SEPTĪTĀ DAĻA PATVĒRUMS
..
35 Ventvertas cietums
Sers Flečers Gordons bija maza auguma, tukls vīrelis, kura svītrainā zīda veste piegūla tik cieši kā otra āda. Nošļauptiem pleciem un apaļu vēderiņu viņš stipri līdzinājās prāvam šķiņķa gabalam, kas sēž pārvaldnieka greznajā krēslā.
Plikais pauris un koši sārtā seja nebūt nemazināja līdzību ar šķiņķi, tomēr jāsaka, ka tikai retam gaļas gabalam būtu tik koši zilas acis. Lēni un svarīgi viņš ar rādītājpirkstu šķirstīja uz rakstāmgalda gulošos dokumentus.
- Jā, redz, kur ir! viņš iesaucās, kad bija pagājis nebeidzami ilgs laiks, kamēr viņš dokumentu izlasīja. Freizers Džeimss. Notiesāts par slepkavību. Nu, kur tad ir pavēle par nāves soda izpildi? Viņš atkal apklusa, ar tuvredzīgām acīm izskatīdams dokumentu kaudzi. Es cieši saspiedu pirkstos savu atlasa somiņu un tikai ar gribasspēku saglabāju sejā vienaldzīgu izteiksmi.
- Ak jā. Izpildes datums 23. decembris. Viņš vēl ir pie mums.
Es noriju siekalas, atlaidu somiņu, un iekšēji mani plosīja gaviles un panika vienlaikus. Tātad viņš joprojām bija dzīvs. Vēl divas dienas. Un kaut kur tepat tuvumā, šajā pašā ēkā. Šī apziņa traucās pa manām dzīslām ar milzīgu adrenalīna daudzumu, un man sāka trīcēt rokas.
Pabīdījos uz apmeklētāju krēsla maliņu, cenšoties izskatīties valdzinoši lūdzoša.
- Vai varu viņu satikt, Flečera kungs? Tikai uz brīdi, gadījumā ja… viņš varbūt grib, lai nododu kādu ziņu ģimenei?
Izliekoties par Freizeru ģimenes draudzeni, bija salīdzinoši viegli panākt, ka mani ielaiž Ventvērtā un sera Flečera, cietuma civilā pārvaldnieka, kabinetā. Lūgt tikšanos ar Džeimiju bija bīstami; nezinādams manu leģendu, viņš varēja mani nodot, ja pēkšņi bez brīdinājuma mani ieraudzītu. Tāpat es varēju sevi nodot pati; nepavisam nebiju pārliecināta, ka spēšu savaldīties, kad viņu ieraudzīšu. Bet nākamais solis pilnīgi noteikti bija noskaidrot, kur viņš atrodas; izredzes atrast viņu šajā milzu trušu būrī bez kādām norādēm līdzinājās gandrīz nullei.
Sers Flečers sarauca pieri apdomādamies. Skaidrs, ka viņš šo lūgumu no ģimenes draudzenes uzskatīja par apgrūtinājumu, bet viņš nebija neiejūtīgs. Beidzot viņš negribīgi papurināja galvu.
- Nē, mīļā kundze. Nē, baidos, ka to es patiesi nevaru atļaut. Mums ir ļoti daudz ieslodzīto, un man trūkst atbilstošu telpu, lai nodrošinātu privātas tikšanās. Turklāt šis cilvēks šobrīd ir… viņš atkal ieskatijās savā papīru kalnā, …vienā no lielajām kamerām rietumu spārnā kopā ar vairākiem uz nāvi notiesātiem noziedzniekiem. Jums viņu apmeklēt tur vai vispār būtu ārkārtīgi nesaprātigi. Jūs saprotat, šis vīrs ir bīstams ieslodzītais; redzu, te rakstīts, ka kopš ierašanās viņš visu laiku ir saslēgts važās.
Es atkal sažņaudzu somiņu, šoreiz tādēļ, lai neiesistu Flečeram.
Vīrelis atkal papurināja galvu, resnās krūtis cilājās no aizdusas.
- Nē, ja jūs būtu tieši ģimenes locekle, tad varbūt… Viņš, acis mirkšķinādams, paskatījās uz mani. Cieši sakodu zobus, apņēmusies sevi nenodot. Protams, šajos apstākļos neliels satraukums bija pieļaujams.
- Bet varbūt, mīļā kundze… Likās, pār Flečera kungu pēkšņi nolaidusies iedvesma. Viņš domīgi uzslējās kājās un piegāja pie iekšējām durvīm, kur sardzē stāvēja formā ģērbies karavīrs. Viņš kaut ko pačukstēja sargam, kurš vienreiz pamāja ar galvu un pazuda.
Sers Flečers atgriezās pie rakstāmgalda, pa ceļam apstādamies, lai paņemtu no skapīša karafi un glāzes. Es neatteicos no sarkanvīna; man tas bija nepieciešams.
