Man bija skaidrs un, spriežot pēc vieglā, tīksmīgā smaidiņa, arī Mārlijam -, ka Džeimijs ātri zaudē spēkus. Tas, ka viņš spējis piecelties, jau bija liels brīnums, nemaz nerunājot par kaušanos. Mums visiem trijiem bija skaidrs, ka cīņa ilgi neturpināsies; ja Džeimijam vispār bija kādas izredzes, tad viņam drīz jāsper izšķirīgais solis. Ar īsiem izklupieniem, vicinot aso koka mietu, viņš piesardzīgi tuvojās Mārlijam, pamazām iedzenot milzeni stūrī, kur viņa sitiena atvēziens būtu ierobežots. Dienestnieks to, kaut kāda instinkta vadīts, aptvēra un nāca ārā no kakta, ar bīstamu horizontālu sitienu cerot atspiest Džeimiju atpakaļ.
Bet Džeimijs nevis atkāpās, bet atvēzējies gāja uz priekšu, uzņemot visu trieciena spēku uz kreiso pusi, un tad no visa spēka iezvēla ar mietu Mārlijam pa deniņiem. Vērodama notikumus, kas risinājās manu acu priekšā, nebiju pievērsusi uzmanību Rendelam, kas gulēja uz grīdas netālu no durvīm. Bet, kad kalps sagrīļojās un viņa acis aizmiglojās, es dzirdēju, ka uz akmens nočirkst zābaku zoles un man pie auss atskan sēcoša elpa.
- Vareni, Freizer. Rendela balss pēc žņaugšanas bija piesmakusi, bet, kā vienmēr, savaldīga. Taču tas maksāja tev pāris ribu, vai ne?
Džeimijs atspiedās pret sienu, velkot elpu skaļiem, šņukstiem līdzīgiem elsieniem, elkoni cieši piespiedis pie sāniem, bet miets viņam joprojām bija rokā. Viņa skatiens noslīdēja uz grīdas, izvērtējot attālumu.
- Tā gan nedari, Freizer. Balss skanēja klusi un milīgi. Tu nepagūsi paspert ne divus soļus, kad viņa jau būs beigta. Man gar ausi noslīdēja plāns, vēss naža asmens; jutu galiņu viegli pieduramies man pie vaiga.
Džeimijs, joprojām balstīdamies pret sienu, bridi ar vienaldzīgu skatienu novērtēja situāciju. Tad, negaidīti sakopojis spēkus, ar mokām iztaisnojās visā augumā un stāvēja šūpodamies. Miets dobji nobūkšķēja uz akmens gridas. Naža gals pavisam mazu, mazu drusciņu piespiedās stingrāk, bet citādi Rendels stāvēja nekustīgi, kamēr Džeimijs lēnām nogāja dažas pēdas, kas viņu šķīra no galda, uzmanīgi pieliecās, lai pa ceļam paņemtu ar stiepli aptīto koka āmuru. Viņš pacēla to divos pirkstos un šūpoja Rendelam deguna priekšā, skaidri rādīdams, ka viņa nolūki ir miermilīgi.
Āmurs noklabēja uz galda man priekšā, kāts griezās pietiekami stipri, lai aizvilktu smago galvu gandrīz līdz malai. Neglītais, pamatīgais darbarīks, tumšs un smags, gulēja uz ozolkoka dēļiem. Galda tālākajā galā starp daudzām lietām atradās pīts niedru groziņš ar nelielām naglām, kas labi piederējās āmuram; iespējams, šos rīkus atstājuši namdari, kas iekārtoja šo telpu. Džeimija veselā roka, skaistie, smalkie pirksti, kas uguns gaismā izskatījās kā ar zeltu apmaloti, cieši satvēra galda malu. Ar piepūli, kuru es varētu tikai iedomāties, viņš lēnām apsēdās uz krēsla, uzsvērti nolika plaukstas ar izplestiem pirkstiem sev priekšā uz rētainās galda virsmas; āmurs gulēja turpat pa rokai.
Visu laiku, kamēr norisa smagais ceļojums pāri istabai, Džeimija skatiens nenovērsās no Rendela acīm, un tagad arī tas palika nekustīgs. Neskatoties uz mani, Džeimijs īsi pamāja ar galvu manā virzienā un teica:
- Ļauj viņai iet.
Šķita, roka ar nazi mazliet atlaižas. Rendela balsī skanēja izsmiekls un ziņkāre.
- Kāpēc lai es tā darītu?
Likās, ka Džeimijs, par spīti bālumam un sviedriem, kas kā asaras tecēja pa seju, tagad pilnībā valda pār sevi.
- Tu nevari dunča galā turēt uzreiz divus. Nogalini sievieti vai atkāpies no viņas, un es tevi nožmiegšu, Džeimijs klusi sacīja, bet neuzkrītošajā skotu akcenta pieskaņā jautās tērauda stīga.
