- Tā gluži nav, es iebildu. Tev ir miesīgs dēls. Vai tagad varbūt jau divi? Pirksti uz mana kakla spieda stingrāk, bet tikai uz mirkli, tad pazuda.
- Ko tu ar to gribi teikt? Un šoreiz visa izlikšanās, visas spēlītes izgaisa. Brūnās acis bija modras, un pilnīgās lūpas rūsas krāsas bārdā ievilka drūmu rievu. Dūgals bija ļoti liels un stāvēja man pārāk tuvu. Bet es jau biju aizgājusi par tālu, lai tagad sāktu sargāties.
- Tas nozīmē, ka es zinu, kurš ir Heimiša īstais tēvs, es atbildēju. Viņš jau bija to gaidījis, un seja saglabāja bezkaislīgu izteiksmi, bet pēdējais mēnesis, ko pavadīju zilējot, nebija velti izšķiests laiks. Es redzēju, ka ieplestajās acis pavīd izbrīns, un pēkšņas bailes, kaut ātri apvaldītas, savelk lūpu kaktiņus.
Trāpīts desmitniekā. Par spīti draudošajām briesmām, es izbaudīju ŠI briža neganto triumfu. Man bijusi taisnība, un šīs zināšanas varētu kļūt par ieroci, kas man tik ļoti bija nepieciešams.
- Ak tā? viņš neskanīgi noteica.
- Jā, es paliku pie sava, un domāju, ka arī Kolams to zina.
Tas uz mirkli Dūgalu apturēja. Brūnās acis samiedzās, un man galvā pazibēja jautājums, vai tik viņš nav bruņots.
- Pieņemu, ka kādu laiku viņš uzskatīja, ka tas ir Džeimija dēls, skatījos Dūgalam tieši acīs. Baumu dēļ. Tu droši vien tās izlaidi, izstāstot to Geilisai Dankenai. Kāpēc? Tāpēc, ka Kolamam radās aizdomas un viņš sāka izprašņāt Letīciju? Viņa ilgi nespēja turēties vīram pretī. Vai arī Geilisa domāja, ka tu esi Letīcijas mīļākais, un tu pateici, ka tas ir Džeimijs, lai izkliedētu aizdomas? Viņa bija greizsirdīga, bet tagad viņai vairs nav iemesla tevi aizsargāt.
Dūgals salti pasmaidīja. Ledus viņa acīs nekusa.
- Nē, nav vis, viņš piekrita, balsi nepaceldams. Tā ragana ir mirusi.
- Mirusi! Šoks noteikti manā sejā atklājās tikpat nepārprotami kā manā balsi. Dūgala smaids kļuva platāks.
- Kā tad. Sadedzināta. Ar kājām iesēdināta mucā ar piķi un apkrauta ar sausu kūdru. Piesieta uz sārta, uzliesmoja kā lāpa. Ugunsstabā aizsūtīta pie velna, zem pīlādža zariem.
Sākumā es domāju, ka šis nežēlīgais sīkumu apraksts domāts, lai atstātu iespaidu uz mani, bet es maldījos. Pavirzījos uz vienu pusi, un, kad gaisma no jauna iespīdēja Dūgala sejā, es redzēju, ka zem acīm iegrauzušās skumju rievas. Tātad tas nebija piedzīvoto šausmu uzskaitījums, bet sevis šaustīšana. Pašreizējos apstākļos man viņa nemaz nebija žēl.
- Tev tātad Geilisa patika, es vēsi secināju. Liels viņai no tā bija labums. Vai bērnam. Ko tu ar viņu izdarīji?
Dūgals paraustīja plecus.
- Parūpējos, lai nonāk labā ģimenē. Dēls, turklāt veselīgs, lai ari viņa māte bija ragana un laulības pārkāpēja.
- Un tēvs laulības pārkāpējs un nodevējs, es noskaldīju. Tava sieva, mīļākā, māsasdēls, brālis vai ir kāds cilvēks, kuru tu neesi nodevis un piekrāpis? Tu… tu… Es aizrijos ar vārdiem, no riebuma man sametās slikta dūša. Nezinu, kāpēc es brīnos, es centos runāt mierīgi. Ja tu neesi uzticīgs savam karalim, laikam jau nav iemesla domāt, ka tu saglabāsi uzticību māsasdēlam vai brālim.
Dūgals strauji pagrieza galvu un nikni palūrēja uz mani. Un savilka biezās, tumšās uzacis, tādas pašas kā Kolamam, kā Džeimijam, kā Heimišam. Dziļi iegrimušās acis, platie vaigu kauli, skaisti veidotais galvaskauss. Vecais Džeikobs Makenzijs bija atstājis spēcīgu mantojumu.
Liela roka cieši sagrāba manu plecu.
- Brālim? Tu domā, ka esmu nodevis brāli? Nez kādēļ tas bija viņam iedūris; seja bija dusmās satumsusi.
- Tu tikko atzini, ka esi viņu krāpis! Un tad es sapratu.
- Jūs abi, es lēnām novilku. Jūs to izdarījāt kopā, tu un Kolams. Kopā, kā jūs darāt visu. Es nogrūdu viņa roku no sava pleca.
