- Tas nekas, es iebildu, redzēdama, ka delverim iedrebas apakšlūpa.
- Nu, man gan tas ir kaut kas, Dženija noteica, veltīdama savai atvasei dusmīgu skatienu. Palūdz krustmātei piedošanu, puika, un ej mājās, lai Kruķa kundze tevi nomazgā. Viņa uzšāva Džeimijam pa dibenu, šoreiz viegli, un pagrūda mājas virzienā.
Mēs atkal pievērsāmies kaudzei samirkušo drēbju, kad izdzirdējām uz ceļa pakavu dimdoņu.
- Laikam būs atgriezies Džeimijs, es ieklausīdamās minēju. Bet vēl ir agrs.
Dženija, nenolaizdama skatienu no ceļa, papurināja galvu.
- Tas nav Džeimija zirgs.
Minētais zirgs, kad tas parādījās paugura virsotnē, spriežot pēc Dženijas sejas izteiksmes, bija svešs. Taču mugurā gan tam nesēdēja svešinieks. Man blakus stāvošā Dženija uz mirkli sastinga, tad, ar abām rokām apņēmusi zīdaini, lai tas nekratās, skriešus metās uz vārtiem.
- Tas ir īans! viņa man uzsauca.
Kad jātnieks nokāpa no zirga, mēs redzējām, ka drēbes viņam saplēstas, bet seja putekļiem un zilumiem klāta. Piere bija pietūkuši, un pāri uzacij stiepās dziļa brūce. Brīdī, kad īans pieskārās zemei, Dženija satvēra viņu zem rokas, un tikai tad es ieraudzīju, ka trūkst koka kājas.
- Džeimijs, viņš elsa. Netālu no dzirnavām mēs saskrējāmies ar sardzi. Viņi mūs gaidīja. Viņi zināja, ka mēs nāksim.
Man sažņaudzās vēders.
- Vai viņš ir dzīvs?
īans pamāja ar galvu, aizvien vēl saraustīti elpodams.
- Jā. Un ievainots ari nav. Viņu aizveda uz rietumiem, uz Kilinu.
Dženija ar pirkstiem taustīja vīra seju.
- Vai tu esi stipri savainots, īan?
Viņš papurināja galvu.
- Nē. Viņi paņēma manu zirgu un kāju; viņiem nevajadzēja mani nogalināt, lai es nesekoju.
Dženija palūkojās uz pamali, kur tieši virs koku galiem gulēja saule. F.s lēsu, ka varēja būt ap četriem pēcpusdienā. īans sekoja sievas skatienam un apsteidza viņas jautājumu.
- Mēs viņus satikām ap dienas vidu. Man pagāja vairāk nekā divas stundas, iekams tiku lidz mājai, kurā dabūju zirgu.
Dženija bridi stāvēja, rēķināja, tad apņēmīgi pagriezās pret mani.
- Klēra! Lūdzu, palīdzi īanam tikt mājā un, ja vajag, cik ātri vari, sadakterē! Iedošu bērnu Kruķa kundzei un atvedīšu zirgus.
Iekams kāds no mums paguva iebilst, viņa bija prom.
- Vai viņa taisās… bet viņa nevar! es iesaucos. Viņa taču nevar atstāt bērnu!
īans smagi spiedās uz mana pleca, kad mēs lēnām pa taku gājām uz māju. Viņš papurināja galvu.
- Varbūt. Bet es nedomāju, ka viņa arī ļaus angļiem pakārt savu brāli.
Bija jau tumsa, kad mēs sasniedzām vietu, kur Džeimijam un īanam bija iznākusi sadursme ar sardzi. Dženija nolēca no zirga un skraidīja pa apkārtējiem krūmiem kā mazs terjers, grūzdama no ceļa zarus un kaut ko pie sevis purpinādama, kas manām ausīm izklausījās aizdomīgi līdzīgi brāļa stiprākajiem lāstiem.
- Uz austrumiem, Dženija beidzot noteica, saskrāpējusies un netīra iznākdama no koku skupsnas. Viņa nopurināja no svārkiem kritušās lapas un izņēma grožus no manām nejutigajām rokām. Tumsā mēs nevaram viņiem sekot, bet es vismaz zinu, kurā virzienā doties, kad atausis gaisma.
Mēs iekārtojām vienkāršu nometni, sapinām zirgus un sakūrām nelielu ugunskuru. Apbrīnoju, cik Dženija prasmīgi tika ar visu galā, un pasmaidīju.
- Bērnībā es liku, lai Džeimijs un īans man šo to iemāca. Kā iekurt uguni, kā kāpt kokos, pat kā nodīrāt medījumu. Un kā dzīt pēdas. Viņa atkal palūkojās virzienā, kurā bija devusies sardze.
- Neraizējies, Klēra. Dženija man uzsmaidīja un apsēdās pie uguns. Divdesmit zirgi pa krūmiem nevar tikt tālu, bet divi var.
