- Un kādas tās būtu?
- Piemēram, jods, es atbildēju. Redzot, ka pretim stāvošo cilvēku sejās apskaidrība neparādās, mēģināju vēlreiz. Tiomersāls? Karbola šķīdums? es minēju. Tad varbūt viskijs? Tagad vīru acīs uzplaiksnīja atvieglojums. Beidzot biju atradusi vārdu, kuru viņi, šķiet, pazina. Mērtegs iegrūda man rokā savu ādas blašķi. Nepacietīgi nopūtos. Es zināju, ka Hailenda ir primitīva nomale, bet tāda tumsonība šķita neticama.
- Klausieties, es teicu, cik savaldīgi vien spēju. Kāpēc nevar viņu vienkārši aizvest uz pilsētu? Tas taču nav tālu, un tur noteikti atrastos ārsts, kas ievainojumu apskatītu.
Sieviete pavērtu muti blenza manī.
- Kādu pilsētu?
Vīrs, kuru sauca par Dūgalu, nepievērsa uzmanību šai vārdu apmaiņai, bet gar aizkara malu centās kaut ko saskatīt ārā tumsā. Tad palaida aizkaru vaļā un klusām piegāja pie durvīm. Kad Dūgals izgāja ārā, visi apklusa.
Pēc mirkļa viņš jau bija atpakaļ kopā ar plikgalvi, un līdz ar viņiem telpā ieplūda sīva tumšo priežu smarža. Par atbildi uz vaicājošajiem skatieniem Dūgals noraidoši papurināja galvu.
- Nē, tuvumā nekā nemana. Mēs tūdaļ dosimies ceļā, kamēr vēl ir
droši.
Ieraudzījis mani, viņš aprāvās un mirkli domāja. Drīz vien, pieņēmis lēmumu, strupi pamāja ar galvu uz manu pusi.
- Viņa dosies mums līdzi, Dūgals paziņoja. Parakņājies pa lupatu kaudzi uz galda, viņš izvilka netīru strēmeli; izskatījās pēc kaklauta, kas reiz pieredzējis labākas dienas.
Likās, ka ūsainais gan negribēja ņemt mani līdzi uz turieni, kur viņi devās.
- Kāpēc mēs nevaram to spindzeli atstāt te?
Dūgals uzmeta viņam nepacietīgu skatienu, bet paskaidrot ļāva Mērtegam.
- Kas zin', kur sarkansvārči slapstās, bet gan jau ausmiņā būs klāt kā likts, un nav jau ar' nekāds lielais gabals, ja tā padomā. Ja sievišķis ir angļu okšķeris, mēs nevaram atstāt viņu te, lai šī izstāsta, kur mēs palikām. Bet, ja viņa ar šiem nav uz vienu roku… viņš šaubīgi mani noskatīja, …mēs nekādlgi nevaram meitieti vienā kreklā pamest to blandoņu ziņā. Aptaustījis mana apģērba audumu, viņš kļuva mazliet priecīgāks. Varbūt varētum dabūt par viņu izpirkšanas naudu; tas mazumiņš, kas viņai mugurā, ir makten smalks.
- Turklāt, Dūgals pārtrauca Mērtegu, ceļā viņa var noderēt; izskatās, ka kundzīte šo to saprot no dakterēšanas. Bet tagad mums nav laika ņemties ar pušumiem. Domāju, ka tev, Džeimij, vajadzēs doties ceļā nedezinficētam. Viņš uzsita jauneklim pa plecu. Vai ar vienu roku varēsi jāt?
- Kā ta.
- Malacis. Še! Viņš pameta man taukaino lupatu. Apsien brūci, bet aši. Tūlīt jāsim prom. Atvediet zirgus, viņš norīkoja vīru ar zebiekstes ģīmi un resni, kuru sauca Ruperts.
Ar pretīgumu grozīju rokā lupatu.
- Tā neder, es pasūdzējos. Lupata ir netīra.
Kustību nepamanīju, bet attapos, kad lielais tēvainis bija sagrābis manu plecu un tumšās acis atradās collu no manām.
- Dari, ko tev liek!
Dūgals atlaida manu plecu un viegli pagrūda, tad aizsoļoja uz durvīm, pa kurām nupat bija izgājuši abi viņa rokaspuiši. Krietni satraukta un sabijusies, es pagriezos, lai pārsietu ievainojumu, cik labi vien pratu. Mana medicīniskā izglītība nepieļāva pat domu, ka varētu izmantot šo netīro šalli. Mēģināju noslēpt apjukumu un bailes, meklējot kaut ko piemērotāku, tomēr pēdīgi pēc neilgas, bet veltīgas rakņāšanās pa lupatu kaudzi nolēmu palikt pie mākslīgā zīda saitēm, kuras noplēsu no sava kombinē apakšējās malas. Lai arī šis pārsējs nebija sterils, tomēr nesalīdzināmi tīrāks par jebkuru audumu, ko varēja atrast šajā mājā.
Slimnieka krekls bija vecs un jau labi pavalkāts, tomēr pārsteidzoši izturīgs. Nācās mazliet pacīnīties, līdz man izdevās pārplēst to, kas bija atlicis no piedurknes, un es sameistaroju no tās saiti, kur iekārt roku. Soli atkāpos, lai novērtētu savu improvizēto kaujas lauka pārsēju, un uzgrūdos lielajam vīram, kurš bija klusi ienācis un skatījās.
