- Par to man nekas nav zināms. Mirkli viņš klusēja. Džeimijs ir Ventvērtas cietumā, beidzot viņš negribīgi piebilda.
- Ventvērta, es mehāniski atkārtoju. Ventvērtas cietums. Viens no iespaidīgākajiem Bordersas cietokšņiem, ko uzcēla 16. gadsimtā un simt piecdesmit gadu laikā periodiski kaut ko piebūvēja klāt. Garā akmens ēka tagad aizņēma gandrīz divus akrus zemes, un to apjoza trīs pēdu augsta laika ārdēta granīta siena. Bet pat granīta mūriem ir vārti, es nodomāju. Pacēlu galvu un grasījos uzdot jautājumu, bet redzēju, ka Dūgala vaibsti aizvien vēl pauž neapmierinātību.
- Kas tad vēl? es noprasīju. Brūnās acis nevairīdamās ieskatījās manējās.
- Pirms trim dienām notika tiesa, Dūgals sacīja. Viņu pakārs.
Ledus klucis bija atgriezies un ne vairs viens. Es aizvēru acis.
- Cik ilgi? es jautāju. Man pašai likās, ka balss skan no tālienes, es atkal atvēru acis, samirkšķināju plakstus, lai lāktījošajā lampas gaismā skaidrāk redzētu. Dūgals purināja galvu.
- To es nezinu. Bet ilgi vairs ne.
Tagad spēju elpot vieglāk un arī dūres atlaidās.
- Tad pasteigsimies, es aizvien vēl mierīgi sacīju. Cik tev ir vīru?
Dūgals nevis atbildēja, bet piecēlās un pienāca pie manis. Saņēmis manas rokas, viņš arī mani piecēla kājās. Līdzjūtīgā sejas izteiksme, kas bija atgriezusies, un dziļās bēdas acīs mani izbiedēja vairāk nekā tas, ko viņš līdz šim bija sacījis. Dūgals gausi grozīja galvu.
- Nē, meitēn. Balss skanēja maigi. Mēs neko nevaram līdzēt.
Panikā es izrāvu savas rokas.
- Varam gan! es iesaucos. Jāvar! Tu teici, ka viņš vēl ir dzīvs!
- Un vēl es teicu "ilgi vairs ne"! Dūgals asi atcirta. Puika ir Ventvērtas cietumā, nevis Kreinsmūras "zagļu bedrē"! Viņu var pakārt jau šodien vai rit vai ari pagaidīt līdz nākamajai nedēļai, to es nezinu, bet nav itin nekādu iespēju, ka desmit viri varētu ielauzties Ventvērtas cietumā!
- Ak tā? Es atkal drebēju, bet šoreiz no niknuma. Tu nezini… tu nezini, ko varētu darīt! Tu tikai nevēlies riskēt ar savu ādu vai savu nožēlojamo… peļņu! Es apsūdzoši norādīju uz sakrautajiem saiņiem.
Dūgals centās mani savaldīt, satverot rokas, ko es vicināju pa gaisu. Dusmu un bēdu trakumā es ar dūrēm zvetēju viņam pa krūtīm. Viņš nepievērsa uzmanību sitieniem, bet apskāva mani, pievilka cieši sev klāt un turēja, līdz es beidzu plosīties.
- Klēra! Šī bija pirmā reize, kad viņš nosauca mani vārdā, un tas mani izbiedēja vēl vairāk.
- Klēra, viņš atkārtoja, mazliet atslābinājis tvērienu, lai varu uz viņu paskatīties, vai tu domā, ka es nedarītu visu, kas manos spēkos, lai atbrīvotu to rakari, ja vien būtu kaut mazākā cerība? Nolādēts, viņš ir mans audžudēls! Bet nav ne mazāko ceribu! Dūgals viegli mani sapurināja, lai es pievērstu uzmanību viņa vārdiem.
- Džeimijs negribētu, lai es šķiežu vīru dzīvības veltīgā cīņā. Tu to labi zini.
Es vairs nespēju novaldīt asaras. Tās dedzināja manus ledainos vaigus, kad es atspiedos pret Dūgalu, lai atbrīvotos no apskāviena. Bet viņš satvēra mani ciešāk, cenšoties ar varu piespiest manu galvu sev pie pleca.
- Klēra, mīļā. Balss bija kļuvusi maigāka. Man sāp sirds par puiku un tevi. Nāc man līdzi. Es tevi droši pasargāšu. Savā mājā, viņš steidzīgi piebilda, juzdams, ka es sastingstu. Ne jau Leohā.
- Uz tavu māju? es gausi stiepu vārdus. Man galvā sāka mosties briesmīgas aizdomas.
- Nūjā, viņš sacīja. Tu taču nedomā, ka es vestu tevi atpakaļ uz Kreinsmūru? Lūpas uz mirkli savilkās smaidā, tad skarbie vaibsti atkal atguva nopietnu izteiksmi. Nekā. Vedīšu tevi uz Bīnečadu. Tur tu būsi drošībā.
- Drošībā? es pārjautāju. Bet varbūt bezizejā? Dzirdot manu balss toni, Dūgalam nošļuka rokas.
