- Nav slikti, Mērtegs paslavēja, prātīgi palocīdams galvu. Vai mazā Ārmaliete ar' ir tikpat knaša?
- Nē, Dženija atteica, noglabādama dunci atpakaļ zeķē. Tāpēc labi, ka paliksi pie viņas. Laikam jau tevi atsūtīja īans?
Vīriņš palocīja galvu.
- Nūjā. Vai sardzi uzgājāt?
Mēs pastāstījām, kā mums līdz šim brīdim bija klājies. Es būtu gatava zvērēt, ka, uzzinot par Džeimija bēgšanu, redzēju Mērtegam noraustāmies muskuli mutes kaktiņā, bet saukt to par smaidu būtu pārspīlējums.
Beidzot Dženija piecēlās un salocīja segu.
- Uz kurieni tu? es izbrīnīta jautāju.
- Mājās. Viņa norādīja ar galvu uz Mērtegu. Tagad viņš paliks pie tevis; tev es neesmu vairs vajadzīga, bet citiem gan.
Mērtegs paskatījās debesīs. Aiz mākoņu vāliem neskaidri jautās dilstošs mēness, un mums virs galvas priežu zaros klusi čabinājās lietus.
- Pagaidīsim līdz ritam. Ceļas vējš, un šovakar neviens tālu netiks.
Dženija papurināja galvu un turpināja bāzt zem lakata matu
šķipsnas.
- Es ceļu zinu. Un, ja šonakt neviens nekustēsies, tad neviens ari mani nekavēs, vai ne?
Mērtegs nepacietīgi nopūtās.
- Neņem ļaunā, bet tu esi akurāt tikpat cietu pauri kā tavs ietiepīgais brālis. Man domāt, nav nekāda steiga traukties atpakaļ šaubos, vai tavs virs pa to laiku, kamēr esi projām, būs licies gultā ar padauzu.
- Tu neredzi tālāk par savu degungalu, duine, un necik tālu tas nav, Dženija asi attrauca. Un, ja tu, nodzīvojis šai saulē tik ilgi, vēl vari nostāties starp zīdītāju māti un izsalkušu bērnu, tad tev nav ne tik prāta, lai medītu mežacūkas, nemaz nerunājot par to, ka tīreli sadzīsi pēdas bēglim.
Mērtegs padodoties pacēla rokas.
- Nūjā, runā vien, runā. Es jau nezināju, ka cenšos kauc ko iestāstīt mežacūkai. Laikam jau savas labās sirds dēļ dabūšu kājā ilkni.
Pēkšņi Dženija sāka smieties un vaigos viņai parādījās bedrītes.
- Tā var gan gadīties, vecais nelieti. Viņa pieliecās un uzrāva smagos seglus uz ceļgala. Nu tad raugi, ka labi pieskati manu svaiņiem, un, kad atradīsi Džeimiju, atlaid ziņu.
Kad viņa pagriezās, lai apseglotu zirgu, Mērtegs vēl piebilda:
- Starp citu, kad tiksi mājās, tu atradīsi jaunu ķēķa meitu.
Dženija pārtrauca seglot zirgu un cieši palūkojās sīkajā vīriņā, tad
lēnām nolika seglus zemē.
- Un kas tā varētu būt? viņa jautāja.
- Atraitne Makneba, viņš ar uzsvaru uz pirmo vārdu atbildēja.
Dženija brīdi klusēja, tāpat vien stāvēdama, tikai lakats un mētelis
plandījās pieaugošajā vējā.
- Kā tas notika? viņa beidzot pajautāja.
Mērtegs pieliecās pacelt seglus. Viņš uzlika tos zirgam mugurā un aizsprādzēja seglu jostu, kā likās, ar vienu vieglu rokas kustību.
- Uguns, viņš izmeta, vēlreiz pievilkdams kāpšļa siksnu. Skaties zem kājām, kad nonāksi augšējā laukā; pelni vēl būs silti.
Viņš pastiepa roku atbalstam, lai palīdzētu Dženijai tikt zirgā, bet viņa papurināja galvu, paņēma grožus un pasauca mani malā.
- Pavadi mani līdz kalna galam, Klēra.
Līdzko attālinājāmies no ugunskura, sajūtām, ka gaiss ir auksts un mitrs. Mani svārki bija pievilguši no sēdēšanas uz zemes un ejot lipa pie kājām. Dženija gāja, noliekusi galvu pret vēju, bet es redzēju viņu no sāniem, bālās lūpas bija niknumā sakniebtas.
- Vai Maknebs nodeva Džeimiju sardzei? es beidzot jautāju. Viņa lēnām pamāja ar galvu.
- Jā. īans vai kāds no citiem vīriem būs to uzzinājis; nav svarīgi, kurš.
