uz leju. Dženija kliedza, bet vecmāte turpināja spiest, līdz kontrakcija beidzās.
- Nākamajā reizē spied reizē ar mani, vecmāte man sacīja. Nupat jau būs cauri.
Uzliku rokas uz Mārtiņa kundzes rokām, kas jau atradās uz Dženijas vēdera, un pēc viņas komandas mēs spiedām visas trīs reizē. Dženijai pār lūpām pārvēlās zems, uzvarošs vaids, un pēkšņi viņai starp kājām parādījās gļotains kunkulis. Viņa iztaisnoja pret matraci atspiestās kājas, spieda vēlreiz, un Mārgareta Elena Mareja izšāvās pasaulē kā ieeļļots sivēns.
Pēc brīža es izslējos, jo ar mitru drānu biju slaucījusi Dženijas smaidošo seju, tad palūkojos pa logu. Saule taisījās uz rietu.
- Man nekas nekaiš, Dženija sacīja. Itin nekas. Platais sajūsmas smaids, ar kādu viņa bija apsveikusi meitas ierašanos pasaulē, bija kļuvis par vieglu dziļa apmierinājuma smaidu. Viņa pastiepa uz augšu nedrošu roku un pieskārās manai piedurknei.
- Ej pasaki īanam, Dženija teica. Viņš būs nokreņķējies.
Manām neticības pilnajām acīm tā neizskatījās. Aina, kas pavērās
darbistabā, kur īans un Džeimijs bija iebēguši, stipri atgādināja priekšlaicīgu svinēšanu. Uz bufetes blakus vairākām pudelēm stāvēja tukša karafe, un telpā kā mākonis karājās spēcīgi alkohola izgarojumi.
Likās, ka laimīgais tēvs ir bezsamaņā, galva gulēja uz kabineta saimnieka rakstāmgalda. Pats muižas kungs bija pie apziņas, bet, atspiedies pret sienas paneļiem, viņš kā pūce blisināja aizmiglotas acis.
Pārskaitusies es aizrībināju līdz galdam, sagrābu īanu aiz pleca un skarbi sapurināju, nelikdamās ne zinis gar Džeimiju, kurš uzsvempās kājās, sakot:
- Ārmaliet, pagaidi…
īans nebija pie pilnas apziņas. Viņa galva negribīgi pacēlās, un viņš pavērās manī ar saviebtu, stingu seju; acis bija tikai truli un lūdzoši caurumi. Viņš domā, es piepeši aptvēru, ka esmu ieradusies paziņot par Dženijas nāvi.
Atslābināju tvērienu, un tā vietā viegli viņu noglāstīju.
- Ar Dženiju viss ir kārtībā, es klusi sacīju. Tev ir meita.
īans atkal nolieca galvu uz rokām, un, kad es gāju projām, viņa kalsnie pleci drebēja, bet Džeimijs glāstīja drauga muguru.
Izdzīvotāji bija attapušies un sakopušies, Mareju un Freizeru ģimenes sapulcējās Dženijas istabā uz svētku vakariņām. Mazā Mārgareta, saposta apraudzīšanai un ievīkstīta sedziņā, tika iedota tēvam, kurš saņēma jauno atvasi ar svētlaimīgu godbijību sejā.
- Sveiki, Megij, viņš čukstēja, ar pirksta galu pieskardamies mazajai deguna podziņai.
Viņa meita, kuru šāda iepazīšanās atstāja vienaldzīgu, aizvēra acis, saspringa un apčurāja tēvam kreklu.
īsā jautrības brīža laikā, ko izraisīja šī pieklājības normu pārkāpšana, mazajam Džeimijam izdevās izbēgt no Kruķa kundzes tvēriena un iešmaukt Dženijas gultā. Viņa viegli iekunkstējās, pamādama Kruķa kundzei, lai ļauj zēnam palikt.
- Mana mamma! viņš paziņoja, piekļaudamies Dženijai pie sāniem.
- Nu kam gan citam? viņa saprātīgi jautāja. Nāc, puisīt. Viņa apskāva dēlu, noskūpstīja viņam galviņu, un puisēns nomierinājies ieritinājās pie mammas sāniem. Viņa, glāstīdama matus, maigi pastūma dēla galvu uz leju.
- Čuči nu, mazo vīriņ, viņa sacīja. Tev jau sen laiks uz čučumuižu. Čuči nu. Mammas klātbūtnes iedrošināts, viņš iebāza mutē īkšķi un aizmiga.
Kad pienāca Džeimija kārta turēt mazo, viņš izrādījās visai prasmīgs, apņēmis mazo, pūkaino galviņu lielajā plaukstā kā tenisa bumbiņu. Likās, viņš negribīgi atdod bērniņu Dženijai, kas, klusi dudinādama, pielika to pie krūts.
