Cilvēka roka ir trausls inženierijas brīnums, sarežģīta locītavu un skrimšļu sistēma, kuru apkalpo un pārvalda miljoniem sīku nervu, kas ir ārkārtīgi jutigi pret pieskārieniem. Pietiek salauzt vienu pirkstu, lai spēcīgu vīrieti ar šķebinošām sāpēm nospiestu uz ceļiem.
- Atmaksa, Džeimijs sacīja, par viņa degunu… ar uzviju. Es brīdi skatījos, tad teicu, nepazīdama pati savu balsi:
- Es viņu nogalināšu.
Džeimija mute viegli sašķobījās smieklos, kas uz mirkli izlauzās cauri sāpju un apjukuma sienai.
- Es paturēšu tavu apmetni, Ārmaliet, viņš nočukstēja. Acis atkal aizvērās, un augums saguma pie sienas, pārāk tālu aizslīdējis no realitātes, lai turpinātu iebilst pret manu atrašanos šeit.
Es atgriezos pie atslēgas meklēšanas un nopriecājos, ka rokas vairs netrīc. Bailes bija izgaisušas, to vietā stājies neiedomājams niknums.
Biju jau divas reizes izmēģinājusi visas atslēgas, kas bija uz riņķa, tomēr nebiju atradusi to, kas derētu važām. Roka pamazām sasvīda, un atslēgas izslīdēja man no pirkstiem kā grunduļi, kad vēlreiz pārbaudīju tās, kuras pēc izskata likās visatbilstošākās. Mana niknā purpināšana izrāva Džeimiju no transa, un viņš paliecās uz priekšu, lai redzētu, ko es daru.
- Tev nevajag atslēgu, ko var pagriezt, viņš teica, atspiedies ar plecu pret sienu, lai spētu noturēties vertikāli. Tai tikai jābūt tikpat garai kā cilindrs, tad, stipri uzsitot pa atslēgas galvu, dabūsi vaļā slēdzeni.
- Vai esi tādu jau agrāk redzējis? Gribēju panākt, lai Džeimijs paliek nomodā un runā; ja mums būs lemts tikt no šejienes projām, tad viņam vajadzēs iet.
- Esmu bijis tādās ieslēgts. Kad mani atveda šurp, tad pieķēdēja pie sienas lielajā kamerā kopā ar daudziem cietumniekiem. Man blakus atradās kāds puisis, vārdā Railijs, no Leinsteras. Viņš teica, ka esot sēdējis teju visos Īrijas cietumos un tagad pārmaiņas pēc gribot pamēģināt Skotiju. Džeimijs pūlējās runāt; viņš tikpat labi kā es apzinājās, ka viņam jāpieceļas. Viņam izdevās pat izmocīt vārgu smaidiņu. Railijs man krietni daudz pastāstīja par važām un tamlīdzīgām lietām un parādīja, kā dabūt tās vaļā, ja mums ir lieks taisns dzelzs gabals, kura mums nebij.
- Nu tad izstāsti man. Piepūle, ko prasīja runāšana, lika Džeimijam stipri svīst, tomēr viņš jau bija kļuvis možāks. Likās, ka koncentrēšanās, kaut nedaudz, tomēr nāca par labu.
Izpildot Džeimija norādījumus, es vispirms sameklēju piemērotu atslēgu, tad ieliku to slēdzenē tik dziļi, cik tā gāja. Ja ticēja Railijam, tad pamatīgs sitiens pa atslēgas vienu galu liks otram galam triekties pret mehānismu un atsitīs to vaļā. Lūkojos apkārt, meklēdama piemērotu sitamo.
- Uz galda ir āmurs, Armaliet, Džeimijs ieteica. Uztvērusi, cik drūmi skanēja viņa balss, es novērsu skatienu no viņa sejas un pagriezos pret galdu, kur atradu vidēja izmēra koka āmuru, kura kāts bija aptīts ar darvotu stiepli.
- Vai ar to… Man šausmās aizrāvās elpa.
- Jā. Piespied dzelzs riņķi pie sienas, zeltenīt, un tad sit.
Diviem pirkstiem satvērusi āmura kātu, es to pacēlu. Bija grūti pielikt važas pareizi pie sienas, jo vajadzēja, lai Džeimijs saslēgto kāju paliek zem otras un piespiež celi pie sienas tālākajā pusē.
Pirmie divi sitieni izdevās pārāk vāji un nedroši. Saņēmusi drosmi kā apmetni ap pleciem, es triecu āmuru pa atslēgas noapaļoto galvu tik, cik man bija spēka. Āmurs noslīdēja no atslēgas un trāpīja Džeimijam ne tieši, tomēr stipri, pa potiti. Atraujoties viņš zaudēja nestabilo līdzsvaru un krita, instinktīvi pašaujot apakšā labo roku. Džeimijs izdvesa necilvēcisku vaidu, kad labajai rokai uzgūla viss auguma svars un plecs atsitās pret grīdu.
