Pēc kāda laika mūsu pulciņš sasniedza krustceles, kur uz brīdi apstājāmies, kamēr plikpauris ar vadītāju klusās balsīs apspriedās. Džeimijs pārmeta grožus pār zirga kaklu un ļāva tam tuvoties ceļmalai, kur auga zāle, bet pats man aiz muguras grozījās un locījās.
- Uzmanīgi! es aizrādīju. Negrozies tik stipri, citādi nokritīs pārsējs! Ko tu gribi?
- Dabūt pledu, lai apsegtu tevi, viņš atbildēja. Tu drebi. Bet ar vienu roku man nesanāk. Vai vari aizsniegt manu saspraudi?
Ar krietnu raustīšanu un neveiklu šļūkāšanu pa zirga muguru mēs beidzot dabūjām pledu. Džeimijs pārsteidzoši veikli to atlocīja, izplāja un uzmeta kā šalli sev uz pleciem. Tad abus galus pārklāja man un kārtīgi pabāza zem seglu malas, nu mēs abi bijām silti ietinušies.
- Tā! viņš noteica. Vēl sasalsi ragā, kamēr tiksim galā.
- Paldies, es pateicos par segu. Bet uz kurieni mēs jājam?
Es nevarēju redzēt jaunā vīrieša seju viņš atradās man aiz muguras -, bet kādu bridi viņš apdomājās.
Beidzot viņš īsi iesmējās.
- Taisnību sakot, zeltenīt, es nezinu. Kad būsim tikuši galā, tad jau laikam mēs to uzzināsim, vai ne?
Apkārtne man likās tā kā pazīstama. Es taču noteikti biju redzējusi šo mūsu priekšā iznirušo milzu klinšu blāķi, kas atgādina gaiļa asti?
- Koknemonas klints! es iesaucos.
- Kā ta\ tā pati, mans pavadonis piekrita, bet šis atklājums viņu atstāja vienaldzīgu.
- Vai angļi to neizmanto kā slēpni? es jautāju, cenšoties atcerēties vietējās vēstures garlaicīgās epizodes, ar kurām pēdējās nedēļās Frenks mani stundām ilgi baroja. Ja tuvumā ir angļu patruļa… es sastomījos. Ja tuvumā ir angļu patruļa, tad varbūt es rīkojos nepareizi, pievēršot šim faktam uzmanību. Tomēr, ja notiktu uzbrukums, tad mani nemaz nevar pamanīt kā atsevišķu cilvēku, jo mēs ar Džeimiju esam satinušies vienā pledā. Atkal atcerējos kapteini Džonatanu Rendelu un nevilšus nodrebinājos. Itin viss, ko biju pieredzējusi, kopš ienācu pa plaisu akmenī, vedināja izdarīt pilnīgi iracionālu secinājumu, ka mežā satiktais vīrietis patiesībā ir Frenka vectēvs sestajā augumā. Es stūrgalvīgi cīnījos pretī šim izskaidrojumam, bet nespēju rast citu, kas atbilstu faktiem.
Sākumā es domāju, ka vienkārši redzu dzīvāku sapni, bet Rendela skūpsts, it kā pazīstams un pilnīgi reāls, bija šo pieņēmumu izkliedējis. Tāpat es nevarēju nosapņot Mērtega sitienu pa galvu; sāpes pakausī saistījās ar nobrāzumiem uz ciskām, kas berzējās gar segliem, un tas nu nepavisam nelikās sapņaini. Tad vēl asinis; jā, es pietiekami labi pazinu asinis, lai būtu tās redzējusi sapnī jau agrāk. Bet nekad miegā nebiju jutusi asiņu dvaku šo silto, metālisko smārdu, kas joprojām uzvējoja no vīrieša, kas sēdēja man aiz muguras.
- JVū, viņš pamudināja zirgu, panāca vadoni un, piejājis blakus, sāka gēlu valodā klusi sarunāties ar masīvo ēnu. Zirgi palēnināja soli.
Pēc vadoņa zīmes Džeimijs, Mērtegs un mazais vīriņš ar pliko pauri atpalika, kamēr divi citi iecirta zirgiem sānos piešus un aizauļoja līdz klintij, kas slējās kādu ceturtdaļjūdzi tālāk labajā pusē. Debesīs bija parādījies pusmēness, un bija pietiekami gaišs, lai saskatītu ceļmalā augošās malvas lapas, bet klints plaisu mestās ēnas varēja slēpt jebko.
Tiklīdz auļojošo jātnieku silueti pārslīdēja klintij, no kādas iedobes uzsprakšķēja musketes šāviens. Man tieši aiz muguras atskanēja asinis stindzinošs kliedziens, un mūsu zirgs metās uz priekšu, it kā kāds tam būtu iedūris ar asu mietu. Pēkšņi mēs traucāmies pāri viršiem tieši uz priekšā esošo klinti, Mērtegs un otrs vīrs auļoja mums blakus, nakts gaisu pāršķēla spalgi kliedzieni un dobji auri, no kuriem mati slējās stāvus.
