Mārlijs, kurš pārmeklēšanas laikā bija sācis elst, nolaida rokas un noslaucīja mutes kaktiņā satecējušās slienas. Es riebumā atkāpos, cik nu tālu varēju.
Rendels mani cieši nopētīja, tad teica:
- Kad būsim beiguši sarunu, Mārlijs, manuprāt, tev labprāt pakavētu laiku savā kambarī. Protams, viņam var ienākt prātā vēlāk savā veiksmē dalīties ari ar draugiem, bet tas jau atkarīgs tikai no viņa.
- Vai tad tu nevēlies paskatīties? es paņirgājos.
Rendels, patiesi uzjautrināts, iesmējās.
- Iespējams, ka man piemīt tā dēvētās "nedabiskās noslieces", kā tu jau droši vien būsi dzirdējusi. Bet man taču ir ari kādi morāles principi. Viņš palūkojās uz milzīgo dienestnieku, uzkumpušu, netīrās drēbēs, vēders pārkāries pāri bikšu jostai. Ļenganās, miklās lūpas nepārtraukti kustējās un kaut ko murmināja, it kā meklējot ēdiena atliekas zobos, un īsie, resnie pirksti nervozi grābstījās gar notraipīto bikšu priekšu. Rendels viegli nodrebinājās.
- Nē, viņš teica. Par spīti asajai mēlei, tu esi ļoti skaista sieviete. Un redzēt tevi Mārlija nagos nē, to es nevēlos. Pat ja nerunājam par izskatu, tad Mārlija dzīvesveidā vēl daudz kas būtu uzlabojams.
- Un tavējā ari, es piebildu.
- Var jau būt. Katrā ziņā pavisam drīz tas vairs neattieksies uz tevi. Rendels apklusa un pievērsa skatienu man. Zini, es joprojām labprāt noskaidrotu, kas tu esi. Tas, ka esi jakobite, ir skaidrs, bet kurā pusē tu stāvi? Māršalu? Sīfortu? Visticamāk, Lovatu, ja esi kopā ar Freizeriem. Rendels viegli pabikstīja Džeimiju ar spoži nospodrinātā zābaka purngalu, bet upuris vēl gulēja nekustīgi. Redzēju, ka krūtis ritmiski cilājas; varbūt viņš no bezsamaņas uzreiz bija ieslīdzis miegā. Loki zem acīm liecināja, ka pēdējā laikā viņš nav dabūjis izgulēties.
- Daži pat apgalvo, ka tu esi ragana, kapteinis turpināja. Balss tonis bija bezrūpīgs, bet viņš mani cieši vēroja, it kā es pēkšņi varētu pārvērsties par pūci un, spārniem plīkšķot, aizlaisties. Kreinsmūrā sanāca nepatikšanas, vai ne? Kāds tika nogalināts? Bet tās, bez šaubām, ir tikai māņticīgas muļķības.
Rendels dziļdomīgi uz mani skatījās.
- Mani varētu pierunāt noslēgt ar tevi vienošanos, viņš pēkšņi ieteicās un, atliecies atpakaļ, gandrīz uzsēdās uz galda, mani izaicinādams.
Es rūgti iesmējos.
- Nevaru teikt, ka es šajā brīdī spētu kaulēties, man nav ari tāda noskaņojuma. Ko tu vari man piedāvāt?
Rendels ar acīm norādīja uz Mārliju. Idiota skatiens bija kā piekalts man, un visu laiku viņš pie sevis kaut ko penterēja.
- Ja neko citu, tad vismaz izvēli. Pasaki tā, lai es noticu, kas tu esi un kas tevi atsūtīja uz Skotiju. Ko tu dari, kam un kādas ziņas esi nodevusi. Pastāsti man to, un es aizvedīšu tevi pie sera Flečera, nevis atdošu Mārlijam.
Es tišuprāt neskatījos uz plānprātiņu. Biju pamanījusi nodrupušos zobu stumbeņus, pūžņojošas smaganas, un, iedomājoties, ka viņš varētu mani skūpstīt, nemaz nerunājot par… Es nožmiedzu šo domu. Rendelam taisnība es nebiju gļēva. Bet arī muļķe ne.
- Mēs lieliski zinām, ka tu nevari vest mani pie sera Flečera, es aizrādīju. Riskēt, ka es viņam pastāstīšu par šo? Es pamāju ar galvu, ietverot visu mazo, noslēgto telpu, mājīgo uguni, gultu, uz kuras sēdēju, un man pie kājām gulošo Džeimiju. Lai kādi būtu sera Flečera paša trūkumi, nespēju iedomāties, ka cietuma pārvaldnieks oficiāli, proti iecietīgi, izturētos pret to, ka viņa virsnieki spīdzina ieslodzītos. Pat angļu armijā noteikti ir kādas nepārkāpjamas robežas.
Rendels sarauca uzacis.
- Ak, spīdzina? Viņš nevērīgi pamāja uz Džeimija roku. Negadījums. Neveiksmīgs kritiens kamerā, un pārējie ieslodzītie viņu sabradāja. Zini, cietums ir pārpildīts. Viņš nicīgi pasmaidīja.