- Ko tu ar to gribi teikt? Patīkamā balss pēkšņi bija kļuvusi salta.
Arī man pašai bija auksti, tāpēc ciešāk savilku mēteli un atvirzījos no Džeimija tēvoča.
- Tu neļāvi Džeimijam atgriezties mājās, iestāstot, ka māsa laidusi pasaulē Rendela bērnu, es viņu apsūdzēju, lai tev un tavam dārgajam brālītim būtu izredzes pārvilināt viņu savā nometnē. Bet tagad viņš ir angļu nagos un tev zudusi jebkāda cerība caur Džeimiju tikt pie zemes. Es noriju siekalas un atkāpos vēl vienu soli.
- Tu biji savas māsas laulību kontrakta slēdzējs. Un pēc tava tava un Kolama pieprasījuma Broktūreku var mantot sieviete. Tu domā: ja Džeimijs būs pagalam, Broktūreka piederēs man… vai tev, ja izdosies mani pavest vai piespiest apprecēties ar tevi.
- Ko?! Viņa balsī skanēja neticība. Tu domā… tu domā, ka tā ir sazvērestība? Svētā Agnese! Tu domā, ka es tev meloju?
Es papurināju galvu, saglabādama attālumu. Es viņam neuzticējos ne tik, cik melns aiz naga.
- Nē, es tev ticu. Ja Džeimijs nebūtu cietumā, tu nekad neuzdrošinātos man to teikt. To ir pārāk viegli pārbaudīt. Tāpat es nedomāju, ka tu viņu nodevi angļiem savām asinīm tu to nevarētu nodarīt. Turklāt, ja to kādreiz uzzinātu tavi vīri, viņi uzreiz vērstos pret tevi. Viņi daudz ko piecieš no tevis, bet tuvinieka nodevību viņi nepiedotu. Runājot es atcerējos vēl ko.
- Vai tas biji tu, kurš pērn uzbruka Džeimijam pie Bordersas?
Biezās uzacis izbrīnā savilkās.
- Es? Nē! Es atradu Džeimiju tuvu nāvei un izglābu viņu! Vai tad es gribētu viņam nodarīt ko ļaunu?
Zem mēteļa es nolaidu roku gar cisku un aptaustīja mierinošo uzkalniņu dunci.
- Ja ne tu, kurš tad?
- Kā lai es to zinu? Glītajā sejā parādījās nogurums, bet ne meli. Tas varēja būt viens no trijiem "atkritušajiem", ārpus likuma pasludinātajiem -, kas toreiz kopā ar Džeimiju medīja. Viņi cits citu apsūdzēja, un patiesību noskaidrot nebija iespējams, vismaz tobrīd. Dūgals paraustīja plecus, un platais ceļojuma mētelis no viena pleca noslīdēja.
- Tagad tam nav nozīmes divi ir pagalam un trešais sēž aiz restēm. Bet šajā lietā tas neko nemaina, vai ne?
- Nē, laikam gan. Apziņa, ka Dūgals nav slepkava, lai kāds nelietis viņš būtu, sniedza zināmu atvieglojumu. Viņam nebija iemesla man tagad melot; pēc viņa domām, es biju pilnīgi bezpalīdzīga. Viena. Viņš varēja piespiest mani darīt jebko. Vismaz tā viņš domāja. Es saņēmu dunča spalu.
Ala bija slikti apgaismota, bet es cieši vēroju Dūgalu un redzēju, ka viņa sejai mirkli pārslīd šaubas, pirms viņš izvēlējās virzienu, kurā spert nākamo soli. Roku izstiepis, viņš tuvojās man, bet apstājās, kad redzēja mani atraujamies.
- Klēra. Mana miļā Klēra. Balss skanēja klusi, kad viņš divdomīgi pārlaida delnu pār manu roku. Tātad viņš nolēmis mani savaldzināt, nevis izmantot varu.
- Es zinu, kāpēc tu ar mani runā tik vēsi un kāpēc tu esi sliktās domās par mani. Tu zini, ka es tevis alkstu, Klēra. Un tas ir tiesa esmu gribējis tevi kopš Saieta nakts, kad es skūpstīju tavas saldās lūpas. Divi pirksti, kas viegli gulēja man uz pleca, sāka lēnām virzīties uz kaklu. Ja es būtu bijis brivs, kad Rendels tevi apdraudēja, es pats tevi būtu uz vietas precējis un pasūtījis to maitu pie velna. Viņš lēnām nāca tuvāk, spiežot mani pie alas akmens sienas. Pirkstu gali jau skāra manu kaklu, slidot pa apmetņa aizdari.
Tad Dūgals noteikti bija ieraudzījis manu seju, jo viņš pārtrauca savu tuvināšanos, lai gan roku atstāja turpat tā viegli gulēja vietā, kur man kaklā strauji sitās pulss.
- Pat tā, viņš sacīja, pat lolojot pret tevi šādas jūtas es vairs to neslēpšu vai tiešām tu iedomājies, ka es pamestu Džeimiju, ja būtu kaut mazākais ceribu stariņš viņu glābt? Džeimijs Freizers man ir tikpat kā dēls, cita man nav!