Izskatās, ka sardze jās pa Eskdeilas ceļu. Bet mēs varam laist tieši pāri kalniem un iznākt viņiem pretī netālu no Midmeinsas.
Viņas izveicīgie pirksti knibinājās ap kleitas ņieburu. Es izbrīnīta skatījos, kā viņa paplēš kleitas ieloces un pavelk to uz augšu, atklājot krūtis. Tās bija ļoti lielas un izskatījās cietas, pietūkušas no piena pārpilnības. Savā nezināšanā nebiju pat iedomājusies pajautāt, ko dara zīdītāja, ja viņai atņemts zīdējs.
- Es nevaru pamest bērnu uz ilgu laiku, viņa atbildēja, kā lasīdama manas domas, un saviebusies saņēma krūtis no apakšas. Citādi pārplīsīšu. Pēc pieskāriena plāns un zilgans piens sāka pilēt no pietūkušā galiņa. Sameklējusi kabatā lielu mutautu, Dženija pabāza to zem krūts. Viņai blakus zemē stāvēja maza alvas krūzīte, ko viņa bija izņēmusi no seglu somas. Piespiedusi trauka malu pie krūts, viņa diviem pirkstiem viegli glāstīja krūti, galiņu viegli paspiezdama. Piens sāka pilēt ātrāk, tad pēkšņi brūnais laukumiņš, kas apņēma galiņu, sarāvās, un ar pārsteidzošu spēku izšļācās tieva balta strūkliņa.
- Es nezināju, ka piens var tā šļākties! es izgrūdu un kā apburta skatījos.
Dženija ar krūzīti uztvēra pienu un palocīja galvu.
- Jā. Bērns zīžot liek pienam tecēt, bet, kad tas noticis, tad mazajam tikai jārij. 0, uzreiz kļuva vieglāk. Viņa uz mirkli atvieglojumā pievēra acis.
Izlējusi pienu zemē, Dženija piebilda:
- Žēl izliet, bet ko lai dara, vai ne? Viņa nolika krūzīti un to pašu atkārtoja ar otru krūti.
- Tas ir apnicīgi, viņa pazūdījās, kad, pacēlusi galvu, redzēja, ka es vēl skatos. Gandrīz visas darīšanas ar bērniem ir apnicīgas. Tomēr neviena neatteiktos.
- Nē, es klusi sacīju. Neatteiktos gan.
Dženija pāri ugunskuram paskatījās uz mani, viņas seja bija laipna un norūpējusies.
- Tev vēl nav pienācis laiks, viņa sacīja. Bet kādudien tev būs pašai savi bērni.
Es mazliet drebelīgi pasmējos.
- Labāk vispirms atradīsim tēvu.
Dženija iztukšoja otru krūzīti un sakārtoja kleitu.
- Ak, gan jau atradīsim. Rit. Mums nekas cits neatliek, jo ilgāk es nevaru atstāt mazo Megiju.
- Un, kad būsim viņus atradušas, ko tad? es jautāju. Ko tad? Viņa paraustīja plecus un pastiepa roku pēc segu tīstokļiem.
- Tas būs atkarīgs no Džeimija. Un tā, cik stipri viņš būs ļāvis sarkansvārčiem sevi sasist.
Dženijai izrādījās taisnība; mēs tiešām nākamajā dienā panācām sardzi. Diena vēl nebija pilnibā uzaususi, kad mēs pametām savu nakts nometni un apstājāmies tikai tik ilgi, lai viņa varētu noslaukt pienu. Likās, ka Džeimija māsa prot saskatīt pēdas, kur to nemaz nav, un es viņai bez vārda runas sekoju pa mežiem biezi noaugušo apvidu. Ātri pārvietoties nebija iespējams krūmāju dēļ, bet Dženija mani mierināja, sakot, ka mēs jājam pa krietni taisnāku ceļu nekā tas, ko spiesta izvēlēties sardze, kas cilvēku daudzuma dēļ saistīta pie ceļiem.
Tuvojās pusdienlaiks, kad mēs viņus beidzot panācām. Es dzirdēju iemauktu žvadzēšanu un atsevišķas balsis, reiz jau tādas skaņas biju dzirdējusi, un es pastiepu roku, lai apstādinātu Dženiju, kas tajā bridi jāja aiz manis.
- Lejā upē ir brasls, viņa pačukstēja. Izklausās, ka sarkansvārči ir apstājušies padzirdīt zirgus. Nokāpusi zemē, Dženija paņēma grožus un piesēja abus zirgus, tad, pamājusi, lai sekoju, kā čūska ieslīdēja krūmos.
Dženija mani aizveda uz nelielu pārkāri, no kuras pavērās skats uz braslu, mēs redzējām gandrīz visus sardzes locekļus, vairums no viņiem bija nokāpuši no zirgiem, stāvēja bariņos un tērzēja, daži sēdēja zemē un ēda, citi pa diviem vai trijiem veda zirgus ūdenī. Bet vienu mēs neredzējām Džeimiju.