SestĀ DAĻA MEKLĒJUMI
..
34 Dūgala stāsts
Lai kādi civilizācijai būtu trūkumi, es drūmi apcerēju, priekšrocības bija nenoliedzamas. Piemēram, telefons. Tāpat avīzes, kas bija labi pazīstamas tādās metropolēs kā Edinburga vai pat Pērta, bet pilnīgi nezināmas Skotijas nomaļajās kalnienēs.
Kad nebija pieejami plašsaziņas līdzekļi, tad jaunumi izplatījās no mutes mutē un ceļoja ar cilvēka soļa ātrumu. Ļaudis parasti uzzināja to, ko viņiem vajadzēja, tikai ar vairāku nedēļu kavēšanos. Un tas nozīmēja, ka tad, kad man vajadzēja noskaidrot, tieši kur atrodas Džeimijs, varēju paļauties vienīgi uz iespējamibu, ka kāds viņu saticis un atsūtījis ziņu uz Lelibroku. Šāda komunikācija varēja prasīt nedēļas. Un drīz būs klāt ziema, padarot ceļu uz Bjūliju neizbrienamu. Sēdēju pie ugunskura, metu liesmās zarus un apcerēju šīs iespējas.
Uz kurieni pēc izbēgšanas Džeimijs varēja doties? Ne jau atpakaļ uz Lelibroku un gandrīz pilnīgi noteikti ne uz ziemeļiem, uz Makenziju zemēm. Uz dienvidiem, uz robežas zemēm, kur viņš varēja cerēt satikt Hjū Manro vai kādu citu no agrākajiem cīņubiedriem? Nē, visticamāk, viņš devās uz ziemeļaustrumiem, uz Bjūliju. Bet, ja es spēju to izdomāt, tad to var ari sardzes vīri.
Mērtegs atgriezās no meža ar veselu klēpi žagaru un nometa to pie ugunskura, tad apsēdās uz sava pleda, sakrustoja kājas un atlikušo nakts daļu pavadīja ietinies, lai nenosaltu. Viņš pameta skatu uz debesīm, kur aiz ātri slīdošiem mākoņiem blāvi vizmoja mēness.
- Tik drīzi vēl nesnigs, Mērtegs, pieri saraucis, noteica. Vēl nedēļa, varbūtam divas. Pirms tam mēs jau būsim Bjūlijā. Nu jauki iegūt apstiprinājumu saviem secinājumiem, es nodomāju.
- Vai tu domā, ka viņš būs tur?
Mazais vīriņš paraustīja plecus, pavilkdams augstāk uz pleciem pledu.
- Kas zin'. Uz priekšu tikt nebūs viegli, pa dienu jāslapstās un jāturas nostāk no ceļiem. Un viņam nav zirga. Mērtegs domīgi pakasīja savu rugājiem apaugušo vaigu. Mēs nejaudājam viņu atrast; labāk lai vēsts atrod mūs.
- Kādā veidā? Šausim raķetes? es izsmējīgi noprasīju. Viens gan jāsaka Mērtegam par labu: lai kādu muļķību es pateiktu, varēja rēķināties, ka viņš izturēsies tā, it kā es neko nebūtu sacījusi.
- Es paķēru līdzi tavu zāļu pauniņu, vīriņš sacīja, ar galvu norādīdams uz zemē gulošajām seglu somām. Lelibrokas apkārtnē izgājusi ziņa, ka esi zintniece; un drīz to zinās visā zemē. Viņš pamāja pie sevis. Jā, ar to būs gana. Un bez kādiem turpmākiem paskaidrojumiem viņš, pledā satinies, atgūlās un mierīgi laidās miegā, nelikdamies ne zinis par kokos aurojošo vēju, kluso lietus pakšķēšanu un mani.
Pavisam drīz es uzzināju, ko viņš ar to bija domājis. Neslēpjoties un lēnām virzoties pa galvenajiem ceļiem, mēs iegriezāmies katrā zemnieku sētā, ciemā un miestā, kur nonācām. Tur Mērtegs aši novērtēja vietējos iedzīvotājus, atrada ikvienu, kurš cieta no slimības vai traumas, un atveda pie manis uz ārstēšanu. Tā kā dakteru bija maz un tie šajās nomalēs dzīvo tālu cits no cita, tad arvien atradās kāds vājinieks, kuram bija nepieciešama palīdzība.
Kamēr es noņēmos ar savām tinktūrām un zalvēm, Mērtegs dīki pļāpāja ar cietēja draugiem un radiem un noteikti ieminējās, ka mēs dodamies uz Bjūliju. Ja sagadījās tā, ka ciemā nebija neviena slimnieka, mēs tomēr palikām uz nakti, meklēdami pajumti kādā mājā vai iebraucamā vietā. Tādās vietās Mērtegs dziedāja, lai izklaidētu saimniekus un nopelnītu vakariņas, spītīgi palikdams pie tā, lai es saglabāju naudu, kas man bija līdzi, ja nu mums to ievajagas, kad atradīsim Džeimiju.