Bija novembra beigas, jau sen kā bija nosvinēta Gaja Foksa diena, bet man pēkšņi acu priekšā parādījās sārts liesmas laiza baļķu sienas, tad kā Svētā Gara mēles ielec niedrēs, kamēr uguns auro lūgšanas par nolādētajiem. Un sārtā kāds cilvēks, tēls, sarāvies guļ pats sava pavarda pelnos, un pie nākamā aukstā vēja pūtiena, kas trauksies cauri viņa mājas čaulai, sabirzis melnos pīšļos. Robeža starp taisnīgumu un nežēlību ir ļoti šaura.
Aptvēru, ka Dženija jautājoši skatās uz mani, un es atbildēju ar galvas mājienu. Vismaz šajā gadījumā mēs stāvējām šīs drūmās un iedomātās robežas vienā pusē.
Kad apstājāmies kalna galā, Mērtegs bija tikai tumšs punkts pie lejā degošā ugunskura. Dženija bridi kaut ko meklēja svārku kabatā, tad iespieda rokā man nelielu ādas maku.
- Nomas maksa no Ceturkšņa rentes dienas, viņa paskaidroja. Tev var noderēt.
Mēģināju atdot maku atpakaļ, uzstājot, ka Džeimijs negribētu ņemt naudu, kas vajadzīga saimniecības vadīšanai, bet viņa neklausījās. Un, lai arī augumā Dženita Freizere sniegtos brālim tikai līdz vidum, spītībā viņa neatpalika ne druskas.
Es padevos un droši noglabāju naudu sava apģērba platajās krokās. Dženija uzstāja, un es paņēmu arī mazo sgian dhu, ko viņa iespieda man rokā.
- Tas ir īana duncis, bet viņam ir vēl viens, viņa sacīja. Ieliec zeķē un piestiprini ar prievīti. Pat guļot neņem ārā.
Mirkli viņa klusēja, it kā gribētu vēl kaut ko teikt. Acīmredzot tā arī bija.
- Džeimijs teica, viņa vilcinādamās ierunājās, ka tu varētu… man kaut ko reizēm pastāstīt. Un vēl viņš teica, ka tad man būtu tev jāklausa. Vai tu vēlies… man kaut ko teikt?
Mēs ar Džeimiju bijām apsprieduši nepieciešamību nodrošināt Lelibroku un tās ļaudis pret postu, ko varētu atnest sacelšanās. Bet tad nolēmām, ka vēl ir laiks. Tagad man laika vairs nebija nemaz vai, lielākais, pāris minūšu, lai pateiktu jauniegūtajai un iemīlētajai māsai, kā pasargāt Lelibroku pret tuvojošos vētru.
Ne jau pirmo reizi, es nodomāju, pravieša uzdevums nav no patīkamākajiem. Ļoti labi sapratu Jeremiju un viņa raudu dziesmas. Man arī bija skaidrs, kāpēc Kasandru nemīlēja. Tomēr citas izejas nebija. Skotijas kalna virsotnē, rudens nakts vētrainajam vējam plivinot matus un svārkus kā banšī [10] palagus, es pavērsu seju pret ēnainajām debesīm un sagatavojos pravietot.
- Iestādi kartupeļus, es teicu.
Dženijas mute mazliet pavērās, tad viņa savaldījās un aši pamāja ar galvu.
- Kartupeļus. Jā. Tuvākā vieta, kur tos dabūt, ir Edinburga, bet es likšu atvest. Cik daudz?
- Cik vari. Tagad Hailendā tos vēl nestāda, bet stādīs. Tās ir saknes, kas ilgi glabājas un ienes labāku ražu nekā kvieši. Cik vien iespējams daudz zemes apstādi ar augiem, kuru ražu var saglabāt. Pēc diviem gadiem izcelsies liels bads. Ja ir kāds zemes gabals vai īpašums, kas nenes naudu, pārdod par zeltu. Būs karš un slaktiņš. Vīrus medīs visā Hailendā. Mirkli es apdomājos. Vai mājās ir paslēptuve?
- Nē, māja celta krietni pēc Protektorāta.
- Tad iekārto kādu paslēptuvi. Ceru, ka Džeimijam to nevajadzēs, es pie šīs domas noriju kaklā sakāpušo kamolu, bet kādam var noderēt.
- Labi. Vai viss? Krēslainajā gaismā redzēju, ka Dženijas seja bija nopietna un modra. Es svētīju Džeimiju, ka viņš iedomājies pabrīdināt māsu, un Dženiju, ka viņa uzticas brālim. Viņa man nejautāja, kā vai kāpēc, tikai iegaumēja visu, ko teicu, un es zināju, ka mani steigā dotie rīkojumi tiks izpildīti.
- Tas ir viss. Katrā ziņā neko vairāk nevaru iedomāties. Mēģināju pasmaidīt, bet pūliņi pat man likās nepārliecinoši.
Dženijai izdevās labāk. Viņa uz atvadām īsi pieskārās manam vaigam.
- Lai Dievs stāv tev klāt, Klēra. Mēs atkal redzēsimies kad tu atvedīsi mājās manu brāli.