- Vai tu domā, ka viņi Džeimiju ir nogalinājuši? es panikā čukstēju. Biju saskaitījusi vīrus divas reizes, lai būtu droša, ka nevienu neesmu palaidusi garām. Tur bija divdesmit karavīri un divdesmit seši zirgi; tik, cik varējām redzēt, visi bija kā uz delnas. Bet ne miņas no gūstekņa, un nekur nodevīgi saulē neiemirdzējās sarkani mati.
- Diezin, Dženija atbildēja. Bet to noskaidrot mēs varam tikai vienā veidā. Viņa sāka kāpties atpakaļ no pārkares.
- Un kādā?
- Jāpajautā.
Otrpus braslam ceļš sašaurinājās un bija vairs tikai smilšainas iebrauktas ratu risēs, kuras no abām pusēm centās nomākt biezi saaugušas priedes un alkšņi. Ceļš nebija tik plats, lai karavīri varētu jāt pa diviem blakus; viņiem vajadzēja izkārtoties virtenē.
Kad pēdējais vīrs tuvojās ceļa likumam, pēkšņi viņam priekšā nostājās Dženija Mareja. Zirgs satrūkās, un jātnieks lādēdamies pūlējās pievilkt grožus. Kad viņš atvēra muti, lai pajautātu, ko sieviete iedomājas, es iznācu no savas paslēptuves aiz krūma un spēcīgi iegāzu viņam ar nokaltušu zaru pa galvu.
Uzbrukuma pēkšņuma pārsteigts, jātnieks zaudēja līdzsvaru, jo zirgs atkal atrāvās atpakaļ, un nokrita uz ceļa. Samaņu viņš nebija zaudējis; trieciena spēks tikai bija izgāzis viņu no segliem. Dženija šo trūkumu novērsa ar pamatīga akmens palīdzību.
Tad viņa satvēra karavīra zirga grožus un sparīgi māja man ar roku.
- Nāc šurp! viņa čukstēja. Dabū viņu nost no ceļa, iekams šie nav pamanījuši viņa pazušanu.
Tajā brīdī Roberts Makdonalds no Glenelrivas sardzes atguva samaņu un atklāja, ka ir stingri piesiets pie koka, skatās pistoles stobrā, kuru viņam pie deguna piebāzusi sardzes bijušā gūstekņa māsa.
- Ko jūs izdarījāt ar Džeimiju Freizeru? viņa noprasīja, veroties ķīlniekā ar tēraudcietu skatienu.
Makdonalds apreibis purināja galvu, acīmredzot uzskatīdams šo sievieti par savas fantāzijas tēlu. Pirmā kustība izgaisināja šo maldu, un, uzklausījis ievērojamu daudzumu lamu un draudu, viņš saprata, ka vienīgais veids, kā atgūt brīvību, ir izstāstīt visu, ko zina.
- Viņš ir pagalam, Makdonalds drūmi pavēstīja. Bet, kad Dženijas pirksts ciešāk uzgūla pistoles gailim, viņš pēkšņā panikā iesaucās: Ne jau es to izdarīju! Viņš pats bija vainīgs!
Karavīrs pastāstīja, ka Džeimijs, kuram rokas sasietas ar ādas siksnu, uzsēdināts zirgā aiz viena no sargiem, kas jāja starp diviem citiem. Gūsteknis bija licies diezgan miermīlīgs, tāpēc, kad sešas jūdzes no dzirnavām karavīri jājuši pa braslu pāri upei, viņi nebija īpaši sargājušies.
- Ūdens tur dziļš, taču tas stulbenis nolēca no zirga, teica Makdonalds, paraustīdams plecus, cik nu tas bija iespējams, ja rokas sasietas uz muguras. Mēs šāvām. Droši vien trāpījām, jo viņš neuzpeldēja. Bet aiz brasla straume ir stipra, un tur ir dziļš. Mēs mazliet pameklējām, bet līķi neatradām. Laikam jau straume aizrāvusi projām. Un tagad, Dieva dēļ, dāmas, atsieniet man rokas!
Kad Dženijai ar draudiem neizdevās no viņa izspiest neko vairāk, ne arī mainīt savu stāstu, mēs nolēmām, ka viņš runājis taisnību. Dženija neatbrīvoja Makdonaldu pavisam, tikai palaida saites vaļīgāk, lai ar laiku viņš pats varētu izcīnīties no valgiem. Tad mēs skrējām.
- Vai tu domā, ka viņš ir miris? es izdvesu, kad sasniedzām piesietos zirgus.
- Nē. Džeimijs peld kā zivs, un esmu redzējusi, ka viņš var aizturēt elpu uz trijām minūtēm. Nāc. Pārmeklēsim upes krastu.
Mēs skraidījām augšup un lejup gar krastu, klupām uz akmeņiem, šļakstinājāmies pa sēkli, saskrāpējām rokas un sejas ar vītolu zariem, kas mirka ūdeni.