Nebūdams pēc dabas runīgs, viņš mācīja man savas dziesmas, lai īsinātu laiku, kamēr mēs klumzājām no vienas vietas uz citu.
- Tev ir pieklājīga rīkle, viņš kādu dienu izteica spriedumu par maniem pieticīgajiem panākumiem, mēģinot nodziedāt kādu skotu balādi. Skolota nav, bet spēcīga, un meldiņu ar' vari noturēt. Pamēģināsi vēl reižu un šovakar dziedāsi ar mani kopā. Limreigā ir mazs krodziņš.
- Vai tu tiešām domā, ka tas nāks par labu? es jautāju. Tas ir, es gribēju zināt, ko mēs darīsim?
Viņš patriņājās seglos un tikai tad atbildēja. Nebūdams dzimis jātnieks, viņš atgādināja mērkaķi, kas iemācīts jāt, tomēr vakarā viņš izkāpa no segliem svaigs kā gurķītis, toties es tikai ar mokām piesēju savu zirgu un aizstreipuļoju, lai iegrimtu nemaņā.
- Nūjā, viņš beidzot sacīja. Agrāk vai vēlāk. Tu pēdējā laikā dakterē arvien vairāk vājinieku, vai ne?
Tā bija taisnība, un es piekritu.
- Nu tad, viņš centās paskaidrot savu domu, tas nozīmē, ka tava zintnieces slava iet plašumā. Un tieši to mumsiem vajag. Bet varbūtam varam darīt vēl ko. Tāpēc tu šovakar dziedāsi. Un varbūtam… viņš saminstinājās, it kā negribētu kaut ko teikt līdz galam.
- Varbūt kas?
- Vai tu ko sajēdz no zīlēšanas ar'? viņš piesardzīgi iejautājās. Es sapratu, kāpēc viņš šaubījās; viņš bija redzējis, kādas mocības es piedzīvoju Kreinsmūras raganu tiesā.
Es pasmaidīju.
- Drusciņ. Gribi, lai es pamēģinu?
- Jā. Jo vairāk mēs darīsim, jo vairāk ļautiņu nāks mūs raudzīt un, atpakaļ aizgājuši, stāstīs sābriem. Visi par mums runās, līdz to padzirdēs puika. Un tad mēs viņu uziesim. Esi ar mieru provēt, ko?
Es paraustīju plecus.
- Ja tas nāk par labu lietai, kāpēc ne?
Tajā vakarā Limreigā es ar ievērojamiem panākumiem debitēju kā dziedātāja un zīlniece. Atklāju, ka Greiema kundzei bijusi taisnība ka sejas, nevīs rokas dod nepieciešamos norādījumus.
Mūsu slava mazpamazām izplatījās, un nākamajā nedēļā, kad iejājām kādā ciemā, ļaudis jau paši steidzās ārā no mājām mums pretī un apbēra ar penijiem un mazām dāvaniņām, kad devāmies projām.
- Zini, mēs tiešām no tā varam izsist kādu labumu, es kādu vakaru ieminējos, noglabājot ciemā gūto peļņu. Žēl, ka nekur tuvumā nav teātra mēs varētu uztaisīt īstu mūziklu: "Maģiskais Mērtegs un viņa daiļā palidze Gledisa".
Mērtegs pret šo piezīmi izturējās ar parasto vienaldzību, bet tas bija tiesa: mums divatā labi veicās. Varbūt tāpēc, ka, par spīti pilnīgi atšķirīgajiem raksturiem, mēs devāmies uz vienu mērķi.
Laiks kļuva arvien sliktāks, un mūsu gaita vēl lēnāka, bet no Džeimija vēl nebija ne miņas. Kādu vakaru, kad lietus gāza kā ar spaiņiem, mēs pie Beladramas satikām īstu čigānu taboru.
Klajumā netālu no ceļa ieraudzījusi nelielo košo kulbu pulciņu, es neticēdama blisināju acis. Nometne izskatījās tieši tāda pati kā čigāniem, kas katru gadu ieradās Hempstedā.
Ari cilvēki izskatījās tādi paši: melnīgsnēji, jautri, skaļi un viesmīlīgi. Izdzirdējusi žvadzam mūsu iejūgu, kāda sieviete izbāza galvu pa kulbas logu. Brīdi viņa uz mums skatījās, tad iekliedzās, un zeme zem kokiem pēkšņi atdzīvojās, un parādījās smaidošas, brūnas sejas.
- Dod, es paglabāšu tavu muķi! Mērtegs sacīja, skatīdamies, kā, šūpodamies gurnos, tuvojas jauns vīrietis, nelikdamies ne zinis par lietu, kas izmērcēja viņa košo kreklu. Un negriez nevienam muguru.
Izturējos piesardzīgi, bet mūs uzņēma ar plašu žestu un aicināja čigānu vakariņās. Tās kaut kāds sautējums smaržoja lieliski, un es ar lielu prieku pieņēmu ielūgumu, nelikdamās ne zinis par Mērtega īgnajiem prātojumiem par zvēra dabu, kas bija nodrošinājis sautējumam gaļu.