- Jūs esat pati iejūtība. Sers Flečers kļuva priecīgs, jo izskatījās, ka es tomēr nenokritīšu ģībonī uz viņa paklāja. Protams. Es apjautāšos. Kur jūs esat apmetusies, kundze? Ja būs vēstule, likšu jums to aizgādāt.
- Nu, tagad jau ar smaidīšanu veicās labāk, kaut ari man pašai likās, ka smaids pielīmēts man pie sejas, šobrīd tas vēl nav skaidri zināms. Redziet, man ir vairāki radinieki un tuvi paziņas pilsētā, pie kuriem, baidos, man vajadzēs uzturēties pēc kārtas, lai kādu neapvainotu. Man izdevās pat iesmieties.
- Tāpēc, ja tas jūs pārlieku neapgrūtinātu, varbūt mans kalps var ierasties un apjautāties par vēstuli?
- Protams, protams. Tas būtu lieliski, mīļā kundze. Lieliski!
Un, pametis ašu skatienu uz karafi, sers Flečers saņēma manu roku, lai izvadītu mani pa durvīm.
- Vai nu jūties labāk, zeltenlt? Ruperts pacēla manu matu lēveni, lai ieskatītos man sejā. Tu izskaties kā slikti nokūpināts cūkas vēders. Še, ierauj vēl!
Es papurināju galvu, noraidot piedāvāto viskija blašķi, un piecēlos sēdus, pārbraukdama sejai ar mitro lupatu, ko viņš bija man iedevis.
- Nē, tagad viss ir labi. Mērtega pavadībā, kurš bija maskējies par manu kalpu, man tik tikko izdevās tikt projām no cietuma, kad noslīdēju no zirga un izvēmos sniegā. Tur es paliku raudādama, ar Džeimija kasti pie krūtīm, līdz Mērtegs bija uzrāvis mani kājās, uzsēdinājis zirgā un aizvedis uz iebraucamo vietu Ventvērtā, kur Ruperts bija atradis mums mājvietu. Mēs bijām augšstāva istabā, no kuras biezējošajā krēslā tikai ar grūtībām varēja saskatīt cietuma masīvo ēku.
- Tad puika ir pagalam? Ruperta platā seja, ko līdz pusei sedza bārda, bija drūma un līdzjūtīga, un tajā trūka parastās ākstības.
Es papurināju galvu un dziļi ievilku elpu.
- Vēl nav.
Noklausījies manu stāstu, Ruperts lēnām soļoja pa istabu un domīgs kodīja lūpas. Mērtegs sēdēja nekustīgs, kā parasti viņa sejā nekas neliecināja par nervozitāti. No viņa iznāktu brīnišķīgs pokera spēlmanis, es nodomāju.
Ruperts atgriezās un ar nopūtu noslīga man blakus uz gultas.
- Nu, viņš vēl ir dzīvs, un tas ir galvenais. Taču, sasodīts, ja es zinātu, ko darīt tālāk. Mums nav iespēju tikt tur iekšā.
- Ir gan, pēkšņi ierunājās Mērtegs. Pateicoties meitēna domai par vēstuli.
- Mmmphmm. Taču tikai vienam. Un tikai līdz pārvaldnieka istabai. Bet, jā, tas ir sākums. Ruperts izvilka savu dunci un ar tā galu dīki paieskāja biezo bārdu. Tikai cietums ir sasodīti liels, lai meklētu uz dullo.
- Es zinu, kur viņš ir, teicu, juzdamās labāk, ka bija sākusies plānošana, un apzinoties, ka mani sabiedrotie nepadosies, lai cik bezcerīgs liktos mūsu pasākums. Vismaz virzienu es zinu.
- Ak tā? Hmm. Ruperts nolika dunci un atsāka staigāšanu, tad apstājās un noprasīja: Cik tev, meitēn, ir naudas?
Es meklēju kleitas kabatā. Man bija Dūgala maks, nauda, ko Dženija bija uzspiedusi, un pērļu virtene. Pērles Ruperts noraidīja, bet paņēma maku un iebēra monētas lielajā plaukstā.
- Pietiks. Pārbaudot viņš tās pažvadzināja. Galvu piešķiebis, viņš paskatījās uz Kolteru dvīņiem. Jūs divi un Villijs, nāciet man līdzi. Džons un Mērtegs lai paliek pie meičas.
- Uz kurieni jūs ejat? es gribēju zināt.
Ruperts iebēra monētas sporanā, vienu paturēja un domīgi pameta gaisā.
- Ak, viņš nenoteikti atbildēja. Tā sagadījies, ka otrā pilsētas malā ir vēl viena iebraucamā sēta. Sargi pēc maiņas iet uz turieni, jo tā ir tuvāk un tur alus ir par peniju lētāks. Viņš pasita monētu ar īkšķi un, pagriežot plaukstu, noķēra starp diviem pirkstiem.
Es vēroju viņa darbošanos, un man pamazām radās nojauta par viņa nodomu.
