Viņi slikti runāja angliski un vēl sliktāk gēlu valodā; mēs galvenokārt sazinājāmies ar žestiem un kaut kādā izkropļotā valodā, kuras pamatā bija franču mēle. Kulbā, kur mēs ieturējām vakariņas, bija silti un jauki; visi gan vīrieši, gan sievietes, gan bērni bija sasēduši kur nu kurais, mērcēja sulīgajā sautējumā maizes ņukas un bāza tās mutē. Jau vairākas nedēļas nebiju baudijusi tik labu ēdienu, tāpēc ēdu, kamēr teju vai plīšu. Es gandrīz nevarēju ievilkt elpu, lai dziedātu, bet es dariju, ko varēju, grūtākajās vietās tikai dungodama pavadījumu un ļaujot Mērtegam turēt melodiju.
Mūsu uzstāšanos uzņēma ar aplausiem, kas pauda sajūsmu. Par atbildi kāds jauns čigāns vecum vecas vijoles pavadījumā dziedāja kaut ko līdzīgu vaimanu pilnai sēru dziesmai. Laiku pa laikam viņa uzstāšanos iekrāsoja tamburīna rībināšana, kuru stipri nopietni kustināja apmēram astoņus gadus veca meitene.
Ievācot ziņas ciemos un viensētās, kurās iegriezāmies, Mērtegs izturējās piesardzīgi, bet ar čigāniem runāja pilnīgi atklāti. Man par izbrīnu, viņš skaidri un gaiši pateica, ko mēs meklējam, liela auguma vīrieti, mati kā uguns un acis kā vasaras debesis. Pie kulbām sēdošie čigāni pārmija skatienus, bet visi kā viens ar nožēlu noraidoši purināja galvas. Nē, tādu viņi neesot redzējuši. Bet… un šajā brīdī vadonis, jaunais vīrietis purpurkrāsas kreklā, kurš mūs sagaidīja, attēloja, ka izsūta ziņnesi, gadījumā ja viņi satiek meklēto vīrieti.
Es smaidīdama paklanījos, un Mērtegs pretī tēloja, ka par saņemto ziņu dod naudu. Šo darījuma daļu uzņēma ne tikai ar smaidu, bet arī ar domīgiem skatieniem. Priecājos, kad Mērtegs paziņoja, ka pa nakti palikt nevaram, jo mums jādodas ceļā, bet paldies par piedāvāšanu. Viņš no sporana izkratīja dažas monētas, pacenšoties parādīt, ka tur nav nekas vairāk kā sauja vara naudiņu. Izdalījuši sīknaudu kā pateicību par vakariņām, mēs devāmies projām, un mums pakaļ skanēja daiļrunīgi atvadu un pateicības vārdi un laba vēlējumi vismaz man tā likās.
Varbūt viņi patiesībā solīja mums sekot un pārgriezt rīkli, vismaz Mērtegs tā uzvedās līdz divas jūdzes attālajām krustcelēm mēs dzinām zirgus auļos, tad iemukām krūmājā un, tikai izmetuši lielu līkumu, atkal izjājām uz ceļa.
Biezējošajā, miklajā krēslā Mērtegs noskatīja tukšo ceļu uz abām pusēm.
- Vai tu patiešām domā, ka čigāni mums seko? es ziņkāri jautāju.
- Kā lai es zinu, bet, tā kā viņu bija ducis, bet mēs tikai divi, domāju, ka labāk rīkosimies tā, it kā viņi sekotu. Tas izklausījās prātīgi, un es neko vairāk nejautāju, izpildot vairākus pēdu jaukšanas manevrus, līdz beidzot ieradāmies Rosmorā, kur šķūnī atradām naktsmājas.
Nākamajā dienā sāka snigt. Pavisam viegli, bet pietiekami, lai zeme pārklātos ar plānu kārtiņu, baltu kā milti uz dzirnavu grīdas, bet mani
tas darīja nemierīgu. Man nepatika domāt, ka Džeimijs viens pats, bez pajumtes, viršu tīrelī sagaida ziemas vētras, ģērbies tikai kreklā un pledā, kas viņam bija mugurā, kad sardze viņu saņēma ciet. Pēc divām dienām ieradās vēstnesis.
Saule vēl nebija noslīgusi aiz apvāršņa, bet klinšainajās ielejās jau bija vakars. Zem kailajiem kokiem gulēja tik biezas ēnas, ka taka kur tāda vispār bija kļuva gandrīz neredzama. Baidīdamās biezējošajā krēslā pazaudēt vēstnesi, es lēnām gāju viņam aiz muguras tik tuvu, ka pāris reižu pat uzminu uz apmetņa malas. Pēdīgi, nepacietīgi ieņurdējies, vīrietis pagriezās un aizstūma mani pa priekšu, vadīdams cauri krēslai ar smagu roku uz pleca.