Beidzot mēs devāmies uz savu istabu, kas šķita klusa un tukša salīdzinājumā ar silto ģimenes ainu, kuru tikko bijām pametuši, īans nometies ceļos pie sievas gultas, roku uzlicis uz mazā Džeimija, kamēr Dženija baroja meitiņu. Pirmo reizi apzinājos, cik nogurusi esmu; kopš īans mani pamodināja, bija pagājušas teju divdesmit četras stundas.
Džeimijs klusi aizvēra durvis. Nerunājot viņš nostājās man aiz muguras un atraisīja kleitu. Rokas apvija manu augumu, un es apmierināta atslīgu pret viņa krūtīm. Tad viņš nolieca galvu, lai mani noskūpstītu, un es pagriezos, lai apskautu viņa kaklu. Es jutos ne tikai nogurusi, bet ļoti emocionāla un skumja.
- Varbūt tā arī labāk, Džeimijs lēnām, it kā pie sevis sacīja.
- Kas?
- Ka tu esi neauglīga. Manu seju, kas bija piekļauta viņam pie krūtīm, viņš nevarēja redzēt, bet noteikti juta, ka es saspringstu.
- Jā, es jau sen to zinu. Geilisa Dankena man pateica drīz pēc mūsu kāzām. Viņš maigi glāstīja man muguru. Sākumā man bij drusku žēl, bet tad es sāku domāt, ka tā ir pat labāk; tā, kā mums jādzīvo, būtu ļoti grūti, ja tev būtu bērns. Un tagad… viņš viegli nodrebinājās, …tagad es domāju, ka esmu priecīgs; es negribētu, ka tev tik briesmīgi jācieš.
- Man nebūtu iebildumu, es atbildēju pēc krietna brīža, domādama par apaļo, pūkaino galviņu un sīkajiem pirkstiņiem.
- Man gan. Džeimijs uzspieda skūpstu manam pakausim. Es redzēju īana seju; katru reizi, kad Dženija kliedza, likās, ka kāds plosītu viņa paša miesu. Manas rokas bija apskāvušas Džeimiju, tās glāstīja cietās rētas uz muguras. Es pats spēju paciest sāpes, viņš klusi sacīja, bet tavējās es nespētu izturāt. Tas prasītu vairāk spēka, nekā man ir.
33 sardze
Dženija pēc Mārgaretas dzimšanas strauji atlaba un jau nākamajā dienā uzstāja, ka nāks lejā. Tomēr, pakļaujoties īana un Džeimija apvienotajai pierunāšanai, viņa negribīgi piekrita, ka neko nedarīs, tikai vadīs darbus, atlaidusies uz viesistabas dīvāna, kuram blakus šūpulī gulēja mazā Mārgareta.
Nespēdama nosēdēt dīkā, pēc pāris dienām viņa aizstaigāja pat līdz virtuvei un tad arī līdz sakņu dārzam. Sēdēdama uz mūra, ar silti satīto zīdaini nesamajā somā, Dženija kavēja man laiku, kamēr es vienlaikus darīju divus darbus vācu nokaltušās vīnstīgas un uzmanīju milzīgu grāpi, kurā vārījās visas saimes veļa. Kruķa kundze un kalpones izmazgāto jau bija izkārušas žāvēties; tagad es gaidīju, kamēr ūdens atdzisīs, lai varu to izliet.
Mazais Džeimijs man "palīdzēja", lielā aizrautībā plēsdams ar saknēm augus un mezdams zarus uz visām pusēm. Es brīdinoši iesaucos, jo zēns bija piegājis pārāk tuvu grāpim, bet, kad viņš man nepievērsa uzmanibu, es metos glābt, kas glābjams. Par laimi, katls bija ātri atdzisis; ūdens bija vairs tikai silts. Pieteikusi, lai viņš iet pie mātes, es satvēru katlu un pagāzu dzelzs statīvā, kas to turēja un neļāva nokrist.
Atlēcu malā, kad netīrais ūdens, kūpēdams aukstajā gaisā, sāka gāzties pāri grāpja malai. Mazais Džeimijs tupēja man blakus, priecīgi plikšķināja rokas siltajos dubļos, saceldams šļakatas, kas ar melnām lāsēm noklāja manus svārkus.
Dženija noslīdēja no mūrīša, parāva palaidni aiz apkakles un uzšāva pa dibenu.
- Vai tu esi dumjš, gille"? Paskaties uz sevi! Krekls atkal būs jāmazgā! Un paraug, ko esi izdarījis ar krustmātes svārkiem, mazais pagāns!