Kad atgriezās sargs, mēs ar pārvaldnieku bijām līdz pusei iztukšojuši jau otru glāzi. Sargs bez uzaicinājuma iesoļoja kabinetā, nolika uz galda seram Flečeram pie rokas koka kasti, pagriezās un izsoļoja atkal ārā. Uztvēru viņa skatienu, kas kavējās pie manis, un kautrīgi nolaidu acis. Biju ģērbusies kleitā, kas bija palienēta no kādas Ruperta sievieškārtas paziņas, kura dzīvoja tepat pilsētiņā, un, spriežot pēc smaržas, ar ko bija piesūkusies kleita un tai pieskaņotā somiņa, man bija visai pamatota nojauta par šīs dāmas profesiju. Es cerēju, ka sargs nepazina kleitu.
Iztukšojis glāzi, sers Flečers to nolika un pavilka tuvāk kasti. Tā bija pavisam vienkārša, neēvelēta koka kaste ar bīdāmu vāku. Uz vāka ar krītu bija kaut kas uzkricelēts. Es uzrakstu varēju izlasīt pat no otras puses. FREIZERS.
Sers Flečers atbīdīja vāku, brīdi lūkojās kastē, tad aizvēra un pastūma to man.
- Ieslodzītā personiskās mantas, viņš paskaidroja. Parasti mēs pēc soda izpildes nosūtām tās cilvēkam, kuru ieslodzītais norādījis kā tuvāko radinieku. Taču šis ieslodzītais… viņš papurināja galvu, …kategoriski atteicies sniegt jebkādas ziņas par savu ģimeni. Bez šaubām, atsvešināšanās. Protams, tas nav nekas neparasts, bet šajos apstākļos atliek tikai nožēlot. Man neērti to lūgt, Bīčemas kundze, bet iedomājos: ja jau esat pazīstama ar viņa ģimeni, vai jūs neuzņemtos nodot šīs mantas atbilstošajai personai?
Nespēju paļauties uz savām runas spējām, bet pamāju ar galvu un paslēpos aiz vīna glāzes.
Likās, ka sers Flečers jūtas atvieglots vai nu par to, ka ticis vaļā no kastes, vai cerot, ka es tūlīt došos projām. Viņš, klusi sēcot, atspiedās pret krēsla atzveltni un plati man uzsmaidīja.
- Jūs esat ārkārtīgi laipna, Bīčemas kundze. Es zinu, ka tāds pienākums jaunai, jūtīgai dāmai ir ļoti sāpīgs, tāpēc augstu vērtēju jūsu laipnību, ka to uzņematies, ticiet man.
- N-nepavisam, es izstostīju. Man izdevās piecelties un paņemt kasti. Tā bija apmēram astoņas collas gara, sešas plata un aptuveni četras vai piecas collas dziļa. Maza, viegla kastīte, kurā ietilpa atliekas no cilvēka dzīves.
Es zināju, kas tur iekšā. Trīs kārtīgi satītas makšķerauklas; korķī sasprausti āķi; krams un tērauda stienītis; mazs gabaliņš stikla, kura malas no ilgas lietošanas kļuvušas neasas; dažādi sīki oļi, kas izskatījās interesanti un ko bija patīkami paņemt pirkstos; kaltēta kurmja ķepa kā līdzeklis pret reimatismu. Bībele vai varbūt to viņam ļāvuši paturēt? Es tā cerēju. Rubīna gredzens, ja nav nozagts. Un maza koka čūskiņa, izgriezta no ķirša, ar sānos ieskrāpētu vārdu SONIJS.
Es apstājos uz sliekšņa un ieķēros ar pirkstiem stenderē, lai noturētos kājās.
Sers Flečers, kurš galanti vadīja mani līdz durvīm, uzreiz bija man blakus.
- Bīčemas kundze! Vai jums sareiba galva, mīļā kundze? Sardze, krēslu!
Jutu, ka uz sejas izsitas auksti sviedri, bet man izdevās pasmaidīt un ar rokas mājienu atraidīt piedāvāto krēslu. Vairāk par visu es vēlējos tikt ārā no šejienes man vajadzēja svaigu gaisu, turklāt lielos daudzumos. Un vēl man vajadzēja palikt vienai, lai varu izraudāties.
- Nē, viss kārtībā. Es centos, lai mani vārdi izklausītos pārliecinoši. Tikai… te ir mazliet smacīgi. Nē, ar mani viss būs labi. Katrā gadījumā mani ārā gaida zirgu puisis.
Piespiežot sevi stalti izslieties un pasmaidīt, prātā man ienāca kāda doma. Varbūt tas neko nelīdzēs, bet par ļaunu nenāks.
- Ak, ser Flečer…
Joprojām noraizējies par manu izskatu, viņš bija pati pieklājība un uzmanība.
- Jā, mīļā kundze?
- Man ienāca prātā… Cik skumji, ka jauns cilvēks šādā brīdī ir atsvešinājies no ģimenes. Iedomājos, varbūt… ja viņš gribētu uzrakstīt vēstuli… varbūt izlīdzināšanās vēstuli? Es ar prieku to nodotu… viņa mātei.