Likās, it kā mēs būtu gājuši ļoti ilgi. Man jau sen bija nojucis skaits, cik līkumu ceļš meta starp augstajiem klintsbluķiem un biezo, izkaltušo zāli. Atlika vien cerēt, ka kaut kur aizmugurē nāk Mērtegs un turas tādā attālumā, ka var mūs ja ne saredzēt, tad vismaz sadzirdēt. Vīrietis, kurš ieradās krogā pēc manis, bija pusmūža čigāns, kas neprata ne vārda angliski; viņš strikti paziņoja, ka vedīs vienīgi mani, ar uzsvaru norādot vispirms uz Mērtegu, tad uz zemi, tādējādi gribēdams teikt, ka večukam jāpaliek krogā.
Šajā gadalaikā līdz ar tumsas iestāšanos strauji kļuva auksts, un mans biezais mētelis tik tā vien pasargāja no ledainā vēja brāzmām, kas atklātās vietās vēlās mums pāri. Mani plosīja pretrunīgas jūtas sašutums, ka Džeimijam rudens aukstajās un slapjajās naktīs jāguļ bez jumta virs galvas, un prieks, ka driz atkal viņu redzēšu. Pār muguru man pārskrēja trīsas, kam nebija nekā kopēja ar aukstumu.
Pēdīgi mans pavadonis deva zīmi, lai apstājos, tad brīdinoši saspieda man plecu, nokāpa no takas un pazuda. Es, bruņojusies ar pacietību, stāvēju, rokas sabāzusi padusēs. Biju droša, ka pavadonis vai kāds cits atgriezīsies; pirmām kārtām es viņam nebiju samaksājusi. Tomēr vējš grabināja nokaltušos zarus, it kā tur, lielās bailēs bēgot no mednieka, slīdētu brieža spoks. Mitrums pa vīlēm sūcās man zābakos; ūdru tauku ūdensdrošā kārta bija novalkājusies, un pie jaunas tikt man nebija nekādu izredžu.
Čigāns parādījās tikpat pēkšņi, kā bija pazudis, man pat vajadzēja iekost mēlē, lai izbrīnā neiekliegtos. Ar strupu galvas mājienu viņš lika man sekot un, pašķīris nokaltušos alkšņus, palaida mani garām.
Alas ieeja bija šaura. Uz plakana akmens dega laterna, kuras mestā gaisma iezīmēja siluetu gara auguma cilvēku, kas pagriezās, lai nāktu man pretī.
Es metos uz priekšu, bet, vēl nepieskārusies, aptvēru, ka tas nav Džeimijs. Vilšanās ķēra mani kā sitiens pa pakrūti, man vajadzēja soli atkāpties un vairākas reizes noristīties, līdz aso žulti, kas kāpa kaklā, izdevās norit.
Iespiedu rokas sānos, ar pirkstiem iekrampējos gurnos, iekams jutu, ka esmu pietiekami nomierinājusies, lai spētu parunāt.
- Diezgan tālu no mājām, vai ne? es teicu, un man pašai bija brīnums, cik salti tā skanēja.
Dūgals Makenzijs ar zināmu līdzjūtību, kas atspoguļojās viņa tumšajā sejā, bija skatījies, kā es cīnos, lai atgūtu savaldīšanos. Tagad viņš saņēma manu elkoni un veda dziļāk alā. Pie vienas sienas stāvēja kaudzē sakrauti saiņi, krietni vairāk, nekā spētu panest viens zirgs. Tātad viņš nebija viens. Lai kas būtu tajos saiņos, ko Dūgals Makenzijs ar vīriem veda, katrā ziņā tas bija kaut kas tāds, ko viņš nevēlējās atklāt iebraucamās vietas saimnieka un zirgu puišu ziņkārīgajiem skatieniem.
- Tātad nodarbojamies ar kontrabandu, ko? Es pamāju ar galvu uz kaudzi. Tad pārdomāju un pati atbildēju uz savu jautājumu: Nē, ne gluži krājumi princim Čārlzam, vai ne?
Dūgals neapgrūtināja sevi ar paskaidrojumiem, bet apsēdās man pretī uz akmens un nolika rokas uz ceļiem.
- Man ir jaunumi, viņš aprauti sacīja.
Es dziļi ievilku elpu, gatavodama sevi ļaunākajam. Jaunumi, turklāt slikti, spriežot pēc Dūgala sejas izteiksmes. Es vēlreiz ievilku elpu, noriju siekalas un pamāju ar galvu.
- Stāsti.
- Viņš ir dzīvs, Dūgals teica, un lielākais ledus klucis man vēderā izkusa. Pašķiebis galvu, Dūgals mani cieši vēroja. Lai redzētu, vai es ģībšu? Man galvā pazibēja neskaidra doma. Nav svarīgi, es neģībšu.
- Džeimiju saņēma ciet pie Kiltorlitijas pirms divām nedēļām, Dūgals turpināja, joprojām nenovēršot no manis acu. Tā nebija viņa vaina; vienkārši nepaveicās. Ceļa likumā ieskrēja tieši krūtis diviem dragūniem, un viens viņu pazina.
- Vai viņš ir ievainots? Mana balss vēl skanēja mierīgi, bet rokas sāka drebēt. Es piespiedu plaukstas pie kājām, lai nomāktu trīcēšanu.
Dūgals papurināja galvu.