- Ak, nolādēts, es nogurusi nolamājos. Džeimijs bija paģībis, un es viņam neko nevarēju pārmest. Izmantojot viņa īslaicīgo nekustīgumu, es pagriezu kāju tā, lai važu gredzens piespiestos pie sienas, un spītīgi uzbliezu pa iestrēgušo atslēgu, bet panākumi, cik varēju redzēt, izpalika. Domās pamatīgi "svētīju" īru atslēdzniekus, kad man aiz muguras pēkšņi atvērās durvis.
Rendela seja, tik līdzīga Frenka sejai, reti atklāja domas, rādot pasaulei vien neizteiksmīgu, neiedragājamu vaigu. Taču šajā brīdī ierastā nosvērtība kapteini bija pametusi un viņš stāvēja durvīs ar atkārušos žokli, līdzinādamies savam pavadonim. Kapteiņa dienestnieks bija ļoti liela auguma vīrs notraipītā un noplīsušā formas tērpā. Viņam bija zema piere, plakans deguns un atkārušās, biezas lūpas, kas raksturīgas tipiem ar zināmu garīgu atpalicību. Vīrieša sejas izteiksme, lūkojoties pāri Rendela plecam, nemainījās, un īpašu interesi ne par mani, ne par vīrieti, kurš bez samaņas gulēja uz grīdas, viņš neizrādīja.
Atguvies Rendels iesoļoja kamerā un pieliecies pabikstīja važas, kas aptvēra Džeimija potīti.
- Redzu, ka esat mēģinājusi sabojāt kroņa mantu, manu meitēn. Ziniet, tas ir sodāms pārkāpums. Nemaz nerunāsim par to, ka mēģinājāt palīdzēt izbēgt bīstamam noziedzniekam. Gaišpelēkajās acīs dzirkstīja jautrība. Mums būs jāsarīko kaut kas piemērots arī tev. Bet pa to laiku… Viņš uzrāva mani kājās, atlieca rokas uz muguras un sasēja tās ar savu kaklasaiti.
Pretošanās acīm redzami bija neauglīga, bet es no visa spēka uzminu viņam uz kājas tikai tāpēc, lai kaut cik mazinātu vilšanās sajūtu.
- Au! Rendels pagriezās un spēcīgi mani atgrūda, tā ka manas kājas atsitās pret gultu un es nokritu uz rupjajām segām. Rendels skatījās uz mani drūmā apmierinājumā, ar lina mutautiņu berzēdams nosmērētā zābaka purngalu. Par atbildi es ļauni paglūnēju, un viņš īsi iesmējās.
- Bailīga tu neesi, tas jāatzīst. Faktiski tu esi viņam piemērota, viņš ar galvu pamāja uz Džeimiju, kas pamazām sāka kustēties, un lielāku uzslavu es nevarētu tev pateikt. Rendels viegli ar pirkstiem glāstīja sev kaklu, kur krekla pavērtajā apkaklē varēja redzēt tumšu zilumu. Kad es viņu atsēju, viņš mēģināja mani nogalināt, ar vienu roku. Un, sasodīts, viņam gandrīz arī izdevās. Es diemžēl nezināju, ka viņš ir kreilis.
- Cik nesaprātīga rīcība, es noteicu.
- Pilnīgi pareizi. Rendels māja ar galvu. Nedomāju, ka tu būtu tik nepieklājīga, vai ne? Tomēr, starp citu… Viņš pievērsās lielajam dienestniekam, kurš nošļukušiem pleciem tāpat vien stāvēja durvīs un gaidīja pavēles.
- Mārlij, Rendels uzsauca, nāc šurp un pārmeklē, vai šai sievietei nav ieroču. Viņš uzjautrināts noskatījās, kā milzis taustījās ap manu augumu, līdz beidzot atrada un izvilka manu dunci.
- Tev nepatīk Mārlijs? kapteinis apjautājās, vērodams, kā es cenšos izvairīties no pirkstiem, kas mani pārāk intīmi taustīja. Žēl gan, esmu pārliecināts, ka tu gan esi viņa gaumē.
- Nabaga Mārlijam ar sievietēm diez kā neveicas, kapteinis turpināja, acim ļauni zaigojot. Vai ne, Mārlij? Pat maukas viņu neņem. Rendels stingri vērās manī ar blēdīgu skatienu, smaidīdams kā plēsoņa. Pārāk liels, viņas saka. Viņš sarauca uz augšu vienu uzaci. Un tāds spriedums no netikles mutes kaut ko nozīmē, vai ne? Arī otra uzacs savilkās uz augšu, skaidri parādot, ko viņš domājis.