Beidzot Dženija uzvaroši iesaucās, un es, šļakatas šķiezdama, ar mokām noturoties uz sūnu apaugušajiem akmeņiem, kas šajā seklajā vietā klāja upes dibenu, metos pie viņas.
Rokā viņa turēja ādas siksnu, kas vēl veidoja cilpu. Vienā pusē bija redzami asins traipi.
- Izdevies izstaipīt un nomest, Dženija secināja, locīdama siksnas riņķi rokā. Viņa atskatījās uz to pusi, no kuras bijām atnākušas, uz radžu izraibināto akmeņu krāvumu, dziļajām ūdens bedrēm, putojošajām krācēm un papurināja galvu.
- Kā tu to izdariji, Džeimij? viņa jautāja sev.
Netālu no upes krasta mēs atradām nomīdītas zāles laukumiņu, tur viņš acīmredzot bija gulējis, lai atvilktu elpu. Turpat tuvumā uz apses stumbra pamanīju rūsganu traipiņu.
- Viņš ir ievainots, es sacīju.
- Jā, bet var pakustēties. Dženija, acis zemei pievērsusi, staigāja uz priekšu un atpakaļ.
- Vai tu labi proti lasīt pēdas? es ar cerībām balsī iejautājos.
- Nekāda lielā medniece jau neesmu, viņa atbildēja, dodoties uz priekšu, un es viņai minu cieši uz papēžiem, bet, ja es nespēju krūmos tikt uz pēdām tādam milzenim kā Džeimijs Freizers, tad esmu ne tik vien stulba, bet arī akla.
Skaidri saskatāma plata samīcītu brūnu paparžu sliede aizveda mūs pie kalna nogāzes un pazuda biezā viršu klajā. Mēs metām lokus ap šo vietu, bet tas neko nedeva, tāpat arī saukšana vārdā.
- Viņš būs prom, Dženija nosprieda, apsēžoties uz baļķa un apvēdinādama sevi. Man viņa likās bāla, un es sapratu, ka bruņota vīrieša nolaupīšana un nopratināšana, piedraudot ar nāvi, nebija piemērotas nodarbības sievietei, kura tikai pirms nepilnas nedēļas dzemdējusi.
- Dženij, es ierunājos, tev jādodas atpakaļ. Iespējams, ka viņš atgriezies Lelibrokā.
Viņa noraidoši papurināja galvu.
- Nē, to gan viņš nedarītu. Lai ko mums teica Makdonalds, viņi viegli nepadosies, jo atlīdzība ir ar roku aizsniedzama. Ja viņi nav vēl sadzinuši Džeimijam pēdas, tad tikai tāpēc, ka nespēj. Taču viņi noteikti atsūtīs kādu, lai katram gadījumam patur acīs māju. Nē, uz turieni Džeimijs neies. Viņa pavilka uz leju kleitas apkakli. Diena bija auksta, bet Dženija nedaudz svīda, un es redzēju uz kleitas priekšas plešamies tumšus traipus, jo atkal sūcās piens.
Viņa manīja, kur apstājies mans skatiens, un pamāja ar galvu.
- Jā, man drīz būs jādodas atpakaļ. Kruķa kundze baro mazo ar govs pienu un cukurūdeni, bet bez manis Megija ilgi nevarēs iztikt, un es bez viņas arī ne. Man drausmīgi nepatīk pamest tevi vienu, bet…
Izredzes vienai dzīt pēdas vīrietim, kurš varētu patverties jebkurā vietā Skotijas kalnienē, mani arī īpaši nesajūsmināja, bet es to neizrādīju.
- Gan jau tikšu galā, noteicu. Varēja būt vēl ļaunāk. Viņš vismaz ir dzīvs.
- Tiesa. Dženija paskatījās uz sauli, kas jau slīga uz rietu. Palikšu, pats mazākais, vēl šo nakti.
Saspiedušās mēs sēdējām pie ugunskura un tikpat kā nesarunājāmies. Dženija bija aizņemta ar domām par mājās palikušo bērnu, es ar plāniem, kā vienai turpināt meklēšanu, kad īsti nepārzināju ne vietējo ģeogrāfiju, ne gēlu valodu.
Pēkšņi Dženija strauji pacēla galvu un ieklausījās. Es arī piecēlos sēdus un saausījos, bet neko nedzirdēju. Centos ieskatīties mežā tajā virzienā, kur lūkojās Dženija, bet, paldies Dievam, neredzēju tumsā gailam acis.
Kad atkal pagriezos pret ugunskuru, otrā pusē tam sēdēja Mērtegs un mierīgi sildīja rokas. Dženija no mana izsauciena apcirtās un izbrīnā īsi iesmējās.
- Es būtu varējis jums abām pārgriezt rīkli, iekams jūs vispār būtu paskatījušās uz šo pusi, mazais vīriņš nosodoši teica.
- Ak tā? Dženija sēdēja, ceļus savilkusi uz augšu un aptvērusi potītes. Aši kā zibens roka pašāvās zem brunčiem, un uguns gaismā uzzibēja sgian dhu asmens.