- Vai tiešām? es ievaicājos. Tur taču nespēlē kārtis, ko?
- Kā lai es to zinu, zeltenīt, kā lai zinu? viņš atbildēja. Tad vēlreiz pameta gaisā monētu un sasita plaukstas, noķerot to, tad paplēta rokas, lai parādītu, ka tur nekā nav, tikai tukšs gaiss. Viņš smaidīja, baltie zobi melnajā bārdā spīdēja.
- Bet mēs taču varam iet un paskatīties, ko? Ruperts uzsita knipi, un atkal starp pirkstiem parādījās monēta.
Nākamajā dienā drīz pēc vieniem es atkal pagāju zem asiem pīķiem rotātā režģa, kas kopš 16. gadsimta beigām, kad tika uzcelts Ventvērtas cietums, sargāja tā vārtus. Nākamajos divsimt gados tas neko daudz no savas biedējošās auras nebija zaudējis, un es, lai iedrošinātu sevi, pieskāros kabatā noglabātajam duncim.
Sers Flečers noteikti bija jau krietni ieturējies pusdienās, kā ziņoja informācija, ko Ruperts un viņa palīgi bija izvilkuši no cietumsargiem iepriekšējā vakara sirojuma laikā. Viņi bija iestreipuļojuši, sarkanām acīm un smirdēdami pēc alus, īsi pirms saullēkta. Viss, ko Ruperts atbildēja uz maniem jautājumiem, bija: "Ak, meitēn, vienīgais, kas vajadzīgs, lai uzvarētu, ir veiksme. Bet zaudēt tas ir jāprot!" Viņš saritinājās kaktā un saldi aizmiga, atstājot mani izmisušu staigājam pa istabu, kā jau biju darījusi visu nakti.
Ruperts pamodās pēc stundas ar skaidru skatienu un galvu un izklāstīja plānu, ko man vajadzēja īstenot.
"Sers Flečers maltītes laikā nevienam neļauj sevi traucēt," viņš sacīja. "Katrs, kurš viņu grib tādā brīdī satikt, var turpināt gribēt, iekams viņš būs beidzis ēst un dzert. Un viņam ir paradums pēc pusdienām iet uz savām istabām mazliet nosnausties."
Mērtegs, tēlodams manu kalpu, bija ieradies stundas ceturksni agrāk un ar grūtībām panācis, ka viņu ielaiž cietumā. Visticamāk, viņu aizvedīs uz sera Flečera kabinetu un liks pagaidīt. Tur viņam jāpārmeklē kabinets, vispirms jāatrod rietumu spārna plāns un tad, ja paveiksies, kameru atslēgas.
Es mazliet pagausināju soli un paskatījos debesīs, lai noteiktu, cik ir pulkstenis. Ja ieradīšos, pirms cietuma pārvaldnieks sēžas pie galda, mani var aicināt pievienoties, kas būtu ārkārtīgi neizdevīgi. Bet Ruperta kāršu paziņas sargu vidū bija apgalvojuši, ka sera Flečera paradumi ir nemainīgi: zvans uz pusdienām skan precīzi vienos un zupu pasniedz pēc piecām minūtēm.
Sargs, kas stāvēja sardzē pie ieejas, bija tas pats, kas iepriekšējā dienā. Viņš likās izbrīnījies, tomēr pieklājīgi mani sveicināja.
Tik nepatīkami, es ierunājos, biju nodomājusi likt kalpam atnest seram Flečeram mazu dāvaniņu kā pateicību par laipnību, ko viņš man vakar izrādīja. Bet ieraudzīju, ka tas muļķis aizgājis bez dāvanas, tāpēc man nācās nest to pašai, cerot viņu panākt. Vai viņš jau ieradies? Es parādīju mazo sainīti, ko turēju rokās, un pasmaidīju, jo domāju, ka bedrītes vaigos palīdzēs nokārtot šo lietu. Tā kā man tādu nebija, tad es atiezu zobus starojošā smaidā.
Likās, ka ar to pietiek. Mani ielaida un aizveda pa gaiteņiem uz pārvaldnieka kabinetu. Lai ari šī cietokšņa daļa bija diezgan ciešami iekārtota, tomēr būtu grūti neievērot, ka te ir cietums. Gaiteņi oda, manuprāt, pēc nelaimes un bailēm, lai gan droši vien tas nebija nekas cits kā ielaistas netīrības smaka un kanalizācijas trūkums.
Sargs ļāva man iet pa priekšu, sekojot viņš pieklājīgi centās neuzkāpt man uz apmetņa malas. Un tas bija sasodīti labi, jo es pagriezos ap stūri, kas veda uz sera Flečera kabinetu dažas pēdas pirms sarga un tieši istajā bridi, lai pa atvērtajām durvīm redzētu, kā Mērtegs velk samaņu zaudējušo kabineta sargu aiz milzīgā rakstāmgalda.
Es soli atkāpos un nometu sainīti uz akmens grīdas. Atskanēja plīstošu stiklu troksnis, un gaisu piepildīja persiku brendija aromāts.