Viņš atzinīgi aplūkoja manu roku darbu.
- Labs darbiņš, zeltenīt. Nāc, mēs esam gatavi.
Dūgals pasniedza sievietei monētu un skubināja mani pamest māju; lēnākā soli un vēl mazliet pabāls mums sekoja Džeimijs. Piecēlies no soliņa, mans pacients izrādījās visai slaida auguma; vairākas collas garāks par Dūgalu, kurš ari nebija nekāds mazais.
Tumsā pie mājas melnbārdainais Ruperts un Mērtegs turēja aiz pavadām sešus zirgus un klusi bubināja tiem gēlu valodā mierinājuma vārdus. Mēness nebija redzams, bet zvaigznes atspidēja metāliskajās iejūga detaļās kā dzīvsudrabs. Es atgāzu galvu, un no brīnumiem man aizsitās elpa; nakts debesis bija biezi nokaisītas ar krāšņām zvaigznēm. Pārlaižot skatienu mežam, kas mūs ieskāva no visām pusēm, es pēkšņi sapratu. Tā kā tuvumā nebija nevienas pilsētas, kas izgaismotu debesis, zvaigznes netraucēti varēja valdīt pār nakti.
Un tad es sastingu kā zemē iemieta, mani pārņēma tāds aukstums, ko nevarēja norakstīt uz nakts dzestrumu. Nav pilsētas uguņu. "Kāda pilsēta?" sieviete mājā bija jautājusi. Tā kā kara gados biju pieradusi pie biežiem elektrības pārrāvumiem un uzlidojumiem, sākumā gaismas trūkumu nebiju ievērojusi. Bet tagad valdīja miers, un Invernesas uguņus noteikti varēja redzēt jūdzēm tālu.
Vīru stāvi tumsā likās izplūduši. Apsvēru iespēju ieslīdēt starp kokiem, bet Dūgals, acīmredzot nojautis manas domas, satvēra mani aiz elkoņa un aizvilka pie zirgiem.
Džeimij, rausies nu augšā, viņš uzsauca. Meiča jās kopā ar tevi. Viņa pirksti saspieda manu elkoni. Tu varēsi turēt grožus, ja Džeimijam ar vienu roku neveiksies, bet raugies neatpalikt. Ja mēģināsi darīt kādas blēņas, es pārgriezīšu tev rīkli. Vai saprati?
Es tikai pamāju ar galvu, jo mute bija tik izkaltusi, ka nevarēju atbildēt. Balss neskanēja pārāk draudīgi, bet es ticēju katram Dūgala vārdam. Jo mazāk "mēģināt darīt kādas blēņas" mani vilināja tas, ka man nebija ne jausmas, ko es varētu darīt. Es nezināju ne to, kur atrodos, ne to, kas bija mani ceļabiedri, ne to, kāpēc mēs dodamies projām tādā steigā, un arī to ne, uz kurieni mēs steidzamies, bet man nebija cita saprātīga piedāvājuma, lai nedotos viņiem līdzi. Es raizējos par Frenku, kurš noteikti jau sen mani meklē, bet likās, ka šis nav īstais bridis viņu pieminēt.
Dūgals droši vien juta piekrītošo galvas mājienu, jo palaida vaļā manu roku un pēkšņi pieliecās man tuvāk. Es stāvēju un stulbi blenzu viņā, līdz izdzirdu šņācienu:
- Kāju, skuķi! Dod savu kāju! Kreiso, viņš ar riebumu piebilda. Es steidzos izraut labo kāju no viņa rokas un ielikt tur kreiso. Ar klusu ņurdienu Dūgals uzstūma mani seglos Džeimijam priekšā, kurš ar veselo roku cieši pievilka mani sev klāt.
Kaut arī atrados visai neveiklā situācijā, priecājos par siltumu, kas plūda no jaunā skota auguma. Viņš oda pēc ugunskura dūmiem, asinīm un vīrieša, kas kādu laiku nav mazgājies, bet nakts gaiss spiedās cauri manai plānajai kleitai, tāpēc es biju laimīga, ka varu atspiesties pret Džeimij u.
Gandrīz bez trokšņa, tikai pavisam klusi iedžinkstoties pavadām, mēs uzsākām ceļu zvaigžņotajā naktī. Vīri nesarunājās, varēja vien jaust, ka visi izturas ļoti piesardzīgi. Tiklīdz tikām uz ceļa, zirgi uzņēma vieglu riksīti un mani sāka šūpot, jutos pārāk neērti, lai vēlētos runāt, pat ja kāds gribētu manī klausīties.
Šķiet, mans ceļabiedrs nekādas neērtības nejuta, kaut arī labā roka nebija lietojama. Ar muguru jutu, ka viņš laiku pa laikam, vadot zirgu, pakustina kājas vai saspiež ceļgalus. Cieši iekrampējos seglu īsajā malā, lai noturētos zirga mugurā; es biju jājusi jau agrāk, bet nekādā gadījumā nebiju tik prasmiga jātniece kā Džeimijs.