Turējos pie seglu loka, it kā no tā būtu atkarīga mana dzīvība. Iepretī kuplam irbuleņu krūmam Džeimijs negaidīti pievilka grožus, sagrāba mani ap vidukli un bez ceremonijām iemeta krūmā. Zirgs spēji apcirtās un atkal aizjoņoja, metot loku klintij pa otru pusi. Saskatīju, ka jātnieks, zirgam pazūdot klints ēnā, bija zemu pieliecies seglos. Bet, kad zirgs, joprojām pilnos auļos, iznira no tumsas, segli bija tukši.
Klints virsmu izroboja ēnas; skanēja kliedzieni, un pa retam muskešu šāvieni, bet kas tur kustējās, vīri vai ēnas, ko meta nīkulīgi, akmensbluķu plaisās iesakņojušies ozoliņi, pateikt nevarēju.
Ar zināmām grūtībām izrausos no krūma un atbrīvoju matus un kleitu no asajām irbuleņu adatām. Nolaizīju saskrāpēto roku, prātodama, ko, pie joda, lai tagad daru. Varēju pagaidīt, līdz pie klints izšķiras kaujas liktenis. Ja uzvaru gūs vai vismaz paliks dzīvi skoti, tad viņi droši vien atgriezīsies pēc manis. Ja viņu nebūs, tad varbūt vērsties pie angļiem, bet tie itin labi varētu uzskatīt, ka esmu uz vienu roku ar skotiem, jo ceļoju kopā ar viņiem. Uz vienu roku, lai darītu to, par ko man nebija ne jausmas, bet viru izturēšanās pie mājiņas skaidri liecināja, ka to, ko viņi pasākuši, angļi, visticamāk, vērtētu negatīvi.
Varbūt šajā konfliktā labāk izvairīties no abām pusēm. Galu galā tagad es zināju, kur atrodos, man bija zināmas izredzes kaut arī vajadzētu iet kājām tikt līdz kādai pazīstamai pilsētai vai ciemam. Apņēmīgi devos uz ceļu, klūpot pār neskaitāmiem granīta gabaliem, nelikumīgām Koknemonas klints atvasēm.
Mēnesnīcas lietā gaisma bija maldinoša; kaut ari ļoti labi varēju saskatīt zemi, trūka dziļuma izjūtas; plakani augi un robaini akmeņi izskatījās vienā augstumā, tāpēc es nevajadzīgi augstu cēlu kājas pāri neeksistējošiem šķēršļiem un atsitu purngalus pret klints izvirzījumiem. Gāju, cik ātri spēju, klausīdamās, vai man kāds neseko.
Kamēr tiku līdz ceļam, kaujas trokšņi jau bija apklusuši. Sapratu, ka klajā vietā esmu ļoti labi redzama, bet, ja gribēju nokļūt pilsētā, man nebija citas iespējas kā iet pa ceļu. Tumsā es nepratu noteikt virzienu, nekad nebiju Frenkam pajautājusi, kā orientēties pēc zvaigznēm. Iedomājoties par vīru, sagribējās raudāt, tāpēc es, lai novērstu uzmanību, centos rast loģisku izskaidrojumu pēcpusdienas notikumiem.
Likās prātam neaptverami, bet viss norādīja uz to, ka esmu nonākusi vietā, kur joprojām liela ietekme ir 18. gadsimta otrās puses paražām un politikai. Es domātu, ka tas ir kaut kāds karnevāls, ja vien jaunais vīrietis, vārdā Džeimijs, nebūtu tik smagi ievainots. Brūce bija tāda, kādu tiešām varēja radīt musketes lode. Arī vīriešu uzvedība mājiņā nesaskanēja ar spēles noteikumiem. Viņi bija nopietni vīri, dunči un zobeni bija īsti.
Vai te varētu būt kāds noslēgts anklāvs, kur ciema iedzīvotāji periodiski izspēlē savu vēsturi? Biju dzirdējusi, ka kaut kas līdzīgs notiek Vācijā, taču Skotijā nekad. "Un to, ka aktieri cits citu apšauda ar musketēm, tu taču arī nekad neesi dzirdējusi, vai ne?" nepatīkami racionālais prāts paņirgājās.
Es atskatījos uz klinti, lai novērtētu noieto attālumu, tad pavēros priekšā uz pamali, un man asinis sastinga dzīslās. Tur nekā nebija, vienīgi spalvām līdzīgās priežu skujas, kas uz zvaigžņu paklāja fona izskatījās necaurredzami melnas. Kur palikušas Invernesas ugunis? Ja man aiz muguras atradās Koknemonas klints un es zināju, ka tā bija, tad Invernesai vajadzēja atrasties nepilnas trīs jūdzes uz dienvidrietumiem. Šādā attālumā man vajadzēja redzēt pilsētas gaismu atblāzmu debesīs. Ja tā tur bija.
Dusmīgi sapurināju sevi un apņēmu ar rokām, lai sasildītos. Pat ja uz mirkli pieņemtu pilnīgi nesaprātīgo domu, ka esmu nokļuvusi citā laikā, Invernesa tagadējā vietā atrodas jau sešsimt gadu. Tā tur bija. Bet acīmredzot nebija gaismas. Šajos apstākļos tāds fakts nopietni lika apsvērt iespēju, ka elektriskā gaisma nav iespējama. Lūk, vēl viens pierādījums, ja man tādu vajadzēja. Pierādījums kam?