Cik ātri varēju, skrēju atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru ierados, līdz pagriezienam pie kāpnēm. Te, sienmalē, bija vieta, kur varēja paslēpties skatienam no abām pusēm. Atspiedos pret sienu un brīdi ļāvos drebuļiem un nelabumam.
Noslaucījusi svārkos svīstošās plaukstas, es beidzot no slepenās kabatas izvilku dunci. Tagad tas bija mans vienīgais ierocis; man nebija ne laika, ne dūšas iet pakaļ nazim. Varbūt tā ari labāk, es spriedu, slaukot pirkstus pie ņiebura; asiņu bija pārsteidzoši maz, un doma, ka tās izšļāktos ar strūklu, ja es nazi izvilktu no brūces, mani atbaidīja.
Droši saņēmusi rokā dunci, es gar stūri palūkojos gaiteni. Ieslodzītie, kurus biju nejauši atbrīvojusi, bija devušies pa kreisi. Man nebija ne jausmas, ko viņi domā darīt, bet, kamēr viņi to darīs, angļiem būs darba pilnas rokas. Kaut ari man nebija nekādu norāžu, kurā virzienā vajadzētu turpināt meklēšanu, tomēr likās prātīgi ātrāk pamest notikumu vietu.
Aiz muguras pa augstajiem, šaurajiem lodziņiem krita slīpi gaismas stari; tātad šis bija cietokšņa rietumu spārns. Meklējot jāiegaumē ceļš, jo Ruperts mani gaidīs pie dienvidu vārtiem.
Kāpnes. Piespiedu savu trulo prātu domāt, cenšoties izrēķināt, kā visātrāk nonākt pie mērķa. Cilvēks, kas grasās nodarboties ar spīdzināšanu, droši vien vēlas divas lietas lai neviens viņu nejauši neiztraucē un lai nekas nebūtu dzirdams. Abi nosacījumi vedināja domāt, ka nomaļi kazemāti būtu vispiemērotākā vieta. Tādos cietokšņos kā šis kazemāti parasti atrodas pazemē, kur daudzas tonnas zemes noslāpē kliedzienus un tumsa slēpj cietsirdību no priekšnieku acīm.
Gaiteņa galā siena izliecās noapaļotā līkumā; biju sasniegusi vienu no stūra torņiem un torņos ir kāpnes.
Vītņu kāpnes es atradu aiz nākamā pagrieziena, ķīļveida pakāpieni, kuri maldināja acis un lika mežģīties potītēm, bija sadalīti posmos, kas krita lejup galvu reibinošā dziļumā. Straujā pāreja no vāji apgaismotā gaiteņa uz tumšajām kāpnēm vēl vairāk izkropļoja attālumu no viena posma līdz nākamajam, un man vairākas reizes paslīdēja kāja; cenšoties pieturēties, es uz akmens sienas noskrāpēju pirkstus un plaukstas.
Tomēr kāpnēm bija kāda priekšrocība. Pa šauro lodziņu, kas mazliet kliedēja tumsu, es varēju redzēt galveno pagalmu. Tagad vismaz spēju orientēties. Neliela karavīru vienība bija nostādīta pārbaudei precīzās sarkanās rindās, bet, šķiet, ne tādēļ, lai kļūtu par lieciniekiem skotu dumpinieka soda izpildei. Pagalmā, melnas un drūmas, slējās karātavas, bet pagaidām tās bija tukšas. Šis skats man bija kā belziens pa vēderu. Rit no rīta. Es rībināju lejup pa kāpnēm, nepievēršot uzmanibu noskrāpētiem elkoņiem un atsistiem purngaliem.
Svārkiem švīkstot, nolēcu no pēdējā pakāpiena, apstājos un ieklausījos. Nāves klusums, bet vismaz varēja redzēt, ka te kāds ir bijis: pie sienas skavās saspraustas lāpas, kas uz granīta sienām meta drebelīgus, sarkanus plankumus, katru gaišo laukumu ieskāva tumsa, un tikai tad nākamā lāpa atkal izplatīja gaismu. Dūmi no gaismekļiem pelēkos mutuļos sakrājās pie gaiteņu velvētajiem griestiem. Biju līdzīgus kazemātus redzējusi jau agrāk, kad kopā ar Frenku kā tūristi apmeklējām vēsturiskus cietokšņus. Bet tad masīvos granīta bluķus mazāk drūmus darīja velvēto griestu arkās piekārto fluorescējošo spuldžu spilgtā gaisma. Atcerējos, ka pat tolaik nepatikā atrāvos no šaurajām, mitrajām kamerām, lai gan tās nebija izmantotas vismaz gadsimtu. Redzot to, kas saglabājies no tiem laikiem, kad cietumā valdīja nežēlība, biezās durvis un sarūsējušās važas pie sienas -, es varēju (tā man vismaz toreiz likās) iztēloties šajās drausmīgajās kamerās ieslodzīto cilvēku mokas. Tagad man par šo naivumu nāca smiekli. Dūgals bija teicis, ka reizēm ar iztēli vien nepietiek.