- Un kas varētu kavēt mani nogalināt jūs abus, vienu pēc otra?
Izteiksmi, kas parādījās Džeimija sejā, es sauktu par smaidu tikai
tāpēc, ka kļuva redzami zobi.
- Ko!? Sagādāt šitādu vilšanos bendem? Rīt būtu pagrūti izskaidrot, vai ne? Viņš strupi pamāja uz bezsamaņā gulošo lempi uz grīdas. Tu atcerēsies, ka tev vispirms vajadzēja likt savam mazajam palldziņam sasiet mani un tikai tad tu spēji salauzt man roku.
- Un tad? Nazis man pie auss nesakustējās.
- Kādu bridi no tava palīga nekāda labuma nebūs. Tā, nenoliedzami, bija taisnība baismīgais kalps gulēja ar galvu telpas stūri, saraustīti, gārdzoši krākdams. Nopietns smadzeņu satricinājums, es mehāniski noteicu diagnozi. Varbūt asiņošana smadzenēs. Man būtu pilnīgi vienalga, ja viņš manu acu priekšā nomirtu.
- Tu nevari uzveikt mani bez palīgiem, tas nekas, ka man ir tikai viena roka. Džeimijs lēnām purināja galvu, vērtēdams Rendela augumu un spēku. Nē. Es esmu garāks un krietni labāks kauslis, ja liek roku pret roku. Ja šī sieviete neatrastos tavā varā, es izrautu nazi tev no rokas kā nieku un ietriektu tev rīklē. Tu to zini un tāpēc vēl neesi viņai neko nodarījis.
- Bet viņa ir manā varā. Tu, protams, vari doties projām. Re, kur izeja, pavisam tuvu. Tad tava sieva paliktu tu taču teici, ka viņa ir tava sieva, un, protams, mirtu.
Džeimijs paraustīja plecus.
- Un es pats arī. Vai es varētu tālu tikt, ja vesels garnizons dzītos man pa pēdām? Tikt nošautam svaigā gaisā varētu būt patīkamāk nekā pakārtam cietumā, bet liela starpība jau nav. Sejai pārslīdēja sāpju izteiksme, un Džeimijs uz brīdi aizturēja elpu. Kad viņš atguva elpu, tā plūda sekli un bieži. Šoks, kas viņu līdz šim bija pasargājis no lielajām sāpēm, tagad acīmredzot zaudēja iedarbību.
- Nu tad jau izskatās, ka esam nonākuši strupceļā. Rendela izglītota cilvēka angļu valoda skanēja nevērīgi. Ja vien tev nav kāda cita priekšlikuma?
- Man ir. Tu mani gribi. Skota vēsā balss bija lietišķa. Ļauj sievietei iet, un tu dabūsi mani. Naža asmens mazliet sakustējās, ieskrāpējot man ausi. Jutu dūrienu un siltas asins lāses krājamies pie brūces.
- Dari ar mani, ko gribi. Es nepretošos, taču, ja tu domā, ka tas vajadzīgs, ļaušu sevi sasiet. Rītdien par notikušo neteikšu ne vārda. Bet vispirms tu parūpēsies, lai sieviete droši tiek ārā no cietuma. Manas acis kavējās pie Džeimija sakropļotās rokas. Zem vidējā pirksta veidojās maza asins peļķīte, un es ar šausmām sapratu, ka viņš tīšām spiež pirkstu pie galda, lai sāpes neļautu paģībt. Viņš kaulējās par manu dzīvību, liekot pretī vienīgo, kas viņam bija atlicis, sevi. Ja viņš tagad noģībtu, tad pēdējā iespēja būtu palaista garām.
Rendels bija pilnīgi atguvis mieru; kamēr viņš apdomāja priekšlikumu, nazis nevērīgi gulēja man uz labā pleca. Es tepat vien biju viņa acu priekšā. Džeimiju rīt gatavojās pakārt. Agrāk vai vēlāk pamanīs, ka viņa nav, un cietumu pārmeklēs. Lai arī vīriešu un virsnieku aprindās uz zināmām vardarbības izpausmēm skatījās ar iecietību nešaubījos, ka tas attiektos arī uz salauztu roku un sasistu muguru, tomēr citas Rendela tieksmes tik viegli vis netiktu piedotas. Nav svarīgi, ka Džeimijs bija uz nāvi notiesāts cietumnieks, ja viņš no rīta nostātos pie karātavām un apgalvotu, ka Rendels viņu piesmējis, tad šīs apsūdzības tiktu izmeklētas. Un, ja ārsts pēc apskates apstiprinātu, ka tas ir tiesa, tad pienāktu gals Rendela karjerai un, visticamāk, arī dzīvei. Bet ja Džeimijs zvērētu klusēt…
- Vai tu dosi man savu godavārdu?
Seja bija balta kā pergaments, un tajā dega acis kā zilas liesmas. Pēc brīža viņš lēnām pamāja ar galvu.
- Kad būsi devis savējo.