- Kolams nevarēja kļūt par vadoni, ja tu viņa vietā neietu karā. Viņš nevarēja saturēt klanu kopā, ja tu viņa vietā neceļotu, nevāktu nomas maksu un nerisinātu strīdus. Viņš nevar jāt, nevar pārvietoties. Un viņš nevarēja kļūt par tēvu dēlam, kurš mantotu vadoņa posteni. Un Mora tev nebija dāvājusi dēlu. Tu biji zvērējis būt par brāļa kājām un rokām… pēkšņi es sajutu, ka tuvojas histērija, …tad kāpēc lai tu nebūtu ari viņa daikts?
Dūgala dusmas bija pagaisušas; brīdi viņš vēl mani domīgi vēroja. Nolēmis, ka es nekur aizbēgt nevaru, viņš apsēdās uz viena no mantu saiņiem un gaidīja, kad būšu beigusi.
- Tātad tu to darīji ar Kolama atļauju. Vai Letīcija to gribēja? Zinādama, cik nežēlīgi viņi varēja būt, es nemaz nebrīnītos, ja brāļi Makenziji būtu Kolama sievu piespieduši.
Dūgals pamāja ar galvu. Dusmas bija izkūpējušas.
- O jā, ar prieku. Es viņai īpaši pie sirds negāju, bet viņa gribēja bērnu… un es biju pietiekami labs, lai viņa gulētu ar mani trīs mēnešus, tik daudz laika vajadzēja, lai ieņemtu Heimišu. Tas bija drausmīgi garlaicīgi, Dūgals domīgi piebilda, nokasīdams no zābaka papēža dubļu piciņu. Es labāk būtu ņēmis priekšā bļodu ar piena pudiņu.
- Un vai arī to tu pateici Kolamam? es jautāju. Dzirdēdams asumu manā balsī, Dūgals pacēla galvu. Viņš pārlaida man rāmu skatienu, tad viegls smaids izgaismoja viņa seju.
- Nē, Dūgals klusi atbildēja. Nē, to es viņam neteicu. Viņš lūkojās uz savām rokām, tās grozīdams, it kā plaukstu līnijās būtu apslēpts kāds noslēpums.
- Es viņam teicu, Dūgals neskanīgi minēja, neskatīdamies uz mani, ka Letīcija ir maiga un salda kā nogatavojies persiks un viss, ko vien vīrietis no sievietes var vēlēties.
Viņš pēkšņi sažņaudza rokas un paskatījās uz mani, īslaicīgo smiekla dzirksti atkal aprija Dūgala Makenzija sardoniskais skatiens.
- Maiga un salda, par tevi es tā neteiktu, viņš piebilda. Bet viss, ko vīrietis var vēlēties… Iegrimušās brūnās acis lēnām slīdēja lejup pa manu augumu, pakavēdamies pie krūšu un gurnu apaļumiem, ko atklāja vaļējais mētelis. Viņam mani vērojot, viena roka neapzināti slīdēja uz priekšu un atpakaļ, viegli glāstot kājas muskuļus.
- Kas zina? viņš noteica kā pie sevis. Varbūt man būs vēl kāds dēls šoreiz likumīgs. Tiesa… viņš vērtējoši piešķieba galvu, skatoties uz manu vidukli, …ar Džeimiju tas nav noticis. Var būt, ka esi neauglīga. Bet es riskēšu. Katrā ziņā zemes īpašums ir tā vērts.
Dūgals negaidīti piecēlās un paspēra soli uz manu pusi.
- Kas zina? viņš ļoti klusi atkārtoja. Ja man katru dienu būtu jāuzar šī skaistā, brūnā vaga un jāsēj dziļa sēkla… Kad Dūgals spēra vēl vienu soli tālāk, ēnas uz alas sienas sakustējās.
- Nu gan sasodīti ilgi taisījies, es nikni sacīju.
Dūgala sejā izpletās neticības pilna izteiksme, bet mirkli vēlāk viņš saprata, ka es skatos viņam garām uz alas ieeju.
- Likās, ka nav pieklājīgi maisīties pa vidu. Mērtegs ienāca alā ar divām pielādētām krama pistolēm. Vienu viņš bija nomērķējis uz Dūgalu, bet ar otru pamāja.
- Ja vien tu negribi uz vietas pieņemt šā pēdējo piedāvājumu, tad es ieteiktu taisīties projām. Un, ja tu to pieņemsi, tad es iešu.
- Pagaidām vēl nekur neiesim, es strupi noteicu. Apsēdies, es pavēlēju Dūgalam. Viņš joprojām stāvēja, blenzdams Mērtegā kā spokā.
- Kur ir Ruperts? viņš noprasīja, atguvis balsi.
- Ak, Ruperts. Mērtegs domīgi ar pistoles stobru pakasīja zodu. Laikam jau būs devies uz Beladramu. Līdz ausmai viņam jātiek atpakaļ, viņš izpalīdzīgi piebilda, ar ruma mucu, ko, viņaprāt, tu lūdzi atnest. Pārējie vēl guļ Kvinbrafā.