Uz pirkstgaliem pazagos garām aizbultētajām trīs collu biezajām durvīm; tās bija pietiekami biezas, lai nomāktu jebkuras skaņas no iekšpuses. Pieliekusies tuvu grīdai, es pārbaudīju visas durvis, vai neredzēšu zem tām gaismas svītru. Cietumnieki varēja pūt tumsā, bet Rendelam vajadzēja redzēt, ko viņš dara. Grīda bija apķepusi ar gadiem krātiem netīrumiem, un to klāja bieza putekļu kārta. Acīmredzot šī cietuma daļa šobrīd netika izmantota. Bet lāpas liecināja, ka te kāds ir.
Pie ceturtajām durvīm es atradu to, ko meklēju, zem tām spīdēja gaisma. Nometusies ceļos uz grīdas un ausi piespiedusi pie kādas plaisas, es sasprindzināju dzirdi, bet saklausīju tikai klusu uguns sprakšķēšanu.
Durvis nebija aizslēgtas. Es tās pavēru mazā spraudziņā un piesardzīgi palūrēju iekšā. Tur uz grīdas, pie sienas sarāvies, galvu nolicis uz augšup savilktiem ceļiem, sēdēja Džeimijs. Viņš bija viens.
Telpa bija maza, bet labi apgaismota, un visai pieticīgā ogļu pannā jautri sprēgāja uguns. Kazemātiem te bija neparasti mājīgi: akmens flīzes bija daļēji notīrītas un pie sienas stāvēja saliekamā gulta. Vēl kamerā bija divi krēsli un galds, uz kura atradās vairāki priekšmeti, to skaitā alvas blašķe un raga kausiņi. Tas bija pārsteidzošs skats pēc vīzijām, kurās es redzēju no sienām pilam ūdeni un pa grīdu skraidām žurkas. Man ienāca prātā: varbūt garnizona virsnieks bija aprīkojis mājīgo ligzdiņu kā patvērumu, kur baudīt to sieviešu sabiedrību, kuras viņi varētu ievilināt cietumā; šai telpai nepārprotami piemita zināmas priekšrocības salidzinājumā ar barakām te neviens netraucēja.
- Džeimij! es klusi pasaucu. Viņš nedz pacēla galvu, nedz arī atbildēja, un man pār muguru pārskrēja baiļu drebuļi. Apstājos tikai tik daudz, lai aizvērtu aiz sevis durvis, tad ātri šķērsoju kameru un pieskāros viņa plecam.
- Džeimij!
Tagad viņš pacēla galvu; seja bija balta kā nāve, neskūta un spīdēja no aukstiem sviedriem, ar ko bija piesūkušies arī mati un krekls. Istabā oda pēc bailēm un vēmekļiem.
- Klēra! viņš aizsmacis nočukstēja ar sausām, sasprēgājušām lūpām. Kā tu… tev tūlīt jāiet no šejienes projām. Viņš drīz būs atpakaļ.
- Nerunā muļķības. Es ātri novērtēju situāciju, cerot, ka koncentrēšanās šim uzdevumam atslābinās žņaudzošo sajūtu kaklā un palīdzēs izkausēt lielo ledus kluci pakrūtē.
Viņa potīte ar ķēdi bija pieslēgta riņķim sienā, bet citādi viņš bija brīvs. Taču skaidri varēja redzēt, ka ari aukla, kuras ritulis gulēja uz galda starp citiem priekšmetiem, bija lietota; uz Džeimija roku locītavām un elkoņiem bija jēli nobrāzumi.
Bet viņa stāvoklis mani mulsināja. Džeimijs, neapšaubāmi, bija apskurbis, un katra ķermeņa līnija daiļrunīgi pauda sāpes, kaut nekādu acīm redzamu bojājumu es nemanīju. Neredzēju ne asinis, ne brūci. Es nometos ceļos un sāku metodiski izmēģināt visas uz riņķa savērtās atslēgas pēc kārtas, vai nevarēs atslēgt važas.
- Ko viņš tev nodarījis? es klusi jautāju, jo baidījos, ka atgriezīsies Rendels.
Džeimijs šūpojās, viņa acis aizvērās, uz ādas izspiedās simtiem sīku sviedru pērlīšu. Viņš nepārprotami bija tuvu ģībonim, tomēr, izdzirdējis manu balsi, uz brīdi pavēra acis. Ārkārtīgi uzmanīgi kustēdamies, viņš ar kreiso roku paņēma kādu priekšmetu, ko bija auklējis klēpī. Tā bija viņa labā roka, kura gandrīz vairs neatgādināja cilvēka ķermenim piederīgu daļu. Kroplīgi pietūkuši kā piepūsts maiss, ar sarkaniem un violetiem plankumiem, pirksti izlocīti neiedomājamos līkumos. Vidējam pirkstam cauri ādai bija izdūrusies balta kaula skamba, un asins stīdziņa notraipījusi pirkstu kauliņus, kas bija satūkuši bezveidīgās pikās.