Es klusēju. Sers Flečers var ticēt vai neticēt, ka Džeimija rokas trauma ir negadījuma sekas, bet ārkārtīgi apšaubāmi, ka viņš ticēs jebkam, ko teikšu es, ja mani atmaskos kā angļu spiedzi.
Rendels mani modri vēroja, vai neparādīsies kādas padošanās pazīmes.
- Nu? Izvēle ir tavā ziņā.
Es nopūtos un aizvēru acis, nogurusi no skatīšanās uz viņu. Izvēle nebija manā ziņā, bet es diez vai varēju viņam teikt, kāpēc tā.
- Nav svarīgi, gurdi atteicu. Es tāpat tev neko nevaru pastāstīt.
- Padomā mazliet. Rendels piecēlās un uzmanīgi pārkāpa pāri Džeimijam, kas gulēja nemaņā, un izņēma no kabatas atslēgu. Man var ievajadzēties Mārlija palīdzību, bet pēc tam es likšu viņam atgriezties savā kambarī un tev, ja nevēlēsies sadarboties, vajadzēs iet viņam līdzi. Viņš pieliecās, atslēdza važu gredzenu un ar apbrīnojamu spēku, ko nevarētu gaidīt no tik trausla cilvēka, uzrāva nekustigo ķermeni kājās. Apakšdelmu muskuļi izspiedās zem sniegbaltā krekla piedurknēm, kad viņš nesa Džeimiju, kura galva kratījās, uz kaktā nolikto ķebli. Tad pamāja uz tuvumā stāvošu spaini.
Atmodini viņu! Rendels skarbi pavēlēja klusējošajam lempim. Auksts ūdens uzšļācās akmens sienai un satecēja uz grīdas, sakrādamies netīrā peļķē. Vēlreiz, Rendels skarbi noteica, apskatījis Džeimiju, kas klusi ievaidējās un pakustināja pret akmens sienu atbalstīto galvu. Zem otras ūdens šalts viņš sarāvās un sāka klepot.
Rendels pagāja uz priekšu, sagrāba Džeimiju aiz matiem un atrāva galvu atpakaļ, sapurināja kā noslīkušu žurku tik stipri, ka sasmakušā ūdens lāses apšļakstīja sienu. Džeimija acis pavērās spraudziņā, kas atklāja trulu skatienu. Rendels riebumā atgrūda savu upuri, noslaucīja roku pie biksēm un novērsās. Viņa skatiens droši vien bija uztvēris kādu kustību, jo viņš griezās atpakaļ, bet ne pietiekami ātri, lai sagatavotos garā, sarkanmatainā skota pēkšņajam uzbrukumam.
Džeimija rokas apķērās Rendelam ap kaklu. Tā kā Džeimijam bija laupīta iespēja rīkoties ar labo roku, viņš ar veselo kreiso roku satvēra tās plaukstas locītavu un vilka, ar apakšdelmu aizspiežot anglim balseni. Kad Rendels kļuva violeti sarkans un šļaugans, Džeimijs atlaida kreiso roku uz īsu brīdi, lai iebelztu pretiniekam pa nierēm. Pat tik novājinātam, kāds viņš bija, sitiens bija pietiekami spēcīgs, lai Rendels nokristu uz ceļiem.
Nometis ļengano kapteini, Džeimijs apcirtās pret lempīgo dienestnieku, kura sejā ar atkārušos žokli, vērojot notiekošo, nebija uzdzirkstījusi ne mazākā interese. Lai ari seja palika trula, tomēr, kad Džeimijs viņam tuvojās, kreisajā rokā aiz vienas kājas satvēris ķebli, lamzaks sakustējās un paņēma no galda āmuru. Zināma piesardzība parādījās kalpotāja ģīmī, kad abi vīrieši lēnām meta viens otram apkārt lokus, meklēdami kādu neapsargātu vietu.
Mārlijs, kas bija labāk bruņojies, mēģināja uzbrukt pirmais, triecot āmuru pret Džeimija ribām. Džeimijs, strauji griežoties, izvairījās un izdarīja māņu kustību ar ķebli, spiežot dienestnieku atkāpties līdz durvīm. Nākamais trieciens, nāvējošs sitiens ar āmuru no augšas, būtu pāršķēlis Džeimijam galvaskausu, ja trāpītu mērķī. Bet ķeblis sašķīda, tam tika norauts sēdeklis un viena kāja.
Džeimijs vēlreiz atvēzējās un nepacietīgi trieca ķebli pret sienu, sadalot to vēl mazākās daļās un iegūstot parocīgu rungu divas pēdas garu koka mietu ar asu, skabargainu galu.
Kamerā dūmojošo lāpu dēļ bija smacīgi, bet joprojām klusi, izņemot abu vīriešu elšanu un laiku pa laikam kādu būkšķi, kad koks sāpīgi atsitās pret miesu. Baidīdamās runāt, lai nenovērstu Džeimija nedrošo koncentrēšanos, es uzrāvu kājas uz gultas un piespiedos pie sienas, lai negadītos cīkstoņiem ceļā.